"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Dainis Īvāns Baltijas ceļa dienā, 1989. gada 23. augustā, radio uzrunā tautai teica:
“Jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals. Par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars. Jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība. Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies viens otra acīs. Pāri visam taču stāv nu jau pat fiziski sajūtamā kopība.”
Nepārtraukta cilvēku ķēde gandrīz 700 kilometru garumā. Dažādos avotos minēti 1 līdz 2 miljoni dalībnieku, ticamāk, ka tuvāk diviem. Tolaik tā bija ceturtā daļa Baltijas iedzīvotāju! Tādu tautas brīvības manifestu, turklāt no trim tautām vienlaicīgu, pasaules vēsture nebija pieredzējusi.
Ciešāka pārrobežu, ne vietējo sadarbība
1989.gads bija Atmodas ražīgākais gads, kad sāka nobriest iepriekš sētie neatkarības dēsti. Gadu iepriekš Baltijas valstīs bija nodibinātas Tautas frontes, un 1989.gadā tās sasniedza galvu reibinošas biedru skaita virsotnes – Latvijā bija 200 tūkstoši aktīvu tautfrontiešu, vēl vairāk – dedzīgu atbalstītāju. Dibinoties frontes vēl bikli runāja par suverenitāti atjaunotas PSRS sastāvā, bet jau 1989.gada pavasarī skaidri deklarēja savu mērķi – cīņu par valstisku neatkarību. Šajā gadā pieauga arī neatkarības cīnītāju savstarpējās ķildas un konkurence.
Fronte bija pārāk liela un visaptveroša, lai samierinātu visus – no “labajiem” komunistiem vienā flangā līdz ultraradikāliem disidentiem otrā.
Tovasar riebīgākais šādu kašķu uzplaiksnījums saistījās ar to pašu Baltijas ceļa tēmu – Molotova-Ribentropa pakta nosodīšanu. Vien pāris nedēļas pirms Baltijas ceļa divas ietekmīgākās organizācijas – Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) – gandrīz vienlaicīgi organizēja zinātniskas konferences, pieminot pakta 50.gadadienu. Absurds. Īpaši ņemot vērā, ka LNNK līderi vienlaikus bija arī LTF vadībā. LTF konference teju izgāzās, jo bija vāji organizēta. Turpretī LNNK, pateicoties spilgtiem ārvalstu runātājiem, guva plašu ievērību. Konkurentu savtīgā nenovīdība bija pārāk liela, lai mestos kopā un sarīkotu vienu kopīgu, vēl jaudīgāku, pasākumu.
Tolaik lielāka saskaņa valdīja Baltijas valstu pārrobežu sadarbībā nekā vietējos politikas ķēķos.
Labi, ka tā, jo citādi Baltijas ceļš nebūtu izdevies.
Ciešākai triju Tautas fronšu sadarbībai 1989.gada vasarā nodibināja Baltijas Padomi (BP). Regulāras tikšanās notika pamīšus visās trijās republikās. Turklāt nevis galvaspilsētās, bet perifērijā – Panevežā, Cēsīs un Pērnavā –, lai komunistu varai un čekistiem būtu grūtāk tās izsekot.
Vai pietiks cilvēku?
Pirmo reizi ideja par dzīvo ķēdi izskanēja BP sēdē 15.jūlijā Pērnavā, bet pēdējie kopīgie lēmumi tika pieņemti jau mēnesi vēlāk, 12.augustā Cēsu apkaimē. Sēde notika Raiskuma pagasta Lenčos, pie Lenčupes dzirnavu dīķa. Tolaik tur atradās iestāde ar traki piņķerīgu nosaukumu – LPSR Transporta un ceļu saimniecības ministrijas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu atpūtas bāze "Kalna dzirnavas". Cēsu tautfrontieši visas trīs delegācijas uz turieni veda pa dažādiem lauku ceļiem, lai jauktu pēdas. Pat Īvāns atmiņās min, ka otrreiz šo vietu diez vai atrastu.
