Žurnāls "Veselība"
Runāt par apzinātu sabiedrības izglītošanu, analizējot Latvijas vēsturi padomju gados, var, sākot no 1958. gada, kad Veselības aizsardzības ministrija sāk izdot žurnālu "Veselība". Tajā tika sniegta plaša informācija par seksuālo audzināšanu.
Toreiz gan netika lietoti tādi jēdzieni kā seksuālā audzināšana, taču tika rakstīts par dzimumu audzināšanu, tā saucamo fizisko mīlu un tamlīdzīgiem eifēmismiem. Žurnālā pārsvarā publicējās ārsti, kas strādā Latvijā, bet tika tulkoti arī citu Padomju Savienības profesionāļu raksti.
"Es izskatīju žurnālu "Veselība", un man radās priekšstats, ka principā man kā pētniekam par padomju periodu šajā seksualitātes vēstures aspektā ir bijusi kaut kāda nezināšana vai stereotipiski pieņēmumi par to, ka informācijas nebija," atzina Lipša.
"1960. gadā, man par pārsteigumu, ir jau tādi pirmie izsmeļošie raksti par to, kāda kontracepcija ir šobrīd pieejama. Protams, ka tā motivācija, kas aiz šiem rakstiem stāv, ir, lai samazinātu abortu skaitu, un tas ir saistīts ar uz ģimeni vērsto politiku," viņa turpināja.
Pētniece vērtēja, ka žurnāls varētu būt bijis pieejams lielai daļai sabiedrības. 1962. gadā tas iznāca 100 tūkstošu tirāžā, bet 1970. gadu sākumā – jau 180 tūkstošu. To bija iespēja gan abonēt, gan iegādāties kioskos.
1960. gadu vidū "Veselība" sāka tulkot un latviešu valodā publicēt dažādus poļu un čehu psihoterapeitu, seksologu darbus, kas ir ļoti savam laikam advancēti. "Piemēram, čehu seksoloģijas vēsture šajā laikā ir raksturīga ar to, ka viņiem rūp sievietes orgasma problēma un tā tālāk. Un šāda tipa darbus žurnāls "Veselība" tulkojumā laida," stāstīja Lipša.
Seksualitāte televīzijā, radio un lekcijās
Pētniece uzsvēra, ka atšķirībā no mūsdienās pieņemtajām normām par seksualitāti 1960. gados Padomju Savienībā tika runāts tikai tekstos, nekādu vizuālo uzskates materiālu nebija, arī televīzijā par to nerunāja.
"Pat 1974. gadā, kad Latvija bija pirmajā vietā venerisko slimību saslimstības ziņā un Ministru Padome pieņēma lēmumu, ka drīkst izmantot masu informācijas līdzekļus venerisko slimību apkarošanas kampaņā, pat tad televīzijas vadība pretojās tam," viņa stāstīja.
Lielā mērā seksuālo izglītību, ja to tā var nosaukt, uz priekšu virzīja tieši seksuāli transmisīvo slimību pacientu lielais skaits. Dažādi raidījumi parādījās pat radio, un to bija diezgan daudz.
"Izmantoja vēl tiešās komunikācijas veidu, kad dažādi speciālisti braukāja pa Latviju ar dažādiem priekšlasījumiem, kuros rādīja īsmetrāžas zinātniskas filmiņas par to, kas draud no veneriskām slimībām un tamlīdzīgi," norādīja Lipša.
Seksuālā jeb intimitātes revolūcija
"Ideja, ka seksa primārais mērķis ir nevis bauda, bet bērni, – tas ir vispārpieņemts priekšstats. Tāpēc jau 1960. gadu beigās Rietumos seksuālā revolūcija ir tas, kas sludina tieši pretējo," uzsvēra pētniece.
Rietumu pasaule 1960. gados piedzīvoja tā saukto seksuālo revolūciju, jo seksualitāte un šo jautājumu apspriešana iznāk publiskajā diskursā, medijos, televīzijā, kino, intīmpreču veikalos un tamlīdzīgi. Tas ir galvenais, kas raksturo seksuālo revolūciju – redzamība, kas ļauj politizēt seksualitāti.
