Trīs baznīcas
Pirmā (koka) baznīca Remtē celta 16. gs. 2. pusē vai 17. gs. sākumā. 18. gs. 30. gados šeit atradās cita baznīca, kurā varēja saskatīt vēl iepriekšējās, 16. gadsimtā celtās baznīcas pēdas. Baznīcu, kas šobrīd redzama Remtē, sāka celt 1779. gadā (iesvētīja 1780. gada oktobrī), bet torni un portālu uzbūvēja 19. gs. pirmajā pusē3. Tas nozīmē, ka Remtē pavisam, apmēram 500 gadu griezienā, ir bijušas trīs baznīcas ēkas.
Pēdējo, mūsdienās redzamo ēku par saviem līdzekļiem cēla toreizējie Remtes muižas īpašnieki – Johans Frīdrihs fon Medems (Johann Friedrich von Medem, 1722–1785) un viņa trešā sieva Agnese Elizabete (Agnes Elisabeth von Medem, dzimusi Brukena-Foka (von Brucken Fock), 1717–1784)4.
Saglabājušās ziņas, ka uz dažiem 18. gs. priekšmetiem bijuši uzraksti latviešu valodā, kas liecina, ka latviešu amatnieki toreizējā baznīcas mūrniekmeistara Vegnera vadībā piedalījās ne tikai dievnama celšanā, bet arī izdaiļošanā5.
Padomju laikos Remtes baznīcai un tornim uzlika lēzenus šīferu jumtus, lai ēku varētu izmantot kā noliktavu.
Padomju armijas karavīru "izklaides"
1945. gada 8. maijā Vācija kapitulēja, un padomju armijas karavīri 11. maijā "nosvinēja uzvaru", ar raķetēm šaujot pa Remtes baznīcas torni. Ēka aizdegās, zvans nogāzās, un gandrīz viss inventārs gāja bojā. Līdz mūsdienām ļoti maz ir saglabājies no senākiem laikiem6.
Baznīcas degšanas un zvana nogāšanās aina varēja izskatīties diezgan apokaliptiska, jo, kaut gan precīzs svars nav zināms, iespaidīgā čuguna zvana diametrs bija 1,2 metri7.
Remtes iedzīvotāji Žanis (1896–1964) un Kate (1907–1993) Šķēles zvanu no drupām izcēla un nogādāja savās, turpat pie baznīcas esošajās mājās. Viņi bija Remtes baznīcas draudzes locekļi un baznīcas darbinieki – Žanis bija zvaniķis, bet Kate apkopēja. Pāris uzskatīja par savu pienākumu parūpēties par zvanu līdz brīdim, kad rastos iespēja to uzvilkt atpakaļ tornī.
Čuguna zvans visu padomju okupācijas laiku nogulēja viņu mājas pagalmā.
Zīmīgi, ka šīs mājas nosauktas par "Zvaniem" un tajās tika arī noturēti dievkalpojumi, glabāta baznīcas grāmata un mazā Jēzus figūriņa, kuru Šķēļu ģimene no drupām izcēla kopā ar zvanu8.
Kates un Žaņa mazdēls Valdis Meļņikovs 1990. gadu sākumā nodeva Saldus dzimtsarakstu nodaļai baznīcas grāmatu, bet zvanu un mazo Jēzus figūriņu – baznīcas draudzei. Viņš arī atcerējās, ka vecmāmiņa vienmēr piekodinājusi, ne par ko zvanu nevienam neatdot, jo interese par to bijusi daudziem, un teikusi, ka pienāks diena, kad tas nokļūs atpakaļ tornī. Valda vecmāmiņai izrādījās taisnība, jo 2000. gadā tika atjaunota torņa smaile un zvans uzlikts atpakaļ.
Fon Medemu kapliča
Pie baznīcas atrodas arī 18.gs. beigās/19. gs. sākumā celtā fon Medemu dzimtas kapliča un aiz (virs) tās, uzbērumā – tā sauktie kungu kapi9. Pirms "jaunās" baznīcas uzcelšanas 18. gs. 2. pusē mirušos muižas īpašnieku ģimenes locekļus apglabāja koka baznīcas pagrabos, bet, ceļot jauno baznīcu, pagrabus aizmūrēja.
Pēc tam mirušos glabāja ārpus baznīcas altāra galā, bet pēc kapličas uzbūvēšanas mirušo zārkus novietoja tajā un apglabāja kungu kapos10. Pie Remtes baznīcas apbedīti arī pēdējās baznīcas cēlēji – Johans un Agnese fon Medemi11.
Baznīca un kapliča – noliktavas padomju okupācijas laikā
Atsavinātos un atņemtos dievnamus un tiem piederošās ēkas padomju okupācijas vara izmantoja praktiski. Padomju saimniecība "Remte" Remtes baznīcā iekārtoja noliktavu12. Savukārt baznīcas pagalmā pie kapličas izveidoja degvielas, bet kapličā – smērvielu noliktavu13.
Valdis Meļņikovs atceras, ka pie kapličas atradās lielās 50 000 litru cisternas ar dīzeļdegvielu, kuras bija savienotas ar caurulēm ar pārdesmit metru attālumā esošo uzpildīšanas staciju14. Ar tehnikas uzpildīšanu bieži bijušas nedienas – dažkārt uzpildes laikā degviela izlijusi un iesūkusies zemē15. Nereti tas gadījies sliktas darba ētikas rezultātā – šoferi ar mašīnām, neuzmanīgi braucot, aizķēruši uzpildīšanas kolonnas, brauca pāri šļūtenēm, bijuši gadījumi, kad tās pat aizvilktas līdzi16.
