ĪSUMĀ:
- Skandāls skolā un "lauku jaunieša" dzīve Rīgā;
- Latvijas okupācija un karjera padomju represīvajos orgānos;
- Dzīve LPSR;
- Apsūdzības genocīdā.
Skandāls skolā
Alfona Novika dzīve aizsākās 1908. gada 13. februārī Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Silagaiļu sādžā, zemnieka Andreja un Viktorijas Noviku piecu bērnu ģimenē. 1917. gadā nomira saimes galvenais apgādnieks – tēvs Andrejs. Alfons savas skolas gaitas uzsāka netālajā Blontu tautskolā, bet turpināja Pušmucovas sešu klašu pamatskolā.
Turpmākie dzīves ceļi gados jauno Alfonu aizveda uz Ludzu, kur viņš apmeklēja vietējo vidusskolu. Tieši šajā mācību iestādē tikai 16 gadus vecais A. Noviks 1924. gadā iekļuva savā "pirmajā skandālā". Bez Alfona notikumu epicentrā nokļuva arī viņa klasesbiedrs Vladislavs Bulis, skolas audzēknis (?) Kizils, toreizējais Ludzas ģimnāzijas direktors Jānis Turkopuļs (1891–1939), kā arī izglītības ministra biedrs Staņislavs Jaudzems (1890–1969). Tieši S. Jaudzema publiskās uzstāšanās laikā visi trīs iepriekšminētie skolēni ir klieguši "doloj" (tulkojums – nost). Par šo "izgājienu" skolēni no mācību iestādes tika izslēgti.
Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas Latgales filiāles oficiālais laikraksts "Latgolas Dorbs" norādīja, ka viņi bijuši labākie skolas audzēkņi un izslēgti tikai tāpēc, "(..) ka tī beja centīgi školāni un mīļoja eistu zinību (..)". [1] Savukārt Latvijas Komunistiskās partijas Latgales apriņķa periodiskais izdevums "Taisneiba" A. Novika izslēgšanu no skolas saistīja ar nelegāla pulciņa izveidi, "(..) kur jaunie revolucionāri iepazinās ar marksistisko literatūru un paši izdeva savu žurnālu." [2]
Acīmredzot, jaunais Alfons jau bija pārņemts ar komunisma idejām, jo nākamā gada janvārī nelegāli šķērsoja Latvijas – PSRS robežu. Pastāv uzskats, ka tieši šajā laikā padomju orgāni A. Noviku savervēja par savu aģentu.
Pats Alfons savā biogrāfijā norāda, ka uz PSRS devies, ""lai iestātos skolā”, tomēr pēc piecu mēnešu apcietinājuma nosūtīts atpakaļ uz Latviju." [3]
Dzīve Rīgā un nezūdošās simpātijas pret komunistiskajām idejām
Atgriezies Latvijā, Alfons atsāka mācības Ludzas vidusskolā, kuru absolvēja 1928. gadā un tad devās uz Rīgu. Sākumā viņš strādāja dažādus gadījuma darbus, bet vēlāk ieņēma Finanšu ministrijas Muitas departamenta jaunākā muitas uzrauga un Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesceļu departamenta Rīgas rajona rēķinveža amatus.
Dzīvojot un strādājot Rīgā, A. Noviks 1928. gada rudenī iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur studēja vēsturi, bet mācības līdz galam nepabeidza, kam par iemeslu kalpoja daudzie nenokārtotie gala pārbaudījumi. Paralēli studijām Alfons iesaistījās latgaliešu politiķa un sabiedriskā darbinieka Jezupa Trasuna (1898–1978) izveidotās biedrības "Jaunō Straume" un "Latgales Progresīvās tautas apvienības" darbībā. Tomēr, kā norādīja pats A. Noviks, viņš šajā politiskajā spēkā nekādu aktīvu lomu nav ņēmis, turklāt partija esot bijusi "bezdarbīga". Tās darbība atdzīvojusies vien pirms Saeimas vēlēšanām. [4] Iepriekš teiktais gan netraucēja A. Novikam no šī politiskā spēka kopā ar Latgalē labi zināmajiem J. Trasunu, Juri Pabērzu (1891–1961), Franci Kempu (1876–1952) u.c. partijas biedriem 1931. gadā piedalīties Rīgas Domes vēlēšanās.
A. Noviks uzturēja kontaktus ar Latvijas Komunistisko partiju (LKP), kuras rindās viņš iestājās 1932. gada vasarā. Jāatzīmē, ka šī pretvalstiskā politiskā spēka darbība Latvijā starpkaru periodā bija aizliegta, tāpēc tas darbojās nelegāli. Topošā čekista dzīvē svarīgs notikums saistās ar 1932. gada pavasari, kad viņš kā LKP pārstāvis devās uz Padomju Savienības galvaspilsētu – Maskavu. Savas vizītes laikā A. Noviks apmeklēja arī citas PSRS pilsētas – Novočerkasku, Rostovu pie Donas u.c.
