Notikumu hronoloģija
Jau pirms notikumiem Audriņos nacistu varas iestādes regulāri brīdināja okupētās Latvijas iedzīvotājus par iespējamajām represijām saistībā ar "bīstamu elementu" (ebreju, karagūstekņu u. c. personu) atbalstīšanu (slēpšanu, pārtikas un ieroču piegādāšanu u. c.). Tomēr draudošās sankcijas no vācu represīvo iestāžu puses (tostarp, nāvessods) ne vienmēr iedarbojās uz vietējo iedzīvotāju apziņu, kam vairākos gadījumos bija traģiskas sekas.
1941. gada 18. decembrī Makašānu pagasta Audriņu ciemā patrulēja latviešu palīgpolicijas darbinieki Alfons Ludboržs (1895) un Leonards Uļjanovs. Pie vietējās iedzīvotājas Aņisjas Glušņovas (1893) mājas A. Ludboržu un L. Uļjanovu pārsteidza pieci bruņoti, no Rēzeknes karagūstekņu nometnes aizbēgušie sarkanarmieši, starp kuriem bija arī nama saimnieces dēls, bijušais milicijas darbinieks Rodions Glušņovs, un kuri šeit bija uzturējušies jau vairākus mēnešus. Izcēlās apšaude. Sadursmes rezultātā tika nogalināts policists A. Ludboržs un viens sarkanarmietis, savukārt L. Uļjanovam izdevās aizbēgt. Pārējie "partizāni" pameta notikuma vietu un devās Nautrēnu virzienā.
Turpmākie notikumi attīstījās ļoti strauji. Aizbēgušo sarkanarmiešu meklēšanā iesaistīja vairāk nekā 100 policijas darbinieku. Majevkas meža pārmeklēšanas laikā kārtībsargu un bēgošo sarkanarmiešu sadursmes rezultātā 21. decembrī krita vēl trīs policisti – Andrivs Purmals (1913), Antons Mugins (1907) un Viktors Gleizds (1906). Šādu policijas pārstāvju un sarkanarmiešu cīņas iznākumu ietekmēja arī kārtībsargu vājais bruņojums, ko savā ziņojumā izcēla Rēzeknes apriņķa policijas 2. iecirkņa priekšnieks Boļeslavs Maikovskis (1904–1996) [1]: "Bandīti, uzbrukumā kā aizstāvēšanās vietu izmantojuši grūti pieejamu uzkalnu, kas noaudzis ar sīku, necaurredzamu jaunaudzi, pie kam pielietojuši automātiskos un pusautomātiskos ieročus. Policijas darbinieku rīcībā stipri nolietotas krievu sistēmas kara šautenes, ar ierobežotu patronu skaitu." [2] Neilgi pirms Ziemassvētkiem (22. decembrī) pēc Daugavpils apgabala komisāra Frīdriha Švunga (Friedrich Schwung, 1904–?) rīkojuma visus Audriņa ciema iedzīvotājus (vairāk nekā 200 cilvēkus) apcietināja un nogādāja Rēzeknē.
Pēc sadursmēm ar policiju sarkanarmieši atrada patvērumu netālu esošajā Moltuves sādžā pie Tihonovu ģimenes, tomēr apzinoties briesmas, ko viņiem rada šādu personu slēpšana, viņi par to ziņoja kārtībsargiem. Vecgada dienā (31. decembrī) ēku aplenca policisti un savstarpējās apšaudes laikā visi sarkanarmieši gāja bojā.
1942. gada 2. janvārī Audriņu ciema mājas tika izlaupītas un nodedzinātas. Acīmredzot tieši ēku degšanu atceras bibliofīls Stepons Seiļs: "1942. g. janvārī, kad mēs ar tēvu braucām no Rēzeknes pēc kārtējās nopratināšanas, uz Rēzeknes–Gulbenes šosejas tēvs tikko paspēja nogriezties malā, lai mums neuzbrauktu smagā mašīna, kurā sēdēja daudzi policisti. Mēs iegāzāmies grāvī. Pēc tam, kad mēs bijām uz Kļavu tīruma, no kura atveras plašs skats uz visām pusēm, mēs ieraudzījām daudzu ugunsgrēku liesmas. Dega Audriņi. Minētie braucēji tātad bija Audriņu dedzinātāji." [3] Par šo notikumu 12. janvārī Rēzeknes apriņķa priekšniekam Albertam Eihelim (1912–1984) ziņoja arī B. Maikovskis: "Sakarā ar sarkanarmiešu-gūstekņu pieturēšanu un četru policijas darbinieku nogalināšanu, š. g. 2. janvārī uz drošības policijas rīkojuma pamata tika nodedzināta Makašēnu pagasta Audriņu sādža." [4] Jāpiebilst, ka nolaupītās un konfiscētās mantas tika nogādātas Rēzeknē.
