Apzināti nevienu apmelojis neesmu. Intervija ar Juri Cibuļu par sadarbību ar VDK

Kad jūs uzzinājāt, ka jums ir VDK aģenta kartīte?

Godīgi sakot, es par to nekad neinteresējos. To, ka esmu sadarbojies, zināju, bet, vai kartīte ir vai nav, nezināju. Tad, kad nāca klajā likums [2018. gada grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”], kad pieņēma, ka publiskos [VDK aģentu kartotēku], es pats nerakņājos un nemeklēju. Man [VDK aģenta kartīti] māsas dēls bija atradis. Teicu, ka varētu būt. Tad viņš man šogad atsūtīja. Es pat esmu izdrukājis, varu parādīt.

Biju godīgs PSRS pilsonis

Jūs esat viens no retajiem, kurš nenoliedz, ka esat bijis savervēts. Kad jūs savervēja? Kā tas notika?

Tad sāksim no paša sākuma. No bērnības mani ir interesējušas valodas. Jau ganos iedams, govis bieži nepieskatīju un tās aizklīda, es vienkārši mācījos igauņu valodu, latīņu valodu. Es arī iestājos Svešvalodu fakultātē, tad jau vienīgā iespēja bija kļūt par angļu valodas skolotāju, jo nekur citur es nevarētu strādāt. Es varbūt būtu varējis stāties kaut kur diplomātiskajā dienestā Maskavā, kādā augstākā mācību iestādē. Bet, tā kā mans tēvs bija iesaukts leģionā un tēva brālis bija labprātīgi [tur] aizgājis, bija skaidrs, ka neko citu nevarēšu darīt, jo mani arī partijā neņēma, kaut gan īstenībā jau biju gandrīz pierunāts [iestāties].

No mums, septiņiem bērniem, un vispār neviens no mūsu ciema nav bijis Komunistiskajā partijā. Kaut gan neviens nav arī bijis izsūtījumā. Leģionā ir iesaukts, bet tēvs nekaroja – viņš piegādāja pārtiku karavīriem. Ieročus nav izmantojis. Bet es toreiz vēl par to nezināju. Es biju PSRS pilsonis. Man likās, ka esmu godīgs pilsonis. Tādā ziņā – ko liek, to dara. Komjaunietis, pionieris.

Tātad otrajā kursā angļu valodas skolotājiem Latvijā nebija daudz materiālu, kā gatavoties un mācīt angļu valodu. Tajā laikā jau bija aizliegts tikties ar angļiem – tas nebija iedomājams! Vienīgā filma, ko redzējām piecu gadu laikā, bija "The Sounds of Music" – "Mūzikas skaņas", visus aizveda un parādīja, kā skan angļu valoda. Tad vienīgais žurnāls bija Polijā izdota tāda maza burtnīciņa – "Mozaika", otrs variants bija – "Mazā Mozaīka" angļu valodas skolotājiem.

Tur bija dažādi teksti, kā mācīt angļu valodu. Viss tulkots poļu valodā. Poļu valoda tajā laikā mani jau netraucēja. [Žurnāla] beigās bija publicētas adreses. Es aizsūtīju savu adresi un norādīju, ka var man rakstīt arī poļu valodā. Saņēmu kādas 1000 vēstules. Kopmītnēs Tālivalža ielā bija tādas kastītes – A, B, C burti, kur [vēstules] nevarēja vien sabāzt iekšā. Acīmredzot, tas bija pārāk uzkrītoši, un komendante toreiz, neatceros, kā viņu sauca, teica: “Cibuli, jums vajag aiziet Raiņa bulvārī 19 pie Sproģa uz kabinetu!” Es nezināju, kas ir Sproģis, tajā bulvārī mēs neuzturējāmies, jo mūsu fakultāte bija Gorkija, tagad Valdemāra ielā, un tad, kad uzbūvēja jauno ēku, tā bija Visvalža ielā.

Savervēja un nosauca par "Ingrid"

Es, protams, biju ļoti paklausīgs – aizgāju. Prasīju dežurantei, kur ir pasniedzējs Sproģis. Nezināja tādu! Aizgāju uz garderobi, prasīju visām garderobistēm – vai jūs pazīstat pasniedzēju Sproģi un kur viņu var satikt?! Nezina! Nu nezina, nezina. Pēc kāda laika komendante man prasa, kāpēc neizpildu, ko viņa teikusi. Es teicu – bet kur man jāiet? Uz kuru kabinetu? Otrajā dienā viņa man pateica, kur tas ir. Es arī tagad atceros tās durvis. Ieiet Universitātē – jāiet uz priekšu, pa kreisi un tur ir tādas metāla durvis. Viņa man to izstāstīja, un es, protams, tās atradu. Iekšā bija Sproģis, virpināja papīra nazi rokās. Vēl tur bija viens tuklāks vīrietis. Tas otrs man viskautko jautāja poļu, vācu valodā. Es atbildēju. Viņš teica: “Vsjo poņimajet” (visu saprot – krievu val.)! Ko vēl tur man prasīja, es īsti neatceros. Tā tas beidzās.