"Seksualitātes vēstures pētnieki, lai raksturotu to, kas tajā laikā notiek Padomju Savienībā, runā par intimitātes revolūciju, jo
seksuālā uzvedība mainās padomju teritorijās šajā laikā. Vienkārši tā notiek privātajā telpā, tā nav redzama uz āru," norādīja Lipša.
Pētniece skaidroja, ka tas ir saistīts ar komunistiskās partijas ideoloģiskajiem uzstādījumiem jau kopš 1960. gadu sākuma, kas noteica konservatīvus priekšstatus, ka seksam ir jānotiek tikai laulībā un tikai tad, kad tu veido savu ģimeni.
"Jau 1966. gadā tajā pašā žurnālā "Veselība" Padomju Latvijas galvenais ginekologs, kas ir bijis kaut kādos kongresos ārzemēs, stāsta, ar ko atšķiras attieksme pret dzimumu audzināšanu sociālistiskās valstīs un kapitālistiskās valstīs.
Viņš saka, ka kapitālistiskajās valstīs jaunieši izvirst un tā tālāk. Tas viss ir saistīts ar domu, ka seksuālā bauda drīkst būt tikai laulībā," stāstīja Lipša.
Līdz ar to viss, ko māca un izglīto, piemēram, kā panākt, lai abi partneri seksa laikā gūtu baudu, tas viss, kas ir pārsteidzoši moderns tam laikam, patiesībā ir domāts, lai cilvēki uzturētu laulību un radītu bērnus.
Tikmēr 1970. gadu sākumā Latvijā tiek nodibināts laulību un ģimenes konsultāciju centrs.
"Tāda veida dažādi seksoloģijas un impotences ārstēšanas kabineti esot pastāvējuši Rīgā jau 1950. gadu beigās, bet tagad tos koncentrē vienā centrā. Protams, ka tas viss nāk kopā ar medicīnas ekspertiem, kurus partija iesaista dažādos pasākumos, sludinot kaut kādas patiesības, kas ir saistītas gan ar venerisko slimību apkarošanu, gan par jauniešiem, par pareizu dzimumu audzināšanu," skaidroja pētniece.
Padomju Savienībā nav seksa bez mīlestības
Vēlāk, 1970. gados, jau nopietni līdzekļi tika novirzīti gan dažādu filmu ražošanai, gan dažādām populārzinātniskām brošūrām. 1976. gadā iznāk pirmā modernā, latviešu valodā tulkotā somu seksologu grāmata "Atklāti par laulības dzīvi", kurā tiek runāts arī par homoseksualitāti.
"1970. gados šī informācija tiek nodota pa dažādiem kanāliem. Žurnāls "Veselība", parastā prese, radio un priekšlasījumi, kur speciālisti tiekas ar cilvēkiem, tie jau sagatavo to augsni, uz kuras varēja iznākt arī pirmā oriģinālā latviešu pētnieka Jāņa Zālīša grāmata seksoloģijā," norādīja Lipša.
Šī attīstība gan iet pretrunā ar slaveno teicienu "Padomju Savienībā seksa nav", kas televīzijas tiešraidē tika pateikts vēl 1986. gadā. Pētniece skaidroja, ka patiesībā šis teiciens ir bijis pārpratums.
"Tas bija teletilts starp vienu no Krievijas un vienu no ASV pilsētām, un, protams, ka tā frāze jau ir kļuvusi leģendāra, bet pētnieki, kas skatās, kas tur reāli tika teikts, uzsver, ka pirmkārt, šī sieviete, sakot, ka Padomju Savienībā seksa nav, pēc tam turpināja kaut ko teikt, bet auditorija uzsprāga smieklos un tas tālākais nav dzirdams, ko viņa saka," stāstīja Lipša.
"Vēlāk jau žurnālisti viņu ir intervējuši, un tā doma, ko viņa ir gribējusi pateikt, ir bijusi tāda, ka Padomju Savienībā nav seksa bez mīlestības.
Tas ir tāds galvenais koncepts, ko padomju periodā oficiālā ideoloģija sludina, ka sekss vai fiziskā mīla nāk absolūtā tandēmā ar mīlestību, un, ja nav šīs mīlestības, tā ir prostitūcija, pornogrāfija, izvirtība," skaidroja pētniece.