Par šo braucienu pāris gadus vēlāk komunistiskajam laikrakstam "Taisneiba" viņš ar sajūsmu stāstīja: ""Šys laiks palicis naizdzēšamā atmiņā" (..). "Miļzeigōs fabrikas, grandiozōs ceļtnes un straujais dzeives temps mani pōrsteidza un sajyusmynōja". [5]
Tāpat A. Noviks apmeklēja kūrortus un sanatorijas, kur atpūtušies "tūkstošiem strādnieku un zemnieku". [6] Izsakoties paša Alfona vārdiem, "Padūmju Savīneibā radzātais nūstyprynōja manī apziņu, ka jōbrauc atpakaļ un jōstrōdoj vēļ lobōk, vēļ vairōk, lai ari Latvijas dorba tautai reiz austu breiveibas reits". [7] Savdabīgi, bet šādas aktivitātes A. Novikam netraucēja no 1932. gada septembra līdz 1933. gada augustam veikt obligāto militāro dienestu Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulkā.
1933. gada vasarā jaunais komunistu funkcionārs A. Noviks pārcēlās uz Latgales lielāko pilsētu – Daugavpili, kur turpināja darboties LKP struktūrās. Pāris mēnešus vēlāk (1933. gada oktobrī) Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki viņu kopā ar citiem LKP pārstāvjiem – Jāzepu Trukšanu (1910–1965) [8], Pēteri Leipču (1911–1977) apcietināja Latvijas armijas 11. Dobeles kājnieku pulka rakstveža, kaprāļa Antona Granīta (1907–?) [9] un viņa sievas Zelmas dzīvoklī Daugavpilī. Lietu nodeva Daugavpils apgabaltiesai, kura par pretvalstisko darbību A. Novikam piesprieda astoņu gadu ieslodzījumu cietumā. Tomēr jau 1938. gada 18. novembrī, pēc toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa (1877–1942) lēmuma, viņu no ieslodzījuma atbrīvoja. Pēc cietumā pavadītajiem gadiem Alfons atgriezās dzimtajos "Silagaiļos", bet vēlāk iekārtojās darbā par noliktavas pārzini Rīgas uzņēmumā "Šķiedra".
"Jaunā kārtība" un darbs padomju drošības struktūrās
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā A. Noviks strauji virzījās pa padomju represīvo orgānu karjeras kāpnēm, ko visai daiļrunīgi uzsvēra arī laikraksts "Ludzas Taisneiba", akcentējot, ka (..) "tikai tod, kod Latvijā nūsadybynoj padūmju vara, b. Noviks var piļneigi parōdeit sovas spējas." [10] Sākumā viņu iecēla par IeM Drošības policijas Politiskās policijas pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieku, savukārt tā paša gada augustā par LPSR Iekšlietu tautas komisāru (IeTK), savukārt par viņa vietnieku iecēla "bēdīgi slaveno" Valsts drošības pārvaldes vadītāju un vēlāko LPSR Valsts Drošības Tautas komisariāta priekšnieku Semjonu Šustinu (Семён Шустин, 1908–1978).
Jaunais čekists pats personīgi aktīvi iesaistījās iepriekšējās sistēmas likvidēšanas procesā, represīvo akciju norisēs (cilvēku apcietināšanā, deportācijās u.c.), arī aizturēto personu nopratināšanā. Par to liecina vairāku cietušo liecības.
Piemēram, pēc J. Lūses teiktā "Pratināšanas laikā Alfons Noviks viņam spēcīgi iesitis pa seju ar metāla priekšmetu, un Lūse nogāzies uz grīdas bezsamaņā. Kad viņš savā kamerā atguvies, tad atklājis, ka viņam izsisti vairāki zobi un asiņo mute" [11]. Savukārt N. Ņikitina stāstīja, ka 1944. gada rudenī pratināšanas laikā čekā "pratinātājs draudējis viņu nošaut, rāva aiz matiem un pieprasīja atzīties visā "priekšniekam" (A. Novikam – aut piezīme), (..) kurš notupies sita viņai pa seju un lika pašai skaitīt pliķus." [12]
Sabiedrības acīs "labais Alfons" tika prezentēts kā "godīgs, priekšzīmīgs padomju varas un darba tautas aizstāvis", kurš piedalījās arī PSRS varas iestāžu organizētajās Tautas Saeimas vēlēšanās, kļūstot par jaunā režīma deputātu. Tā paša gada decembrī "Mērdzenes čekistu" ievēlēja par Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas locekli.