Beidzu augstskolu. Pats izvēlējos [darbu] tuvāk manām mājām, toreiz jau tikai par skolotāju bija jāiet, varbūt kāds varēja kļūt par bibliotekāru. Es aizgāju uz skolu un strādāju. 1975. gadā sāku strādāt, kad pabeidzu augstskolu. Sapratu, kāpēc biju tur [uz Universitātes 1. daļu] aizsaukts, jo es sarakstos ar ārzemēm. Bet es biju sācis sarakstīties jau 5. klasē. Ar Poliju.

Un tas ar [VDK aģenta segvārdu] "Ingrid"… Ingrīdu es pazīstu līdz šai dienai. Tā bija pirmā, kura man uzrakstīja vēstuli no kapitālistiskās valsts Austrijas. Ingrīda un uzvārds… Man viss vēl līdz šai dienai kartotēkā ir. Tad, kad man tas [VDK vervētājs] Kuzņecovs prasīja, kurās valstīs tur [sarakstes partneri] ir – Polijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovākijā un ir Austrijā. “Kak zovut etovo?” (kā to sauc – krievu val.) Es teicu: “Ingrīda!” Nu davaj, tas būs mums segvārds!'' Nu davaj! Man vienalga!

Pierunāšanas un draudu nebija

Kuzņecovs bija jūsu kurators VDK? Vervētājs?

Domāju, kā mēs iepazināmies ar to Kuzņecovu, jo tajā laikā ciematā, kur dzīvoju, nebija tālruņu. Es tālruni dabūju tikai tad, kad sāku strādāt "Skolotāju Avīzē" par pastāvīgo korespondentu. Tur atbrīvojās telefons, un rindas kārtībā man to numuru iedeva. Nebija jāstaigā pie kaimiņa un jāzvana. Parasti izmantoja skolā skolotāju istabas telefona numuru. Un iespējams, ka viņš bija vienkārši zvanījis, mani pasauca un pateica, ka man jābūt tur un tur. Es nezinu, kas un kā, kas sauca! Es aizgāju un tikai tad uzzināju!

Kuzņecovs bija zvanījis?

Es jau nezinu.

Kur jums bija jābūt?

Cik es atceros, visas tikšanās ar viņu notika bobikā, mašīnā. Vienkārši pateica vietu, cik kilometru vajag paiet. Ne jau centrā, teiksim – uz vienu pusi no ciemata divus kilometrus, un viņš brauks un paņems mani!

Tas bija tajā laikā, kad strādājāt Tilžas vidusskolā?

Jā! Es atceros, ka viens gadījums bija, kad biju atvaļinājumā lauku mājās. Bet parasti viss bija Tilžā. Man grūti iedomāties, kā mēs pirmoreiz sazvanījāmies. Domāju, ka kāds man pateica, ka jūs, skolotāj, sauc pie telefona, un, kā parasti, aizgāju uz skolotāju istabu. Kas tas bija [otrā telefona vada] galā par cilvēku, es nezināju, bet acīmredzot varbūt pateica, ka no…vienalga kādas iestādes, ka man tajā datumā jābūt tur un tur.

Protams, es ļoti paklausīgi aizgāju. Nebija nekādas pierunāšanas, nebija nekādu draudu, pilnīgi nekā.

Izšķirošais faktors – iespēja tikt uz ārzemēm

Viņš vienkārši pateica, vai es negribu – varēs braukt uz ārzemēm. Man iepriekš bija divas bēdīgas pieredzes – kad mācījos augstskolā, man bija atsūtīts ielūgums no Vācijas – vienam braukt ciemos. Vēl viens bija no Polijas. Līdz šai dienai ar to poli sarakstos. Pēc tam esmu ar viņu saticies. Tad parasti pieņēma visus dokumentus, beigās bija jāiet uz iestādi, neatceros, kā to sauca. Beigās bija pierakstīts: “Vašu pojezdku ščitajem ņeceļesoobraznoi.” (Jūsu braucienu uzskatām par nelietderīgu – krievu val.) Es viņiem prasīju, kāpēc tad vajag tos dokumentus kārtot, ņemties mēnešiem? Teica, lai būtu kaut kāda cerība visus šos mēnešus.

