"Baltijas Vēstnesis"
19. gadsimta 60. gadu nogalē sāk iznākt laikraksts "Baltijas Vēstnesis". Sākumā kā nedēļas laikraksts, bet pēc tam arī kā dienas laikraksts.
"Baltijas Vēstneša" iznākšanas un arī pastāvēšanas laiks ir ļoti cieši saistīts ar tā dibinātāju un ilggadējo redaktori Bernhardu Dīriķi, kurš ir Atmodas darbinieks, ievērojams arī ar to, ka ir Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs un pirmais priekšsēdis.
Ja mēs paskatāmies uz tā laika latviešu preses ainavu, kas ir tas, ar ko ienāk "Baltijas Vēstnesis". Vai tas ir "Pēterburgas Avīžu" turpinājums?
"Tieši tā. Turpat ir priekšvēsture, ka Bernhards Dīriķis bija liels, kā mēs tagad sakām, Krišjāņa Valdemāra fans, un jau toreiz viņam bija ideja par avīzes izdošanu. Jau 1860. gadā ir bijusi saruna starp Dīriķi un Valdemāru par avīzes izdošanu. Un tad Valdemārs ir teicis, nevajag steigties, labāk būtu to avīzi izdod Pēterburgā, respektīvi, Krievijas impērijas cara rezidencē, kur ir maigāki cenzūras apstākļi iespējami. (..) Es piekristu, ka tas ir turpinājums lielā mērā, pēc tam pārveidojoties, bet tieši jaunlatviešu kustības turpinājums," norādīja Dimants.
"Latviešu avīžniecības attīstība ir cieši saistīta ar Aleksandra II administrācijas liberālajām reformām. Tas, protams, atkal ilustrē mums, arī šodienas mediju pētniekiem, Krievijas varas īpatnības, proti, gandrīz viss ir atkarīgs no valdnieka," skaidroja Hanovs.
"Viņa izglītība norisinājās tādā liberāli romantiskā vidē, un Aleksandram pēc Krimas kara krīzes bija skaidrs, ka sabiedrība ir jāmaina, jāreformē. Viens no aspektiem bija sarežģīts dialogs ar vācbaltiešu aristokrātijas dominanti gan Baltijas reģionā, gan, protams, arī Pēterburgas galmā. Mēs arī redzam, ka "Pēterburgas Avīzes" neveiksmes stāsts ir saistīts tieši ar šo vācbaltiešu dominanti, un "Baltijas Vēstnesim" jau paveicās tapt šajā liberālajā vidē, kurā sākas palēnām arī tāda vācbaltiešu dominanti ierobežojoša politika, viņš norādīja.
Hanovs skaidroja: "Krievijas administrācijas liberālisms arī politiski bija mērķēts tā, lai izmantotu latviešu un igauņu nacionālos centienus, veidojot telpu, kas mazinātu vācbaltiešu dominanci gan pilsētas vidusšķirā, gan arī laukos aristokrātijas dominanci. Šis ir arī ļoti sarežģīts laiks, jo gan Rīgas Latviešu biedrībai, gan biedrības laikrakstam "Baltijas Vēstnesim" ir jālavierē ļoti šaurā un nenoteiktā telpā, jo cenzūras pakāpeniska atcelšana Aleksandra II laikā arī ir ļoti haotiska, ar recidīviem, neizskaidrojamām rīcībām, kad bieži pēkšņi parādās pustukša balta lapa pirmajā lappusē, un mēs nevaram zināt, ko cenzors ir pamanījis, iztēlojies un ko nav pamanījis. Šeit mēs runājam par to, ka šis laikraksts ir latviešu topošās vidusšķiras laikraksts ar attiecīgo priekšstatu gan par sabiedrību, gan par latviešu kopienu, gan īstenībā par to, kāda ir vidusšķiras loma gan šajā absolūtismā, gan kādi ir tie ārpolitiskie vai Eiropas paraugi vai simpātijas."
