"Mājas Viesis"
Pēc Krimas kara visā Krievijas impērijā iestājas jauna situācija: Krievija cieš graujošu sakāvi, parādās visas valsts atpalicība, nepieciešamība pēc reformām, modernizācijas. Tas viss, protams, pozitīvi ietekmē arī situāciju latviešu apdzīvotajās zemēs un latviešu kultūrtelpā.
Latvijas Radio: Kāda ir tā avīžniecības aina, pirms parādās jauns, arī zināmā mērā jauna tipa izdevums latviešu valodā – avīze "Mājas Viesis"?
"Situācija, no vienas puses, nemaz nav tik slikta. Latviešu valodā iznāk jau kopš 1822. gada laikraksts "Latviešu Avīzes", un tieši Krimas kara laikā "Latviešu Avīzes" ir piedzīvojušas vienkārši fantastisku uzplaukumu un iznāk jau 4100 eksemplāru tirāžā. Raugoties pat visas Krievijas impērijas ietvaros, tā ir fantastiska tirāža," laikmetu raksturoja Zelče. "Manā rīcībā esošā informācija vēsta, ka pat Krievijas lielajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā iznākošo augstākajām kārtām domāto vācu un krievu preses izdevumu tirāžas nemaz nebija lielākas, bet gan nedaudz zemākas."
"Tieši 50. gados latviešu sabiedrība piedzīvoja pirmo informatīvo sprādzienu. Cilvēki lasīja kara ziņas, sāka orientēties politikā vispār, Eiropas uzbūvē, valstu savstarpējās attiecībās, arī ieguva pateicoties preses izdevumiem tādu emocionālo baudījumu vai gandarījumu, gan pozitīvi, bet varbūt vairāk pat negatīvi, sekojot līdzi Krievijas impērijas armijas gaitām Krimā un līdzpārdzīvojot sakāvi," turpināja pētniece.
"Bet kopumā tas ir tāds zināms uzplaukuma laiks, kas vienlaikus ir arī norieta laiks, jo "Latviešu Avīzes" tomēr ir saturā diezgan konservatīvas, varbūt diezgan zema līmeņa izdevums ziņu pasniegšanas veidā, bet tāpēc jau mēs arī gaidām šo jauno laikmetu un pārmaiņas arī preses laukā," viņa skaidroja.
"Mājas Viesis" sāka iznākt 1856. gadā, un zināms, ka tā ir pirmā īsti komerciālā latviešu avīze.
Zelče skaidroja, ka 19. gadsimtā visā Eiropā ir pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās.
"Ar nacionālo valodu palīdzību top nācija, bet, no otras puses, tā ir ļoti nozīmīga biznesa sastāvdaļa, jo grāmatu tipogrāfijas, grāmatu izdošana un drukāšana kļūst par vienu no modernākajām industrijas nozarēm. Arī Latvijas teritorijā jau [19. gadsimta] 30.–50. gados parādās vairākas jaunas tipogrāfijas. Tipogrāfijas pērk jaunas ierīces. Un 50. gados ir tā lieliskā ziņa, ka vienā stundā ir iespējams nodrukāt jau 1200 eksemplārus. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi talantīgi uzņēmēji tiecās nokļūt tieši grāmatu izdošanas biznesā," viņa skaidroja.
Bet ejošākā prece vairs nav elitārie izdevumi smalkās valodās, piemēram, latīniski, vai Latvijas gadījumā vācu valodā, kurā runā elite, bet gan šīs zemes kārtu valodas. 50. gados jau par sava veida "superpreci" kļūst kalendāri latviešu valodā, jo tos pērk un peļņa dažkārt ir pat desmitkārtīga.
Sākotnēji "Mājas Viesa" komandā darbojās visi tie, kurus mēs pazīstam ar apzīmējumu jaunlatvieši, proti, jauni cilvēki ar izteikti nacionālo apziņu. Tie ir brāļi Alunāni, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, tur jau darbojas Jēkabs Zvaigznīte. Viņu raksti, protams, izsauc satraukumu un nepatiku vācu garīdznieku vidē. Ir zināma pretreakcija, un šie aktīvākie, dusmīgākie jaunie latvieši no turienes aiziet. Tie, kas paliek, ir tie, kuri tomēr ir gatavi kompromisam ar latviešu lietās ieinteresētajiem vāciešiem. Zelče vērtēja, ka kompromiss tomēr ir relatīvs.
Vienlaikus viņa norādīja, ka "Mājas Viesī" tika iedibināts ziņu rakstīšanas stils.