Nekur nebiju līdz tam laikam ticis. Un tad viņš man pateica, ka būs iespēja tikt uz ārzemēm. Man ar to pietika. Un mana vienīgā nodarbošanās bija to dažu ziņojumu rakstīšana tikai par to, ar ko es sarakstos, ko man viņi jautā, ja es tur [uz ārzemēm] tikšu, tad man būs jāuzraksta, vai kāds tur ir piedzēries, vai ja tikšos ar kādu ārzemnieku.

Jums pašam bija tie ziņojumi jāraksta?

Nē. Tad, kad es tikos ar Kuzņecovu tajā mašīnā… Es nezinu, kāds tur bija grafiks, cik reizes gadā, jo arī maksāja naudiņu – 25 rubļi!

Par tikšanos?

Nē, tas bija gadā – trīs četras reizes varbūt maksāja par to, ka rakstīju kaut ko, ka braucu uz Poliju un rakstīju. Bija jāraksta, ka es, "Ingrid", saņēmu 25 rubļus un paraksts. Ziņojums bija arī jāraksta turpat uz vietas.

Tajā bobikā?

Kur tad citur?! Es vēl atceros, ka vienreiz biju Balvos konspiratīvajā dzīvoklī netālu no autoostas. Un Rīgā, bet nezinu, vai tas bija saistīts ar to, ka biju jau savervēts, vai arī ar Universitāti, bet viena [vieta] bija Skolas ielā.

Kuzņecovs bija vietējais Balvu rajona čekists?

Viņš bija Balvu rajonā. Pēc tam, kad sākās Tautas frontes laiki, es vēl ilgi domāju, kad [man] bija pēdējā tikšanās. Jo gadā regulāri bija vairākas reizes. Tad, kad sākās Atmoda, tikšanās ar viņu pārtrūka. Varbūt tāpēc, ka es kļuvu par Balvu rajona Tautas frontes atbrīvoto priekšsēdētāju un man vairs nekad no tās reizes, 1989. gada, nebija nekādu tikšanos.

VDK kurators pasniedza dāvanu

Bet jūs neuzskatāt, ka kādu esat nostučījis un kādam sliktu darījis? Ka varēja represēt to cilvēku?

Nē, es.. Man liekas, ka.. Cik esmu to visu pārdomājis, apzināti neesmu apmelojis pilnīgi nevienu, vai izdomājis, ka viņš tur darīja, neko.. Nē. Es domāju, ka viņiem no maniem ziņojumiem jēgas nekādas [nebija], jo visu [čeka] zināja daudz labāk jau augstāk – kā tad viņi te tika iekšā Latvijā. Ko tad tur – es uzrakstīju, ka man atveda ābeci, kuru man muitā konfiscēja.

Bet tad, kad mēs ar Kuzņecovu satikāmies, tajā laikā es viņam teicu – kāpēc muita konfiscē, piemēram, ābeces, kas tur ir kaitīgs? Labi, par ivritu vēl varēja saprast, ka [Izraēlai] ar PSRS kurā laikā kādi sakari [naidīgas attiecības] ir. Bet Minhenē izdeva latgaliešu valodā žurnālu "Dzeive", arī muita konfiscēja. Tagad es zinu, kāpēc.

Tāpēc, ka padomju Latvijā latgaliešu valoda skaitījās aizliegta. Un tas jau nebija Maskavas pirksts, tas bija cits jautājums.

Tad man to žurnālu sūtīja, sadalītu pa lappusēm. Ja tur desmit lappuses, tad sadala pa divām un [sūta uz] dažādām adresēm.

Tā es visu savācu kopā. Tad Kuzņecovs saprata, ka man tā latgaliešu valoda ļoti interesē. Viņš man atveda un uzdāvināja, ko vēl līdz šai dienai glabāju, – "Latgaļu volūdas gramatika un pareizraksteibas vōrdneica". Toreiz to nekādi nevarēja dabūt un tas [grāmatas autors Miķelis] Bukšs ir mans novadnieks. Viņš ir dzimis un audzis seši kilometri no mana ciema, viņš nomiris Zviedrijā. Tagad grāmata ir atkārtoti izdota.

Grāmatu jums iedeva Kuzņecovs?

Tieši viņš iedeva.

Uzpirka jūs vai kā!?