Hanovs arī norādīja, ka
pirms 20 gadiem tapušajā pētījumā viņš secinājis, ka šis laikraksts bija tāds kā forums, kur tapa priekšstats par latviešu nāciju.
Savukārt Dimants pauda, ka "Baltijas Vēstnesis" bijis tipisks Rīgas laikraksts.
"Dienas Lapa"
Kad ir gandrīz divas desmitgades pagājušas kopš "Baltijas Vēstneša" parādīšanās, sāka iznākt laikraksts "Dienas Lapa". Tas ir 1886. gads, jau pavisam cits laikmets, Rīga piedzīvo savu eksplozīvo attīstību kā milzīgs industriāls centrs. Šeit veidojas strādniecība, kas ir pamatā latviska, jo Latvijas lauki tobrīd ir tie, kuri piegādā Rīgai primāri darbaspēku.
Dimants piebilda: "Vēlāk būs avīze "Jaunākās Ziņas" 1911. gadā, kas arī ir sākumā domāta galvenokārt strādniekiem. Antons Benjamiņš to avīzi izveido strādniekiem. Bet pirms tam interesanti, ka "Dienas Lapa" galīgi nav strādniekiem. Rainis koferī atveda Marksa darbus, marksistisko literatūru un sāka publicēt "Dienas Lapā". Bet es gribu uzsvērt, ko pats Rainis arī ir uzsvēris, ka pirms viņa bija Fricis Bergmanis, kas faktiski bija pirmais redaktors, kas to avīzi uzsāka, iedibina to progresīvo virzienu. Ne tik radikāli kā Rainis. Rainis tajā brīdī ir radikālāks pat par [Peteri] Stučku," norādīja Dimants.
Rainis pats vēlāk raksta, kas Friča Bergmaņa laikā "Dienas Lapai" raksturīgs:
šī avīze prasīja beidzot eiropeisku izglītību, glītu stilu un progresīvu virzienu.
"Es varētu piekrist, ka šis jaunais laikraksts nav strādnieku pasaules atspoguļojums, bet drīzāk tas, kā varbūt kreisāka vidusšķira iztēlojas strādnieku problēmas. Protams, atkal jāskatās uz politisko kontekstu: Aleksandra III mēģinājumi maksimāli atgriezties pie idejas par pareizticību, absolūtismu un tautiskumu. Pēc būtības tā ir impērijas politika, kolonizējot etnisko mazākuma grupu reģionus gan Baltijā, gan arī citur impērijā," analizēja Hanovs.
Par abiem šiem laikrakstiem, gan par "Baltijas Vēstnesi", gan par "Dienas Lapu", arī lielā mērā var teikt, ka normālu šo laikrakstu mūžu pārtrauca 1905. gads – revolūcija ar aizliegumiem, cenzūras žņaugiem.
"Baltijas Vēstnesis" beidza iznākt 1906. gadā, savukārt "Dienas Lapa", mainot piecus vai sešus nosaukumus, turpināja vēl de facto pastāvēt.
"Austrums"
Vēl viens interesants izdevums šajā laikā ir žurnāls "Austrums" – pirmais latviešu ikmēneša žurnāls, kas iznāca tik ilgi un sekmīgi – no 1885. gada līdz 1906. gadam. Darbības pārtraukšana gan nav saistīta ar politiskiem iemesliem, bet komerciāliem, žurnālam vienkārši aptrūkstas auditorijas.
Visa "Austruma" iznākšanas vēsture ir saistīta ar pastāvīgu cīnīšanos ar finansiālām grūtībām, – acīmredzot tomēr pieprasījums pēc šāda kulturāli izglītojoša literāra izdevuma ir bijis salīdzinoši nepietiekams.
Tomēr tas ir nozīmīgs izdevums, pirmkārt, literāri, tur publicējas pirmie latviešu spēcīgākie literāti – kā brāļi Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs un tā latviešu literātu paaudze, kas latviešu literatūru ļauj nolikt līdzās citu Eiropas kultūrtautu literatūrai, – Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Jānis Poruks un tādi publicisti kā Āronu Matīss, Andrievs Niedra.