3. janvārī bijušās aizsargu šautuves teritorijā Ančupānu kalnos tika nogalināta lielākā daļa Audriņu ciema iedzīvotāju (aptuveni 200 cilvēku) [5], bet 4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā publiski nošāva 30 ciema vīriešus, starp viņiem arī 13 gadus veco Vasiliju Glušņovu.
Lūk, kā savā dienasgrāmatā par šiem notikumiem rakstīja Rēzeknes cietuma mašīnrakstītāja Anna Družinska: "Svētdiena. No rīta ap 10.00 gāju uz kanceleju, uz dežūru. Tur jau daudzi bija priekšā. Kaut kas gatavojās. Beidzot Smeilis [cietuma darbinieks] man pateica – 11.00 tirgus laukumā nošaušot trīsdesmit palikušos makašāniešus. Es paņēmu lakatu un skrēju uz mājām. Pretī – cilvēku pūļi. [..] Pusvienpadsmitos sāka zvanīt baznīca. Kad gāju no mājām, atskanēja jau pirmā zalve. Tieši 11.00. Pēc vienas, divām minūtēm atkal. Tad atsevišķi šāvieni. Laikam tur nonāvē ievainotos. Smeilis pēc tam stāstīja: esot šauti pa desmit vienā reizē, trīs paņēmienos. Apriņķa priekšnieks no sākuma teicis īsu runu. Visus trīsdesmit atveduši no cietuma uz laukumu reizē, uz muguras sasietām rokām. Arī krituši visi vienādi: vispirms – knūpus uz priekšu, pēc tam uz muguras. Līķus sakrāvuši automašīnās un aizveduši neapsegtus." [6]
Klikšķināt, lai palielinātu:
Vācu Drošības policijas komandiera Latvijā oberšturmbanfīrera Eduarda Štrauha pavēle par Audriņu ciema iedzīvotāju sodīšanu
Foto: “Rēzeknes Ziņas”, 10.01.1942, 1. lpp.
Šai akcijai no nacistu represīvo iestāžu puses bija jākalpo par "profilaktisku līdzekli", uz ko norāda arī vācu drošības policijas komandiera Latvijas teritorijā SS oberšturmbanfīrera Eduarda Štrauha (Eduard Strauch, 1906–1955) publicētais paziņojums laikrakstā "Rēzeknes Ziņas". Šis rīkojums parādījās arī citos nacistu okupētajā Latvijā izdotajos laikrakstos ("Daugavas Vēstnesis", "Jēkabpils Vēstnesis" u. c.). Par šiem notikumiem B. Maikovskis 1941. gada 28. decembra ziņojumā rakstīja: "Sakarā ar minētām slepkavībām tika aizturēti visi Makašēnu pag., Audriņu sādžas iedzīvotāji, kopskaitā 201 persona". [7] Jāpiebilst, ka nacistu represīvo iestāžu pavēle neparedzēja visu audriniešu nogalināšanu,
līdz ar to jāpiekrīt apgalvojumam, ka "veicot represijas pret Audriņu iedzīvotājiem, vietējie vācu policijas darbinieki izrādīja lielāku "iniciatīvu", nekā to prasīja augstākstāvošās instances." [8]
Vācu varas iestādes piemēroja t. s. kolektīvās atbildības principu, un nacistu propaganda uzsvēra: "Lai brīdinātu daudzus neapzinīgos no līdzīgiem nodarījumiem un pasargātu lētticīgos no ticēšanas tenkām un jaunās Eiropas garam neatbilstošām lietām, šinīs dienās nodedzināta visa Makašēnu pagasta Audriņu sādža, kur bandīti atraduši patvērumu. Pret iedzīvotājiem, kas vainīgi visas tautas un jaunās Eiropas ienaidnieku slēpšanā, izpildīts nāves sods." [9] Uz to norāda gadījums arī Ludzas apriņķa Morduku ciema iedzīvotājiem, kad pēc vācu Drošības policijas Daugavpils nodaļas komandiera oberšturmfīrera Gintera Taberta pavēles 1942. gada 6. janvārī nošāva 47 personas.