Varētu teikt, jā! Tas bija man viens liels grūdiens, kad sāku interesēties arī par latgaliešu valodu. Tajā laikā man bija igauņu, lietuviešu, latīņu, bengāļu valoda. Latgaliešu valoda tajā laikā skolās.. Zinu, ka man skolā piezīmes bija, ka starpbrīdī runā latgaliski. Tas bija pierasts. Likās, ka tas nav nekam vajadzīgs. Tā, kā sāka atdzimt reliģija, 80. gados sāka atdzimt arī latgaliešu valoda.

Kuzņecovs to grāmatu pēc kāda laika jums uzdāvināja?

Pēc kāda laika, jā, kad iepazināmies.

Drīzāk tas bija kā atalgojums par labu sadarbību.

Acīmredzot. Es izstāstīju, ka konfiscē [grāmatas], ka nevaru dabūt no ārzemēm, Minhenē, kur izdod latgaliešu žurnālus, visus konfiscē muita. Netiku pie grāmatām un ābecēm. Latgaliešu ābeces ārzemēs gan nav izdotas. Un tad viņš man šito uzdāvināja, tā es grāmatu glabāju līdz šai dienai.

Sadarbība ar VDK - kā palīdzība savai valstij

Man, tagad domāju, tas ir plankums biogrāfijā. Lai tā būtu. Vai es nožēloju? Izlietu ūdeni tāpat nesasmelsi. Protams, labi nav sadarboties, bet, no otras puses, es jau sadarbojos ar… Tajā laikā es biju PSRS pilsonis, es tajā valstī dzīvoju. Es jau nesadarbojas ar kādas citas valsts aģentūru. Es sadarbojos ar savas valsts un it kā viņai palīdzēju, ko varēju, ja tā taisnojas. Bet tā arī bija – es jau nesadarbojos ne ar ASV, ne ar kādu citu valsti, nebiju dubultaģents vai trīskāršs aģents.

Tikpat labi tie visi, kuri [PSRS] armijā bija, viņi deva zvērestu, ka kalpos mūžīgi. Un pēc tam kas? Tika nodota Padomju Savienība. Acīmredzot kādreiz nodevība ir laba.

Kā jūs atceraties 4. maiju ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu? Kāds jums tas ir saglabājies atmiņā?

Cik atceros, bija iepriekš jāparakstās, ka būs jābalso. Tad tika skaitītas tās balsis, un tur jau visādi varēja būt, ja kāds nenobalsos. Un kas tad notiks [ja nenobalsos]?! Godīgi sakot, es pirmoreiz dzīvē aizgāju uz baznīcu. Es parasti uz baznīcām neeju. Daži latgaliešu deputāti pateica, ka vajag aiziet, paņemt maizes gabaliņu, ielikt krūšu kabatā, aiziet un noskaitīt lūgšanu, lai viss būtu labi. Es to arī izdarīju, un viss beidzās labi. Bet bija arī informācija, man liekas, avīzē, ka ir jau saraksti, kurus izsūtīs uz Krieviju, kuriem rokudzelži jau izgatavoti Pleskavā. Tādi raksti arī bija. Zināt tajā laikā īsti nevarēja. Bet man likās – lai kā tur būs vai nebūs, bet tomēr Padomju Savienība sabruks vienreiz un Latvija būs neatkarīga.

Bet es domāju – ne tāda kā tagad, tad es domāju – tāda kā Šveice. Pilnīgi neatkarīga, nevis no vienas savienības otrā.

Izrādās, ka pietiekami daudzi no tiem, kas balsojuši par Latvijas neatkarību, ir šajos čekas maisos? Kā to vērtēt?

Es domāju, ka tā ir pat sava veida likumsakarība. Lai kā tur būtu, tos, kurus savervēja, vai tie, kuri tajos čekas maisos nokļuva, viņi tomēr bija kaut kam derīgi, noderīgi. Parasti cilvēks var noderēt gan vienai varai, gan otrai, ja varas mainās. Kuru katru jau tajos čekas maisos no ielas neņēma. Arī Tautas frontē [bija] ne visi. Tur gan varēja stāties it kā visi. Bet tāpat jau tālāk notika attīrīšanās process. Dieva ziņā, kas to visu kontrolē. Vai tāpat, kā pēc šaha spēles – visas figūras saliek vienā kastē.

Pilnu interviju ar Juri Cibuļu par viņa profesionālajām gaitām, sadarbību ar VDK un to, kā viņš šogad Krievijā aizturēts par plānu izstādīt grāmatu ar svastikas attēlu, lasiet šeit.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma "Atmodas labirintā” par Čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā tiks demonstrēta nākamā gada sākumā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.