1941. gada jūnijā, sākoties nacistiskās Vācijas–Padomju Savienības karam, viņš kopā ar citiem padomju varas orgānu darbiniekiem evakuējās uz Maskavu. Kara laikā tur piedzima viņa meita, vēlāk labi zināma pianiste Nora Novika (1941–2009). Atrodoties Iekškrievijā, A. Noviks turpināja darbu PSRS drošības struktūrās (IeTK un valsts drošības tautas komisariātā (VDTK)), pamatā uzturoties netālu no Maskavas esošajā Pavlovskijposadā. Viņa darba pienākumos ietilpa arī represīvo iestāžu darba plānošana pēc padomju spēku atgriešanās Latvijas teritorijā. Pēc kara A. Noviks turpināja savas dienesta gaitas padomju drošības orgānos, ieņemot LPSR valsts drošības komisāra amatu.
Viņa vadībā PSRS drošības iestādes izvērsa aktīvu darbu pret padomju režīmam nevēlamām personām, tostarp organizējot plaša mēroga operācijas pret pretošanās kustības dalībniekiem (t.s. meža brāļiem) jeb, kā viņus dēvēja padomju vara – bandītiem.
To, ka tas bija viens no galvenajiem represīvo iestāžu uzdevumiem, apstiprināja pats "Mērdzenes čekists": "(..) republikas teritorija burtiski bija pārklāta ar bandām. Sākumā to likvidēšanu uzdeva veikt Iekšlietu ministrijai. Tas nebija pareizi, un drīz vien drošības orgāni pārņēma šīs funkcijas un, lai varētu strādāt operatīvāk, iekšlietu ministram (Augustam – aut. piezīme) Eglītim deva rīkojumu pakļauties man." [13] Tāpat A. Noviks "akceptēja" masveida iedzīvotāju deportēšanu (arī 1949. gada marta izsūtīšanas akcijas) u.c. represijas. Paralēli saviem tiešajiem pienākumiem A. Noviks vairākkārt kandidēja uz deputāta amatu PSRS Augstākajā padomē, kurā tika arī ievēlēts. Vienā no savām runām A. Noviks izteicās: "Maņ nav un navar byut lelōkas laimes, kai laime byut izvālātam nu tautas un padeveigi jai kolpōt." [14]
Padomju režīms novērtēja centīgā čekista darbu ar dažādiem augstiem apbalvojumiem (Sarkanās Zvaigznes ordeni, Sarkanā Karoga ordeni u.c.), kā arī ģenerālmajora pakāpi. Raksturojot A. Noviku, LPSR LKP Centrālās komitejas (CK) pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš (1893–1986) 1949. gada 8. martā norādīja: "(..) Viņa (A. Novika – aut. piezīme) vadībā tika paveikts ievērojams darbs republikas attīrīšanā no naidīgajiem buržuāziski-nacionālajiem elementiem. Atklāta un likvidēta virkne apjomīgu nacionālistisku diversantu-teroristu organizāciju, kā "Latvijas pretošanās organizācija", (..) "Latvijas nacionālo partizānu vienības" kopā ar jaunatnes filiāli, "Latvijas Nacionālā jaunatnes organizācija" un daudzas citas organizācijas un teroristiskās bandas." [15] Pēc vairākiem augstajā amatā pavadītajiem gadiem A. Noviks 1953. gada februārī atstāja savu posteni. Turpmākajos gados bijušais čekists ieņēma dažādus amatus LPSR Lauksaimniecības ministrijā. Sasniedzis pensijas gadus, dzīvoja Rīgā, Mežaparka apkārtnē.
Arī mūža nogalē A. Noviks bija uzticams padomju režīma pilsonis, ko apliecina viņa 1988. gada jūlijā intervijā sacītais: "Kādreiz, sēdot cietuma viesnīcā, uzdevu sev jautājumu: – Ko tu gribētu, lai varētu mierīgi nomirt? Un pats sev atbildēju: – Redzēt padomju varu! Dzīvē iznāca tā, ka padomju varu ne tikai sagaidīju, bet arī dabūju par to cīnīties. Lai tikai būtu uzvara – citu domu nekad man nav bijis. Ja ir dzīvē kāds ideāls, pēc tā tiekties, uzreiz ir arī prieks dzīvot." [16]
Izvirzītās apsūdzības un tiesas process
Atjaunojoties Latvijas Republikai, tika izmeklēti padomju un nacistu okupācijas gados paveiktie noziegumi. Pēc uzsāktās izmeklēšanas 1994. gada 15. martā Latvijas tiesībsargājošās iestādes A. Noviku aizturēja. Šī ziņa visai ātri nonāca daudzu Latvijas mediju pirmajās lapās.