"Es vienmēr esmu ar apbrīnu lasījusi Anša Leitāna ["Mājas Viesa" redaktora] tekstus. It īpaši šos ziņu tekstus, jo tie ir daudz labāki nekā Rūdolfam Šulcam paralēli "Latviešu Avīzēs". Man būtu šobrīd jāsaka, ka latviešu ziņu žurnālistiku patiešām ir nodibinājis Ansis Leitāns. Viņš izveido to stilu, ka ziņa ir konkrēta, salīdzinoši īsa, bez jebkādiem komentāriem, un šādā veidā latviešu prese turpina darboties līdz 1940. gadam. Un iedibina tradīciju, kas ir ļoti spēcīga 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā, ka preses izdevumi konkurē ar ziņām."
"Pēterburgas Avīzes"
"Pēterburgas Avīzes" iznāk, kā liecina nosaukums, Pēterburgā, un sākotnēji arī "iziet cauri" Krišjāņa Valdemāra plāns – kļūt pat par šīs avīzes cenzoru, kas šķiet teju neticami.
Zelče atzina: "Tā ir vienkārši fantastiska kombinācija. Par Valdemāru vēlāk saka, ka Valdemāram bija viltīgs prāts, kā to vispār dabūt gatavu – vienlaikus būt laikraksta izdevējam, vienlaikus laikraksta cenzoram, un savu skolasbiedru, draugu ielikt par laikraksta redaktoru, un principā dažus mēnešus būtu Krievijas impērijā visbrīvākajām laikrakstam."
Pēc tam attopas vietējā Baltijas vāciešu publika, tiek uzrakstīts, kur vajag, un cenzēšanu pārceļ uz Rīgu, uz gubernatora kanceleju. Tur jau ar to nodarbojas pavisam citi cilvēki, līdz ar to ir jāsāk vairāk rēķināties ar ierobežojumiem. Lai gan, salīdzinot ar "Mājas Viesi",
"Pēterburgas Avīzes" šos trīs gadus, kamēr iznāk, ir brīvs, drosmīgs, ass izdevums, kurš tēmē jau ļoti konkrētu satīru pret vācbaltiešu aprindām.
Parādās pat konkrēti satīriski tēli "bize", "bizmanis". Bize kā 18. gadsimta garderobes piederums, atpakaļrāpulības simbols. Kad pēc dažiem gadiem "Pēterburgas Avīzes" slēdz, šķiet, tur noteicošais faktors ir tas, ka pret tiem, kuri abonē šo laikrakstu, tiek vērstas zināms sociāls un politisks spiediens.
Zelče piebilda: "Un arī spiediens pret jaunajiem latviešiem, protams, pret Valdemāru, kam veidojās Krievijas impērijas birokrātiskajā aparātā diezgan sekmīga karjera. Bet mani vienmēr ir pārsteidzis viens koncentrēts teksts profesora Maksima Duhalova grāmatā, kur tiek uzskaitīti fakti, kā notiek cīņa pret "Pēterburgas Avīzēm". Kā vācbaltiešu priviliģētās aprindas, izmantojot dažādus sakarus galmā un ierēdniecībā, dodas sūdzēties par to, ka latviešu valodā iznāk laikraksts "Pēterburgas Avīzes". Iedomājieties! [Iet] pie carienes, pie ministra par mazu latviešu laikrakstiņu, kas iznāk reizi nedēļā. Man liekas, ka tas ir neticami, ka par šo laikrakstu runā Krievijas impērijas galmā, un runā par tiem cilvēkiem, kas to izdod."
Iztēlotā kopiena
Profesore arī uzsvēra, ka medijiem, laikrakstam, kas aptvēra noteiktu teritoriju, ir ļoti būtiska nozīme nācijas formēšanā.
Viņa atsaucās uz pētnieka Benedikta Andersona terminu "iztēlotā kopiena".
"Laikraksti ir tie, kas veido nāciju, pirmkārt, kā iztēlotu kopienu, un ļauj satikties cilvēkiem, kuri nekad paši dzīvē nav satikušies. Bet, pateicoties laikrakstam, pateicoties tam, ka viņi lasa vienas un tās pašas ziņas, vienus un tos pašus stāstus, dzejolīšus, viņi visi ir kopā un dzīvo iztēlotajā kopienā," viņa skaidroja.
Pētniece arī paskaidroja, ka Latvijas gadījumā tas ir ļoti svarīgi, jo Latvijai nav robežu, tās top tikai pēc Latvijas valsts izveidošanās. "Tomēr šajā pirmajā kopienā, arī "Pēterburgas Avīžu" kopienā, latgalieši diemžēl "neieslēdzās", šur tur ''Pēterburgas Avīze'', protams, aptvēra latviešus, kas ir ārpus Latvijas, piemēram, Pēterburgā, Maskavā – tātad pirmās šīs diasporas aiz etniskajām robežām," viņa sacīja.