Klikšķināt, lai palielinātu:
Daļa no nogalinātajiem Audriņu sādžas iedzīvotājiem
Foto: Fragments no Latgales Kultūrvēstures muzeja tematiskās izstādes “Audriņu traģēdiju pieminot”
Audriņu traģēdija atbalsojās arī civiliedzīvotāju sašutumā. To apliecina Rēzeknes apriņķa policijas 2. iecirkņa priekšnieka B. Maikovska 1942. gada 12. janvāra ziņojumā piefiksētais: "Sakarā ar vērstām represijām pret Audriņu sādžas iedzīvotājiem dažos pagastos izplatītas baumas, ka poļu tautības iedzīvotājiem būšot žīdu liktenis." [10]
Traģēdijas cēlonis un padomju varas "noklusētā" patiesība
Padomju gados tika uzturēts naratīvs, ka pie A. Glušņovas slēpās sarkanarmieši, kuri it kā gatavojās bruņotām akcijām pret nacistu okupācijas režīmu. Vienā no padomju izdevumiem uzsvērts: "Pēc vācu fašistu sakāves pie Maskavas seši vīri Audriņu pagrīdē, savākuši ieročus un informāciju par apstākļiem apkaimē, gatavojās uzsākt partizāņu gaitas." [11] Savukārt vēl kādā: "Viņi jau bija savākuši ieročus un nolēmuši vistuvākajā laikā sākt partizāņu gaitas, lai palīdzētu pavasarim izcirst ceļu caur dziļajiem sniegiem." [12] Tomēr apstiprinājuma šādām ziņām nav. Gluži pretēji. Nereti šie sarkanarmieši bruņojušies staigājuši pa ciemu, devušies izklaidēties (uz dejām) – kaimiņos esošo Lielo Puderu ciemu.
To, ka sarkanarmieši ciemā bija "pamanāmi", atzina arī citi apkārtnes iedzīvotāji. Sākumā viņi bijuši klusi, bet vēlāk sākuši uzvesties bezkaunīgi, staigājuši pa apkārtējiem ciemiem dziedādami. [13]
Tomēr, kas gan pamudināja Rēzeknes apriņķa policijas darbiniekus ierasties Audriņos vien divu cilvēku sastāvā un ar vāju bruņojumu? Šeit pamatotāks šķiet skaidrojums par A. Glušņovas mātes un viņas draudzenes Marinas Morozovas iespējamo sadzīvisko "ķildu", kam par iemeslu varēja kalpot nespēja sadalīt nogalināto ebreju mantu. Tā rezultātā M. Morozova denuncējusi A. Glušņovu vietējām varas iestādēm, par ko pirms tam no viņas puses vairākkārt izskanēja draudi. Tamlīdzīgas ziņas pagājušā gadsimta 60. gados zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem sniedza arī Audriņu ciema iedzīvotāji. Piemēram, Kapitolina Platonova 1963. gada 8. aprīlī ekspedīcijas pārstāvjiem stāstīja, ka pie R. Glušņova slēpās četri sarkanarmieši un M. Morozovai bijušas dusmas uz kaimiņieni (Rodiona māti), tāpēc arī viņa ziņojusi policijai. [14] Interesanti, ka arī 1972. gadā laikraksta "Stars" 1. janvāra numurā tā pati K. Platonova izteicās: "Un, lūk, gadījās tāda Morozova. [..] Un tad nu šī riebekle lika lietā savas zināšanas – nodeva puišus." [15] Tomēr ir apšaubāmi, ka M. Morozova kārtībniekiem stāstīja par sarkanarmiešiem. Tādējādi tas varētu izskaidrot arī nelielo ciemā ieradušos policistu skaitu, jo, kā raksta vēsturniece Inese Dreimane, tad "Diez vai tā notiktu, ja būtu saņemts ziņojums par piecām bruņotām personām, no kurām viens ir bijušais NKVD darbinieks." [16]
1944. gada 7. augustā padomju varas iestādes M. Morozovu aizturēja un tā paša gada decembrī par sadarbību ar nacistiem notiesāja uz 10+5 gadiem.
