2. pasaules kara beigās Vāciju piemeklēja sociāls sprādziens – simtiem tūkstoši vācu sieviešu veica abortus, tūkstošiem pasaulē laida bērnus bez tēviem. Vācijai pāri bija gājusi padomju armija. Izvarotāju armija. Pārnestā nozīmē to pašu var teikt par padomju armiju Latvijā. Šis būs stāsts par 50 gadus ilgu izvarošanu, par sāpīgu abortu deviņdesmitajos gados un par nepārejošām posttraumatiskām sekām joprojām.
Kā liela karabāze
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Pastāv uzskats, ka Latvija tolaik bija visblīvāk militarizētā teritorija pasaulē, pati kā viena liela karabāze. Karā te visu noslaucītu no zemes virsas.
No 26 Latvijas rajoniem armijas nebija tikai divos, un vēl šodien, kaut tā aizvākusies jau sen, visa Latvija ir kā nosēta ar piegānītiem silikātķieģeļu un betona drupu džungļiem. Gribas aizbēgt no tā visa, pakāpties pāri...
Bet pat augstākā vieta, kur Latvijā pakāpties, mūsu Gaiziņš – arī tas neizspruka. Staltā egļu audze kalna galā nav vis dabas, bet krievu armijas dāvana.
Tās iestādīja 50.gados, lai nomaskētu tur plānotu kodolraķešu šahtu. Projekts bija grandiozs, jau paguva uzraut armijas bāzi pārdesmit kilometrus tālāk Mārcienā un speciālu betona ceļu caur Bērzauni (pirmās raķetes bija tik smagas, ka parastie ceļi tās neturēja). Bet tad kāds krievu pulkvedis, izrādās, ASV spiegs, slepenos plānus atklājis. Spiegu sodīja ar nāvi, bet arī projekts bija jāapglabā. Palika vien eglītes uz kapu kopiņas.
Nāves briesmas Latvijai draudēja arī no milzīgā bruņojuma. Īpaši daudz munīcijas noliktavu koncentrējās ap Rīgu – Inčukalnā, Cekulē, Mangaļsalā, Garkalnē... Kā uz pulvera mucas.
Ekoloģisku katastrofu izraisīja veco aviācijas bumbu iznīcināšana Kurzemes krastā. Jūrā nokļuva liels daudzums fosfora, tas atgādināja dzintaru, un daudzi cilvēki no tā guva apdegumus.
3000 karaspēka daļu – apmēram tikpat šodien ir Latvijā apdzīvotu vietu ar vismaz trim mājām. Bet armija sev un savām ģimenēm būvēja pilsētas pati. Kā valsts valstī, pašpietiekama un izolēta. Skrundas armijas pilsētā (bet tā nebūt nebija lielākā) bija dzīvojamās mājas ar 540 dzīvokļiem, vēl 1000 vietu kazarmās, slimnīca, poliklīnika, skola, bērnudārzs, klubi un sporta zāles, veikals, ēdnīcas, garāžas, siltumnīcas, pirts... Iedzīvotāju – vairāk nekā pašā Skrundā!
Mana laimīgā padomju bērnība pagāja laukos Ādažu poligonā, tas bija lielākais artilērijas poligons Baltijā. Mežā spēlējāmies tanku bedrēs un ierakumos, vecā šķūnī mums bija “kara muzejs” – ķiveres, gāzmaskas, šineļi, lauka telefoni... Kalašņikova patronu čaulītes šautuvēs varēja grābt ar lāpstu. Pie mājas uzslējām zīmi: "Стой, стреляют!" ("Stāt, šauj!")Tie visi bija atrkitumi, ar kuriem pilni meži. Ja kāds saka, ka padomju armijā bija kārtība un viss tika izvazāts tikai promejot – muļķības. Mūsu zeme bija smagi piegānīta jau pirms tam.
Garas un smagas sarunas
Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, 1991.gada augusta beigās, viens no pirmajiem Latvijas parlamenta lēmumiem bija – prasība izvest PSRS karaspēku. PSRS sabruka, karaspēks pārgāja Krievijas jurisdikcijā, un tad arī sākās starpvalstu sarunas par izvešanu. Cerīgi sākās. 1992.gada februārī – pirmais sarunu raunds, un jau martā – pirmā karaspēka daļa brauc prom.
