Bija jāstājas pretī Pāvela Bermonta karaspēkam, kura nodoms bija ieņemt Rīgu, gāzt Latvijas pagaidu valdību un nostiprināt Vācijas kundzību, lai pēc tam vērstos pret lieliniecisko Krieviju. Latvijas armijas uzvara Bermontiādē diez vai būtu iespējama bez sabiedrotu valstu kuģiem, munīcijas un maizes.
11. novembra krastmala. Pie Rīgas pils sienas piemiņas plāksne Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem. Latvijas armijas virspavēlniekam Pēterim Radziņam, kā arī Francijas un Lielbritānijas karakuģu komandierim un jūrniekiem.
1919. gada rudenī nesen nodibinātajai Latvijas valstij veidojās bīstama situācija. Rīgai tuvojas Brīvprātīgā Rietumkrievijas armija Pāvela Bermonta vadībā.
“Briti jau 25. septembrī ir pieņēmuši lēmumu, ka uz Latviju nosūta ieročus, apģērbu, zābakus, kas bija kritiski nepieciešams tām vienībām, kas atradās Latvijas armijas rīcībā.
Bet septembra beigās tas tika skatīts lielā mērā kā tāds atbalsts cīņā ar lieliniekiem austrumu frontē, bet burtiski triju nedēļu laikā tas pagriezās, ka lietas bija jāizmanto šeit pie Rīgas,” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Kārlis Dambītis.
Nozīme bijusi arī bailēm no Padomju Krievijas.
“No Krievijas ideoloģijas, kas tajā brīdī bija sākusi savu uzvaras gājienu ne tikai Padomju Krievijas iekšienē, bet arī lēnām virzījās rietumu virzienā. Briti, to pragmatiski skatoties, iespējams, redzēja kā apdraudējumu arī sev, savai iekšpolitikai, kā kreiso kustību atdzimšanu,” skaidro Dambītis.
Pie Rīgas stāvēja britu un franču karakuģi. Kopumā 11, un 14.oktobrī ar artilērijas apšaudi sabiedrotie sāka aktīvi iesaistīties cīņā pret Bermonta armiju.
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš stāsta sīkāk: “Tie palīdz Latvijas armijas Latgales divīzijas vienībām veikt desanta operāciju Bolderājā. Un artilērijas atbalsts ļauj ieņemt Daugavgrīvas cietoksni un tālākās pozīcijas, lai atbrīvotu Rīgu no bermontiešiem. Līdz 17. oktobrim viss iet gludi, bet tad notiek artilērijas uzbrukums britu kuģim “Dragon”, kas tiek trīs vietās sašauts un krīt deviņi britu jūrnieki.”
Bermonta baterijas apšaudē cieta arī viens franču kuģis. Kopumā Baltijas operācijā briti zaudēja 112 jūrniekus. Britu flote piedalījās arī karadarbībā pret lieliniekiem Somu līcī un atbalstīja igauņus. Pieminot sabiedroto zaudējumus Bermontiādē, katru gadu oktobra nogalē Latvijas bruņotie spēki kopā ar rietumvalstu diplomātiem dodas jūrā godināt kritušos.
“Lai nosargātu Liepāju, britu kara kuģu atbalsts bija vitāli nepieciešams, lai apturētu Bermonta spēku artilērijas uguni, jo situācija, īpaši 14. novembrī, bija diezgan kritiska. Bez artilērijas atbalsta, kā arī bez atbalsta vienīgajam bruņotajam vilcienam, kas tobrīd bija Liepājā, [būtu gājis sliktāk]. Bruņuvilcienam “Kalpaks” tieši no britu karakuģiem tika piegādāta munīcija, lai viņš spētu tālāk operēt. Tas bija ļoti nozīmīgs faktors, lai Bermonta karaspēks neieietu Liepājā,” stāsta Pildiņš.
ASV misija kara darbībā neiesaistījās, bet taču sniedza būtisku humāno palīdzību iedzīvotājiem. Sūtīja pārtiku un apģērbu. Kad notika kaujas par Rīgu, amerikāņi piegādāja graudus un maizi. Kā uzsver Kārlis Dambītis, tas ievērojami atslogoja valsts saimniecību - resursus, kas citādi būtu jāveltī, lai nodrošinātu civiliedzīvotāju ēdināšanu, bija iespējams veltīt armijas attīstībā.
“Latvijā vispār bija pārtikas produktu deficīts. Pirmā pasaules kara gadi, 1918. gads bija neražas gads, un 1919. gadā arī raža bija ļoti vāja,” saka Dambītis.
Latvija no sabiedrotajiem saņēma kara materiālus, ieročus un citas mantas miljoniem latu vērtībā. Palīdzība nebija par velti. Kara parādus Latvijas valdība maksāja vēl trīsdesmitajos gados.
“Ko gan mēs varējām daudz dot pretī sabiedrotajiem? Sabiedrotie bija ieinteresēti Baltijā kā potenciālajā nākotnes tirdzniecības partnerī, par visu bija jāmaksā. Visam bija cena,” norāda Pildiņš.
Pēc Bermonta sakāves palika tikai viena fronte austrumos. Latgalē bija jāsakauj atlikušais lielinieku karaspēks. Bija jāmeklē jauni sabiedrotie. Latgales atbrīvošanā galvenais sabiedrotais bija Polija.