Kapličā savukārt glabāja kādas 50 līdz 100 divsimt litru eļļas mucas. Tā kā eļļa bieži iztecēja, tad uz kapličas grīdas tika pakaisītas skaidas. Gadu laikā skaidu slānis jau sasniedza apmēram pusmetra biezumu17.
1990. gados ēkas atguva Remtes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze un tika uzsākti sakopšanas darbi. Bija nepieciešamas vairākas nedēļas, lai iztīrītu kapliču no skaidu slāņa.
Mūsdienās bijušās noliktavas izmanto savam sākotnējam mērķim – kā dievnamu un kapliču. Remtes evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece Zenta Līce stāstīja, ka daudzi draudzes locekļi vēlas, lai tad, kad pienāks tā diena, arī viņi tiktu izvadīti tieši no kapličas.
Dubļos gulošās kapu plāksnes
Padomju mantojums mūs vajā vēl šodien, un, ja baznīcas un kapličas liktenis ir ar laimīgām beigām, tad diemžēl vairāku Medemu dzimtas pārstāvju kapu plākšņu liktenis tāds nav. To cilvēku kapu plāksnes, kuri radīja šo brīnišķīgo vietu ar grezno muižas kompleksu, dievnamu un burvīgo parku, tika ar traktoriem aizvilktas un iegāztas dubļos pie darbnīcām, lai smagajai tehnikai būtu ērtāk iebraukt darbnīcās. Diemžēl kapu plāksnes joprojām atrodas dubļos pie bijušajām darbnīcas ēkām.
Padomju vara, padomju laiki un padomju karavīri iznīcināja daudz Latvijas kultūrvēsturisko vērtību. Ceru, ka šis stāsts ir atgādinājums mums visiem sargāt, saglabāt un cienīt mūsu vēsturiskās vērtības, un varbūt pienāks diena, kad arī kapu plāksnes, tāpat kā baznīcas zvans, atgriezīsies savā īstajā vietā.
Raksta autore izsaka pateicību Remtes pagasta iedzīvotājiem Valdim Bušmanim, Valdim Meļņikovam un Zentai Līcei, kā arī Jāņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejam par atsaucību un informācijas sniegšanu, kura izmantota šī raksta tapšanā.
1 Ojārs Spārītis. Atbildības socioloģijas un pētniecības aspekts kultūras mantojuma aizsardzībā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr. 05–06, 01.05.2009. 4.–22. lpp. šeit 13. lpp.
2 Vitolds Mašnovskis. Latvijas luterāņu baznīcas. 3. sēj. (M–Sal), Rīga, 2006. 226.–229. lpp., šeit. 227. lpp.
3 Vitolds Mašnovskis. Latvijas luterāņu baznīcas. 3. sēj. (M–Sal), Rīga, 2006. 226.–229. lpp., šeit. 226. lpp.
4 Ievērojami cilvēki Jelgavā. Jelgavas pilsētas bibliotēka. Pieejams: http://www.jelgavasbiblioteka.lv/par-jelgavu/ieverojami-cilveki-jelgava/1664/
5 Mūsu dievnamu bagātības. Baznīcas Ziņas, Nr. 29, 09.07.1944., 114. lpp.; Vitolds Mašnovskis. Latvijas luterāņu baznīcas. 3. sēj. (M–Sal), Rīga, 2006. 226.–229. lpp., šeit. 226. lpp.
6 Jāņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja kolekcijā atrodas 1733. gadā veidots, neiels, bet ieplīsis misiņa baznīcas zvaniņš, kuru atrada baznīcas drupās 1958. gadā.
7 Vitolds Mašnovskis. Latvijas luterāņu baznīcas. 3. sēj. (M–Sal), Rīga, 2006. 226.–229. lpp., šeit. 227., 228. lpp.
8 Pēc Remtes pagasta iedzīvotāja Valda Meļņikova stāstītā.
9 Muižas īpašnieku dzimtas kapenes, 6733. Mantojums. Pieejams: https://mantojums.lv/cultural-objects/6733
10 Informācija no Remtes baznīcas vēstures. Remtes baznīcas draudzes informācija.
11 Vitolds Mašnovskis. Latvijas luterāņu baznīcas. 3. sēj. (M–Sal), Rīga, 2006. 226.–229. lpp., šeit. 228.–229. lpp.
12 Pēc Remtes pagasta iedzīvotāja Valda Meļņikova stāstītā baznīcā atradās smagās tehnikas rezerves daļu noliktava. Citur minēts, ka baznīcā ierīkota minerālmēsu noliktava, bet tas neatbilst patiesībai, jo minerālmēslu noliktavu uzcēla 1968. gadā. Šāds sajukums varētu būt radies, jo minerālmēslu noliktava atradās netālu no baznīcas.
13Ojārs Spārītis. Atbildības socioloģijas un pētniecības aspekts kultūras mantojuma aizsardzībā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr. 05–06, 01.05.2009. 4.–22. lpp. šeit 15. lpp.
14 Pēc Remtes pagasta iedzīvotāju Valda Bušmana un Valda Meļņikova stāstītā.
15 Taupīgi izlietot un rūpīgi glabāt. Padomju Zeme (Latvijas KP Saldus rajona komitejas un rajona darbaļaužu deputātu padomes laikraksts), Nr. 154, 27.12.1979. 2. lpp.
16 Trūkumi novērsti. Padomju Zeme (Latvijas KP Saldus rajona komitejas un rajona darbaļaužu deputātu padomes laikraksts), Nr. 110, 015.09.1977. 1. lpp.
17 Pēc Remtes pagasta iedzīvotāju Valda Bušmana un Valda Meļņikova stāstītā.