Galvenie Baltijas Padomes lēmumi par akciju tika pieņemti 12. augustā Raiskuma pagasta Lenčos, atpūtas bāzē pie Lenčupes dzirnavu dīķa. Tā baltiešu vadītājiem bija ierasta prakse - pulcēties nomaļās vietās, lai komunistu varai grūtāk tos izsekot.
Kas tieši ir Baltijas ceļa idejas autors? Tas no vēstures pagaisis. Zināms, ka Pērnavā pirmais to galdā lika Igaunijas Tautas frontes vadītājs, vēlāk odiozais Tallinas mērs, Edgars Savisārs. Bet pats viņš apstiprina vien to, ka ideja dzimusi viņa Tautas frontes rindās. Tātad – igauņu ideja.
Kopš idejas dzimšanas lielākās bažas bija par to, vai pietiks cilvēku.
Baltieši jau iepriekš itin bieži bija pulcējušies daudzskaitlīgās manifestācijās. Vai šovasar vēl pietiks spara? Turklāt Baltijas ceļam, lai tas izdotos nepārtraukts, ļaužu vajadzēja vēl daudz vairāk. Tika rēķināts, ka vienam cilvēkam izstieptu roku platumā jāatvēl pusotrs metrs – tātad 600 km posmā no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai jāsavāc vismaz 400 000 cilvēku, vairāk nekā 100 000 no katras valsts.
Un tad rīkotāji pieņēma pārdrošu lēmumu – jau tā neticami garais maršruts tika pagarināts par vēl gandrīz 100 kilometriem. No Rīgas uz augšu ķēde tika plānota nevis pa īsāko ceļu – Tallinas šoseju –, bet ar līkumu caur Cēsīm, Rūjienu un Viljandi. Šī iemesla dēļ Latvijas posms sanāca visgarākais, un latviešus vajadzēja mobilizēt visvairāk – vismaz 180 000. Taču ceļa izmaiņai bija saprātīgs pamatojums – ja tas ies pa zemes vidieni, nevis gar piekrasti, to no abām pusēm būs vieglāk sasniegt vairāk cilvēkiem.
Piecās nedēļās bez interneta un mobilajiem tālruņiem
Un tomēr, kā to visu dabūt gatavu tik sasodīti īsā laikā? Pirmā ideja – 15.jūlijā, akcija – 23.augustā. Piecas nedēļas! Mūsdienās daudz pieticīgāki pasākumi tiek rīkoti mēnešiem ilgi. Turklāt ar internetu, mobilajiem tālruņiem un ko tik vēl ne. Jā, toreiz nebija šodienas sakaru tīklu, taču bija cits – dzīvu cilvēku tīkls. Baltijas ceļa fantastiskā mēroga organizācija bija iespējama, pateicoties Tautas fronšu sazarotajai tīklveida struktūrai un milzīgajam iesaistīto skaitam.
Izmantojot tikvien kā primitīvus telefonsakarus, šī menedžmenta mašinērija darbojās kā ellīgi gudra datorprogramma.
Starpvalstu līmenī rīcību koordinēja BP. Nacionālā – katras Tautas frontes centrālā biroja rīcības grupa, Latvijā to vadīja Sandra Kalniete. Šie apmēram desmit cilvēki nosedza visu lielo laukumu – saskaņoja maršrutu un pulcēšanos ar oficiālajām instancēm, tikās ar vietējām milicijas autoinspekcijām (jo bija taču jāslēdz satiksme visā Baltijā, turklāt tā bija darbdiena – trešdiena), deva informāciju medijiem, kārtoja vīzas un akreditāciju ārvalstu presei, vervēja LTF kārtības sargu vienības un galvenais, protams, koordinēja cilvēku vienmērīgu izvietojumu visos ceļa posmos.
Te viss bija atkarīgs no nākamā līmeņa – iesaistīto rajonu (Bauskas, Rīgas, Cēsu un Valmieras) LTF nodaļām. Tās katra savu rajonu sadalīja pa kilometriem. Uz katru kilometru tika nozīmēts viens atbildīgais, un tika nolemts, uz kuru kilometru kādas vietējās LTF nodaļas tiks sūtītas. LTF nodaļas toreiz bija ikvienā pilsētā un miestā, teju ikvienā darbavietā un organizācijā. To bija tūkstošiem! Šī informācija tika publicēta vietējā presē.