Kaut tā bija mazītiņa nenozīmīga vienība Salacgrīvā, Krievija to izveda ar lielu pompu. Tikai vēlāk atklājās, ka jau agrāk pa kluso no Latvijas izvesti pēdējie kodolieroči un nesējraķetes.
Tas bija patiesais signāls, ka Krievija nolēmusi armiju izvākt. Pretēji tam sarunās tā vēl ilgi kaulējās par izvešanas nosacījumiem. Agrākais Latvijas-Krievijas attiecību medusmēnesis drīz pārauga ellē – sarunas bija garas un smagas.
Krievijas pirmās prasības bija nesamērīgas – armijai te jāpaliek vēl septiņus gadus un tai jāpiešķir diplomātiskais statuss, vēl ilgāk jāpatur Skrundas un Irbenes lokatori un Tosmāres flotes bāze, Latvijai jāpalīdz celt militāristu dzīvokļi Krievijā un vēl jāmaksā Krievijai kompensācija par šeit atstātajiem īpašumiem. Latvija turpretī prasīja kompensāciju par zaudējumiem, kas tai nodarīti, esot PSRS sastāvā. Krievija, kaut bija oficiālā PSRS mantiniece, to kategoriski noraidīja.
Kamēr sarunu delegācijas spēlēja pingpongu, faktiskā armijas izvākšana notika pilnā sparā un pilnīgā patvaļā, bez jebkāda tiesiska regulējuma un Latvijas iespējām iejaukties.
Tie bija mežonīgie deviņdesmitie, armijas komandieriem – vienreizēja iespēja "uzvārīties". Sākās brutāla izlaupīšana. Tika iznomāti un tirgoti gan nekustamie īpašumi, gan viss, kas kust.
Pat Latvijas Zemessardze pirmās pistoles pirka caur starpniekiem, apzinoties, ka tās nāk no krievu noliktavām. Pie Liepājas vietējie no armijas nopirka īpaši toksisku raķešu degvielas komponentu un lietoja kā kurināmo katlumājā. Aviācijas skolā Rīgā paši armijnieki nopostīja savu Ļeņinu – ģipša statujai noplēsa vara plāksnes un iztirgoja kā krāsaino metālu. Neskaitāmas armijas ēkas tika pamestas ar izrautām apkures trubām un kabeļiem. Meži armijas daļu teritorijās – izcirsti.
Kad armija jau bija prom, vēl palikušo izvazāja vietējie vandāļi. Latvijas valsts bija noteikusi, ka īpašumi – gribi vai negribi – jāpārņem pašvaldībām, kaut nespēja tām palīdzēt pat ar naudu apsardzei. Gadiem šie grausti stāvējuši (un joprojām stāv!) pamesti.
Skrundas radiolokācijas stacija bija vienīgais objekts, kur krievu armija palika ilgāk – vēl četrus gadus pēc galīgās izvešanas 1994.gadā. Jaunā lokatora nepabeigto jaunbūvi Latvija par amerikāņu naudu svinīgi uzlaida gaisā 1995.gada 4.maijā – tā teikt, uz Krievijas neatgriešanos. Bet par vecā lokatora izmantošanu krievi maksāja nomu – 5 miljonus dolāru gadā. Šī tad arī bija vienīgā nauda, ko Latvija no Krievijas saņēma – smieklīgs nekas pret atstāto postažu.
Latvija padevās. Visā sarunu laikā mūsu valdības delegācija, par spīti opozīcijas protestiem, ne reizi nerosināja Krievijas armijai piešķirt okupācijas karaspēka statusu, to dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku.
Tādejādi Latvija pati sev atņēma iespēju prasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens – dabūt viņus laukā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu. Vai kaut kas līdzīgs nenotiek izvarotas sievietes galvā pirms aborta? Tu raudi un saproti, ka sāpēs un ka izvarošanas sāpes tas vienalga nemazinās, bet citu izeju neredzi.