Pēc valstī pastāvošā kriminālkodeksa LR Ģenerālprokuratūra viņam izvirzīja apsūdzības genocīdā pret Latvijas iedzīvotājiem padomju okupācijas gados. Prokuratūra aizturētajam inkriminēja parakstītās pavēles saistībā ar 1941. un 1949. gadā veiktajām Latvijas iedzīvotāju deportācijām, 1940. un 1941. gadā veiktajām cilvēku apcietināšanām un nogalināšanām, Latvijas armijas, garīdznieku u.c. personu represēšanu, apcietināto spīdzināšanu u.c.
Izmeklēšanas gaitā tika nopratināti vairāki desmiti liecinieku, kā arī iegūts ievērojams dokumentu apjoms. Neskatoties uz to, pats A. Noviks izmeklēšanas laikā "(..) konsekventi savu vainu noliedza, paziņodams, ka godprātīgi pildījis padomju likumus, izpildījis PSRS valdības pavēles, un noliedza, ka tolaik varēja notikt vardarbība pret arestētajiem." [17] Pēc A. Novika domām, viņš esot darbojies padomju varas noteiktajās "likumu robežās". Tiesas process izraisīja pastiprinātu dažādu mediju uzmanību, arī trimdas latviešu laikrakstu. Zināmā mērā tas saistījās ar apstākli, ka
A. Noviks kļuva par pirmo šāda ranga padomju funkcionāru, kuru tiesāja saistībā ar padomju represīvo iestāžu paveiktajiem noziegumiem Latvijas teritorijā.
Pēc vairāku mēnešu izmeklēšanas un tiesas procesa 1995. gada 13. decembrī Rīgas apgabaltiesa A. Novikam par padomju okupācijas gados veiktajiem noziegumiem piesprieda mūža ieslodzījumu. Tiesa arī apmierināja vienas cietušās personas civilprasību 4000 latu apmērā. Pats "Mērdzenes čekists" spriedumu nav sadzirdējis, bet uz tiesneses M. Goldšmites atkārtoti teikto, ka viņam piespriests mūža ieslodzījums, reaģējis ar smaidu. [18]
A. Noviks ieslodzījumā pavadīja pavisam neilgu laiku, jo dažus mēnešus pēc tiesas sprieduma, saasinoties veselības problēmām, 1996. gada 12. martā mira Rīgas Centrālcietuma slimnīcā. Apbedīts Meža kapos Rīgā.
Līdz pat mūsdienām A. Noviks kļuvis par vienu no redzamākajiem notiesātajiem padomju represīvo orgānu darbiniekiem Latvijā, kurš ar savu darbību un noziedzīgi pieņemtajiem lēmumiem atstājis traģiskas pēdas tūkstošiem Latvijas ģimeņu pagātnes lappusēs.
[1] "Gimnazijas direktors – jezuits". "Latgolas Dorbs", 01.12.1925., 3. lpp.
[2] "Bīdris Alfons Noviks". "Taisneiba", 07.01. 1941, 1. lpp.
[3] Latvijas Nacionālais arhīvs (LVA), PA-101. f., 2. apr., 212. l., 186. lpp.
[5] "Bīdris Alfons Noviks". "Taisneiba", 07.01. 1941, 1. lpp.
[8] No 06.1940 - Politiskās policijas pārvaldes Rēzeknes rajona priekšnieks, vēlāk - LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta Rēzeknes apriņķa daļas priekšnieks.
[9] Pēc Latvijas okupācijas viņš kļuva par Madonas apriņķa Tautas milicijas priekšnieku, kā arī Madonas apriņķa komitejas otro sekretāru.
[10] "Aļfons Andreja d. Noviks. Myusu kandidatssavīneibas padūmei". "Ludzas Taisneiba", 04.03.1950, 4. lpp.
[11] Hants, V., (2019). "VDK un Latvija". Rīga: "Latvijas Mediji", 53. lpp.
[13] A. Siliņš. Intervija ar Latvijas iedzīvotāju bendi. "Laiks", 13.08.1988, 8. lpp.
[14] "A. Novika sasatikšonōs ar vālātojim". "Ludzas Taisneiba", 04.03.1950, 4. lpp.
[15] Latvijas Nacionālais arhīvs (LVA), 15500. f., 2. apr., 7786. l., 18. lpp.
[16] A. Siliņš. Intervija ar Latvijas iedzīvotāju bendi. "Laiks", 13.08.1988, 8. lpp.
[17] Cīrulis, E. "Alfonam Novikam – mūža ieslodzījums". "Neatkarīgā Rīta Avīze", 14.12.1995, 1 . lpp.
[18] Galzons, E. "Novikam piespriež mūža ieslodzījumu". "Diena", 14.12.1995, 1. lpp.