Ir saglabājusies ar roku zīmēta Cēsu rajona shēma, un rajona avīzē "Padomju Druva" varam lasīt:
“46. kilometrā – Nītaures, Mores un izglītības darbinieku LTF nodaļa, 47. – Zaube un 8. pārvietojamo mašīnu kombināts, 48. – Līgatnes Lauktehnika, 49. – Fabriciusa padomju saimniecība, 50. un 51. – Līgatnes pilsētciemats, 52. – padomju saimniecība Līgatne un 5. autotransporta uzņēmums... “
Galveno darbu slogu līdzās LTF vadības grupai nesa iesaistīto rajonu (Bauskas, Rīgas, Cēsu un Valmieras) LTF nodaļas. Katrs rajons tika sadalīts pa kilometriem, uz katru kilometru un katriem 100 metriem nozīmēts atbildīgais. Ir saglabājusies Cēsu rajona shēma, un tās atzīmes saskan ar rajona avīzē ''Padomju Druva'' publicētajiem norādījumiem, kur katrai vietējai LTF nodaļai doties.
Un tā tālāk, un vēl vairāk. Katra kilometra ietvaros atbildīgos nozīmēja arī uz katriem 100 metriem – viņi ļaudis koordinēja jau pēc ierašanās. Protams, masas plūda arī no citiem rajoniem, un arī tas tika strikti koordinēts. Uz Bauskas posmu mudināja doties Kurzemes un Zemgales rajonus, uz Cēsu un Valmieras – Vidzemes un Latgales. Zobrats grieza zobratu, no lielākā līdz vismazākajam.
Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību. Kur pietrūka roku garuma, ļaudis aicināja lietot karogus, jostas, kaut jakas piedurknes – lai tikai kopības asinsrite šai artērijā nepārtrūktu. Pilsētniekus mudināja doties ārā no pilsētām, tomēr tik un tā drūzmēšanās tur bija vislielākā.
Izdodas!
Arī es no Rīgas devos uz Siguldas šoseju, pie "Sēnītes". Vēlāk prese rakstīja, ka šajā mūžam pārpilnajā ceļmalas krogā 15 minūtes nav bijis neviena apmeklētāja, pat darbinieki bijuši ārā. 15 minūtes ķēdei bija jāstāv nepārtrauktai – no 19.00 līdz 19.15. Uz vienu stundu – no 18.30 līdz 19.30 – bija paredzēta radio tiešraides koordinācija ar milicijas radio sakaru palīdzību.
Iedomājieties – pūlis tiktu organizēts caur milicijas rācijām valsts radio tiešraidē! Kaut kas tāds vēl nekad nebija darīts.
Taču pēdējā brīdī oficiālā vara sāpīgi ierieba – 23.augusta rītā par medijiem atbildīgais LKP Centrālkomitejas sekretārs Ivars Ķezbers radio tiešraidi aizliedza, atļāva to tikai uz 15 ķēdes minūtēm, kad nekāda koordinācija vairs nebija iespējama.
Kalnieti pārņēma panika – lieli ceļa posmi paliks tukši, būs satiksmes negadījumi, sabraukti bērni, kautiņi ar miliciju... Īsi pirms pulcēšanās viņa, kā pati atmiņās raksta, “zaļi pelēka, ar tabakas garšu pat ausīs”, kopā ar kolēģi Jāni Škaparu pameta LTF ēku un devās Bauskas virzienā, bez cerības vairs jebko ietekmēt. Jau pie Ķekavas iesprūda necaurbraucamā korķī, un svēto mirkli sagaidīja, piespiesta pie kādas kravas mašīnas, kurā mauroja govis. Bez jebkādas svinīguma un aizkustinājuma sajūtas.
Tikai vēlāk vakarā vietējo koordinatoru zvanu lavīna, arī no brāļiem lietuviešiem un igauņiem, ļāva apjaust – Baltijas ceļš ir izdevies.