"Audriņu prāva"
1964. gadā LPSR tiesībsargājošās iestādes ierosināja krimināllietu, klasificējot to pēc LPSR Kriminālkodeksa panta par dzimtenes nodevību un ļaunprātīgu varas izmantošanu. Izmeklēšanas laika tika nopratināti vairāki desmiti liecinieku un sastādīti 198 protokoli.
Nākamā gada oktobrī VEF Kultūras pilī notika tā sauktā Audriņu prāva, kurā par noziegumiem Rēzeknes un Ludzas apriņķos (tostarp ebreju, romu u. c. nogalināšanu) tiesāja bijušos Rēzeknes apriņķa policijas un cietuma darbiniekus: Jāzepu Basankoviču, Jāni Krasovski, Pēteri Vaičuku, Albertu Eiheli, B. Maikovski un Haraldu Puntuli. Pēdējos trīs aizmuguriski, jo viņi Otrā pasaules kara nogalē devās trimdā uz rietumvalstīm. 1965. gada 30. oktobrī pasludinātajā spriedumā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar tās priekšsēdētāju, juristu Valfrīdu Kauki (1906–1988) priekšgalā pieciem no apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu nošaujot. Vienīgais izņēmums bija Rēzeknes cietuma uzraugs P. Vaičuks, kurš saņēma 15 gadu ieslodzījumu stingrā režīma labošanas darbu kolonijā.
Tiesas prāva izsauca lielu sabiedrības rezonansi un padomju varas iestāžu pastiprinātu uzmanību, tostarp tā tika atspoguļota vairākos padomju perioda laikrakstos. Piemēram, LPSR Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas oficiozs "Cīņa" 1965. gada 31. oktobrī rakstīja: "Tā bija fašisma tiesāšana. Okupantu sulaiņi, ar kuru rokām tika veikts "melnais darbs" – atbrīvota "dzīves telpa" "augstākās rases" kungiem, – saņems pelnīto sodu". [17]
Lai gan pēc būtības prāvā iztiesāja nacistu periodā pastrādātos noziegumus, tomēr padomju varas iestādēm tā kalpoja arī par propagandas līdzekli trimdas latviešu kopienas diskreditācijai.
To savā ziņā apstiprina apstāklis, ka, neilgi pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijas teritorijā, vairākas no "Audriņu ciema lietā" iesaistītajām personām tika apcietinātas un par ciema dedzināšanu, līdzdalību mantu aprakstīšanā u. c. noziegumiem ar Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta karaspēka kara tribunāla lēmumu sodītas ar dažāda termiņa katorgas darbiem. [18]
Komemorācija padomju periodā
Padomju okupācijas gados Audriņu traģēdiju plaši izmantoja kā propagandas līdzekli. Tā guva atspoguļojumu mākslā, literatūrā un kino. Jau 1951. gada maijā Audriņu ciemā atklāja tēlnieka Jāņa Lukaševiča veidoto, apmēram piecus metrus augstu ar bronzu pārklātu, dzelzsbetona pieminekli. Uz tā izvietotā sarkanā granīta plāksne vēstīja: "Slava padomju varas aizstāvjiem. 1943. gada janvāris" [19]. Idejiski piemineklī tika attēlots "Latgales zemnieks, kurš no cīņā ievainotā partizāna pārņem kaujas karogu." [20] Tomēr 1965. gadā pieminekli demontēja. Iespējams, ka tam par iemeslu kalpoja iepriekš pieminētie monumenta tēli, kas īsti neatbilda padomju sociālistiskā reālisma mākslas standartiem.
Arī toreizējā PSRS Mākslas akadēmijas aspirante Svetlana Červonnaja (Светлана Червонная, 1936–2020) atzīmēja, ka šādi pieminekļi, (..) tagad jau vairs neatbilst padomju mākslas jaunajai attīstības pakāpei (..) un ir pienācis laiks pāriet uz jaunām monumentālās mākslas propagandas formām." [21] Pēc tam bijušā monumenta vietā uzcēla Kultūras namu, pie kura izvietoja piemiņas plāksni. Savukārt 1973. gada 2. janvārī pie Rēzeknes-Gulbenes šosejas atklāja tēlnieces Alvīnes Veinbahas (1923–2011), arhitekta Gunāra Asara (1934) un mākslinieka Jāņa Kakša (1926–2002) veidoto pieminekli. Tajā simboliski attēlots sārts ar liesmās gaistošajām Audriņu ciema iedzīvotāju figūrām.
