1989. gadu dēvē arī par “brīnumu gadu”, jo grandiozas pārmaiņas notika burtiski dažu mēnešu laikā. Tolaik Latvijā, Lietuvā un Igaunijā Atmoda jau bija sākusies un Tautas frontes nodibinātas. Taču, kad 1989. gada vasarā tika organizēts Baltijas ceļš, komunistiskajā Austrumvācijā vēl nekas neliecināja, ka tuvojas pārmaiņu cunami. Viena no tā laika vācu disidentēm Hildigunde Noiberte augustā viesojās Latvijā un atcerējās, ka demokratizācijas vēji vāciešus sasniedza tieši no Austrumeiropas un Baltijas.
"1989. gada vasarā mēs redzējām šo Eiropas līmeņa atmodu un notikumus Polijā un Baltijas valstīs, un tas ļoti iedrošināja mūs Austrumvācijā, mēs redzējām arvien lielāku spriedzi sabiedrībā, redzējām, ka ir liela komunisma krīze un ka dzelzs priekškars vairs nedarbojas un tāpēc cilvēkiem bija drosme sākt rīkoties, mēs bijām gatavi īstenot politiskas pārmaiņas," atceras bijusī Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) opozīcijas kustības locekle Hildigunde Noiberte.
Mūra krišana bija mirklis, kad iedvesma brīvības centieniem plūst arī otrā virzienā – no Vācijas atpakaļ uz Baltiju.
"Tai brīdī, kad ieraudzījām, ka brūk, - visus tos kadrus, ko rādīja, kā cilvēki ielaužas, ka pēc kāda laika šauts salūts, kas vēl nenozīmē Vācijas apvienošanos, bet nozīmē, ka tā vairs nav apturama, - tad mums arī bija milzīgs stimuls, ka iesim tālāk," stāsta bijušais Tautas frontes līderis Dainis Īvāns.
Uzreiz gan kļuva skaidrs, ka cīņa pret Maskavas varu šeit būs daudz grūtāka un ilgāka, jo Baltija atradās PSRS iekšienē -atšķirībā no Polijas, Ungārijas un Čehoslovākijas, kas bija tikai komunistiskā režīma ietekmes zonā.
"Tā situācija ir citādāka, jo [Mihails] Gorbačovs ir gatavs, viņš zina, ka tas nav vairs Padomju Savienībai pa spēkam noturēt ietekmes zonu Austrumeiropā, tāpēc šīm valstīm viņu nākotne kļūst par viņu iekšējo problēmu, opozīcijai ir jāved sarunas ar valdībām, ir jāvienojas par reformām, par vēlēšanām, par pārmaiņām; kamēr Baltijas valstīm 1989. gads neko neatrisina, jo priekš Baltijas valstīm Padomju Savienība nosprauda ļoti skaidras robežas," "Skype" intervijā skaidro vēsturniece, Londonas Ekonomikas skolas pasniedzēja Una Bergmane.
Neatkarība bija jautājums, ko Padomju Savienība gan nebija gatava apspriest ar baltiešiem, tomēr, sajutuši svaigo gaisu, kas ieplūda Eiropā pēc tam, kad vācieši bija sagrāvuši nīsto sienu Berlīnes vidū, latvieši, lietuvieši un igauņi par savu neatkarību iedegās vēl vairāk.
"Pēc Baltijas ceļa Baltijas valstīm tiek pateikts ļoti skaidri – tālāk jūs iet nevarat, prasība pēc neatkarības nav akceptējama; taču tas Baltijas valstu neatkarības kustības nekādā veidā neaptur, principā tanī brīdī vairs nav atpakaļceļa skatījumā uz to, kādai jābūt Latvijas, Lietuvas, Igaunijas nākotnei," turpina Una Bergmane.
"Varbūt tā ticība nebija tāda racionāla, jo mēs neviens taču nevarējām neko paredzēt, bet es arī kā Tautas frontes līderis, mēs savā starpā runājām – mums ir vēl vairāk jāiztaisno pleci un cilvēkiem jāsmaida acīs, un jāsaka - jūs redziet! jūs redziet, mēs ejam pareizo ceļu un arī mums veiksies," - tā Īvāns.
Nepilnu gadu pēc Berlīnes mūra krišanas Rīgā iebrauca milzīgs kravas auto, kas uz Latviju atveda mūra fragmentu. Vairākus mēnešus betona bluķis nostāvēja laukumā pretī Brīvības piemineklim kā simbols abu valstu neatkarības centienu kopīgajam spēkam.
Jau vēstīts, ka Berlīnē šonedēļ notiek Berlīnes mūra krišanas 30. gadskārtas piemiņas pasākumi, kuru skaits pārsniegs 200 – to vidū dažādas izstādes, diskusijas un ceremonijas ar valstsvīru līdzdalību. Par godu Berlīnes mūra krišanas gadadienai sestdienas, 9. novembra, vakarā paredzēts liels piemiņas pasākums pie Brandenburgas vārtiem.