Tas patiešām nav bijis pārtraukts nevienā vietā gandrīz 700 kilometru garumā, izņemot dzelzceļa pārbrauktuves. Bez neviena incidenta, vardarbības vai cietušā. Un dalībnieku skaits pārspēja visas prognozes. Precīzi, protams, nesaskaitīt, dažādos avotos tiek minēti 1 līdz 2 miljoni – ticamāk, ka tuvāk diviem. Tolaik tā bija ceturtā daļa Baltijas iedzīvotāju! Tādu tautas brīvības manifestu, turklāt no trim tautām vienlaicīgu, pasaules vēsture nebija un arvien nav pieredzējusi.
Maskavas reakcija - slimīgi neadekvāta
Uz tik grandioza baltiešu miermīlīgās demonstrācijas fona Maskavas reakcija izklausījās slimīgi neadekvāta. Pēc trīs dienām tika izplatīts PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas "Paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās":
“Organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskai histērijai.” “Organizācijas atgādina fašistiskās okupācijas politiskos formējumus.” “Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas.” “Iebiedēšana, krāpšana, morāls terors.” “Notiekošo smagi pārdzīvo arī paši lietuvieši, igauņi un latvieši.” “Pat tie, kas piedalās masu akcijās, vai nu nesaprot, vai neatbalsta pretpadomju kustības nodomus.”
Maskavas reakcija bija slimīgi neadekvāta, PSKP CK paziņojums - pilns ar draudīgām apsūdzībām. Zinot, ka divus gadus vēlāk pati padomju impērija izlaida garu, šodien varam to lasīt kā smaga pirmsnāves delīrija murgus. Valsts, kas spējīga uz tādiem meliem, nav spējīga izdzīvot.
Tolaik šāds verdikts izklausījās draudīgi. Šodien, zinot, ka divus gadus vēlāk pati padomju impērija izlaida garu, varam to lasīt kā smaga pirmsnāves delīrija murgus. Valsts, kas spējīga uz tādiem meliem, nav spējīga izdzīvot.
Daudz patiesāki bija šīs melu valsts vadītāja Mihaila Gorbačova vārdi savam padomniekam Anatolijam Čerņajevam, kad abi skatījās Baltijas ceļu TV ziņās: “Нам их не вернуть...” (“Mums viņus atpakaļ nedabūt…”)
24.augusta rītā ietekmīgais "The New York Times" citēja jaunu tallinieti Ritu, kas uz Baltijas ceļu bija ieradusies ar saviem septiņgadīgajiem dvīņu puikām: “Tā es varu viņiem izskaidrot, cik neatkarība ir svarīga viņu nākotnei.”
Nākotne ir tepat, šodien. Septiņgadīgajiem nu ir 36 un pašiem savi septiņgadīgie.
Baltijas ceļš pierādīja, ka vēstures atslēgu var pagriezt vienkārši cilvēki. Mēs paši, burtiski savām rokām. Tas ir noticis nupat, mūsu dzīves laikā.
Jaunajai filmai "Paradīze 89" vajag Īvāna radio uzrunu, bet tā nav saglabājusies. Nekas, to taču var ierakstīt no jauna, ir tikai jāpiezvana Dainim! Mūsu valsts atjaunošanas ceļš nav viegls, un tas nav vēl galā. Bet ceļa mērs ir tā sākums. Ja ceļš ir šādi sācies, tas nevar būt velts, tas nevar būt strupceļš.
Daiņa Īvāna radio runa skan pravietiski joprojām, pēc gandrīz 30 gadiem:
“Ritēs dienas, un ritēs gadi, daudz kas pagaisīs un aizmirsīsies, bet šis mirklis paliks. Paliks Baltijas ceļš un mūsu dzīvā ķēde kā sākums, kā gaismas uzliesmojums. Atcerēsimies to ikdienā, atcerēsimies to vienmēr, kad liksies, ka esam vientuļi un nespēcīgi. Atcerēsimies, kad mums īpaši būs vajadzīga iejūtība, lai saprastos, lai palīdzētu viens otram.”