Tāpat 1965. gadā atklāja piemiņas vietu pie bijušā Rēzeknes cietuma, bet astoņus gadus vēlāk netālu no Rēzeknes esošajos Ančupānu kalnos pēc arhitekta Alfona Kišķa (1910–1994) projekta izveidoto memoriālu, kura centrālās statujas "Māte-Ābele" autore bija tēlniece Rasa Kalniņa–Grīnberga (1936).
Bez jau iepriekš pieminētajiem monumentiem, 1965. gadā iznāca režisoru Herca Franka (1926–2013) un Imanta Brila (1938) dokumentālā filma "Spriedums", kurā tika atspoguļota Audriņu lietas izmeklēšana. Tajā pašā gadā pirmatskaņojumu piedzīvoja režisora Oļģerta Grāvīša (1926–2015) opera "Audriņi", bet gadu vēlāk iznāca šiem traģiskajiem notikumiem veltīta grāmata "Neaizmirsti Audriņus!". Tāpat divas Audriņu ciema ielas tika nosauktas Čehijas ciema Lidices un Pleskavas apgabala Krasuhas ciema vārdos, kuros nacistu represīvās iestādes īstenoja līdzīgas civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcijas.
Laika gaitā Audriņu traģēdija kļuvusi par vienu no zināmākajiem nacistu okupācijas režīma periodā pastrādātajiem kara noziegumiem Latvijas teritorijā, tomēr, kā redzams, kopš šiem notikumiem daudzas būtiskas notikumu detaļas ir "zudušas" un apzināti "aizmirstas", ko lielā mērā noteica padomju varas iestāžu nevēlēšanās tām pievērst uzmanību. Tas gan nemaina faktu, ka sadzīvisku nesaskaņu rezultātā un pastāvošo represīvo iestāžu politikas iespaidā bojā gāja desmitiem nevainīgu civiliedzīvotāju.
[1] Par B. Maikovski plašāk skat.
[2] B. Maikovska ziņojums Daugavpils apgabaltiesas viceprokura kungam 2. iecirknī. 1942. gada 9. janvāris. Noraksts, 1. lpp. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums.
[3] Seile, A. (sast., 2016). Stepons Seiļs. Dienasgrāmatas 1924–1979. Daugavpils: DU Akadēmiskais apgāds "Saule", 107. lpp.
[5] Traģēdijā izdevās izglābties vienīgi tolaik tikai 9 gadus vecajai Klaudijai Kovaļevskai, kura vēlāk liecinieka statusā piedalījās arī t. s. Audriņu prāvas tiesas procesā.
[6] Neiburgs, U. (2014). "Dievs, tava zeme deg. Latvijas Otrā pasaules kara stāsti". Rīga: Lauku Avīze, 134. lpp.
[8] Malahovskis, V. Nacistiskās Vācijas okupācijas varas Audriņu sādžas iedzīvotāju iznīcināšanas akcijas krimināllietas Nr. 31 materiālu vēsturiskā nozīme. Mežulis, D. (galv. red., 2019). "Administratīvā un kriminālā justīcija", Nr. 1., 103. lpp.
[9] Brīdinājums jaunās Eiropas ienaidniekiem. "Rēzeknes Ziņas", 7.1.1942, 2. lpp.
[12] Sausnītis, K., Silabriedis, J., Stulpāns, J., Vējāns, A. (1966). "Neaizmirsti Audriņus!" Rīga: Liesma, 38. lpp.
[13] Nikonovs V., "Rēzekne pirms trešās atnākšanas" ("Резекне перед третьим пришествием"). Rēzekne: Nacionālo un reliģisko kultūru pētniecības centrs, 457. lpp.
[14] "Kapitolinas Platonovas atmiņas par notikumiem Audriņu ciemā", 1963. gada 8. aprīlis, 1. lp. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums.
[16] Dreimane I. Sieviešu sadarbība ar nacistu represīvajām struktūrām Latvijā 1941.–1944. gadā. Caune A. (atb. red., 2005). "Okupētā Latvija 20. gadsimta 40.gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 16. sējums". Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 324. lpp.