Starpvalstu līgums "post factum"
Starpvalstu līgumu par armijas izvešanu Latvija un Krievija noslēdza teju "post factum", kad gandrīz visa armija jau bija prom, 1994.gada 30.aprīlī. Līdz izvešanas beigu termiņam, 31.augustam, atlicis tikai pārkāpt astei.
Sarunas bija ilgušas divus gadus, un tāpat gala vienošanos no Krievijas izspieda nevis Latvija, bet ASV – prezidenta Klintona administrācija darbojās kā neformāls starpnieks.
Tā kā līgumu noslēdza jau pēc faktiskās bāzu pamešanas, daudzi punkti izklausījās smieklīgi. "Krievijas Federācijas Bruņotie spēki neizmanto dislokācijas vietas komerciāliem mērķiem." "Jebkādus celtniecības darbus, arī demontāžu, var veikt tikai ar Latvijas Republikas piekrišanu". "Kustamas mantas iznīcināšana Latvijas Republikas teritorijā nav atļauta". "Bruņotie spēki nodrošina Latvijas Republikas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu" utml. Kad piedzēries tēviņš krogā uz salvetes uzšņāpj, ka nekad nav dzēris un nedzers, jūs viņam ticētu? Latvija izlikās, ka tic.
Vēl sāpīgāka bija līguma norma par tā sauktajiem militārajiem pensionāriem. Latvija piekrita atstāt šeit uz dzīvi vairāk kā 22 000 atvaļināto krievu virsnieku un viņu ģimenes, kopā pie 100 000 personu.
Vēlāk izrādījās, ka vēl vairāki tūkstoši krāpnieku te palikuši ar viltotiem dokumentiem. Vārds "pensionāri" izklausās pūkaini nevainīgs, kaut patiesībā no padomju armijas varēja atvaļināties jau ap 40 gadu vecumu. Šie nepilsoņi vēl gadu desmitiem būs kā bumba ar laika degli mūsu sašķeltajā tautā.
Krievijas prasība atstāt pensionārus bija kategoriska. Labdarība pret tautiešiem? Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja, cik vien iespējams, paturēt krievvalodīgos iedzīvotājus bijušajās padomju republikās jeb tā sauktajās tuvajās ārzemēs, jo tur "viņiem jākalpo par atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai". Politikas vērotāji atzīst, ka tieši šī Krievijas "svira" Ukrainai atņēma Krimu.
Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam nabaga okupētajam.
Joprojām, vēl desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas, pašvaldības, "Latvijas Valsts meži" vai privātie īpašnieki tērē vājprātīgus miljonus, lai tiktu no šīs cūcības vaļā – demontē, šķūrē, rekultivē...
Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis satīrīt pašam.
Taču nekāds, pat visskurpulozākais līgums, nespētu atdarīt to, kā okupācija izvarojusi mūsu sabiedrību. Gaiziņa netapušās raķešu bāzes dzīvojamo mikrorajonu Mārcienā vietējie vēl tagad mīlīgi sauc par "Gorodok" – pilsētiņu. Puse šīs "pilsētiņas" ir tukši daudzstāvu grausti, pašvaldība nejaudā tos nojaukt. Otra puse – novada sociālā izgāztuve, uz šejieni pārvieto nelabvēlīgos. Vai šāds "gorodok" mazajai Mārcienai ir labāks par padomju laiku? Man šķiet, mums daudziem galvā ir tāds "gorodok" – postpadomju cilvēka mentālitātes pretīgais kakts, un pagātnes smaka no tā saindē pārējo.
Daļa no šīs postpadomju mentalitātes ir nostaļģija par pagātni. Optimisti krievu armijas paliekās redz tūrisma potenciālu.
Vēsture noteikti ir jāstāsta, un labi piemēri patiešām ir. Taču tam nevajag padomju kara muzeju katrā pagastā. Es gribu Latvijas tūrismu ar atkal uzceltu Gaiziņa skatu torni, nevis neskaitāmiem atgādinājumiem par mūsu izvarošanu. Ja kāds tūrists alkst redzēt sajātu zemi, lai brauc uz Krieviju.
