Izmestā zīmīte tolaik arī nonāca pie tuviniekiem, un Aleksandra dēls Pēteris to nodeva Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Tā ir neliela izmēra saburzīta lapiņa, uz kuras abām pusēm ar sarkanu zīmuli pierakstīts sekojošais:
“Ļoti lūdzu informēt arī manu sievu. Mans stāvoklis tāds pats kā Alfredam. Pēkšņa kratīšana. Spieda mani manu vēstuli iznīcināt. Palika vienīgi pulksteņi. Es palaižos uz viņu bērnu audzināšanas ziņā. Lai viņa ir stipra.”
‘’Sūtu viņai, bērniem un visiem tuviniekiem vissirsnīgākos sveicienus un novēlējumus. Domās būšu vienmēr pie viņiem.
Bolšaitis.
Adrese: Rīgā, Stabu iela 18, dzīvoklis 10, tel. 90800’’
No Latvijas izsūtīto personu lietas un krimināllietas apkopotas Latvijas Valsts arhīva fondos. Aleksandra Bolšaita izsūtīšanas lietas un krimināllietas dokumentos atrodamas šādas ziņas: tautība – latvietis, dzimis 1900. gadā Jelgavā, vidējā izglītība, beidzis ģimnāziju un vēlāk Kara skolas Jātnieku daļu. Nav iepriekš tiesāts, bezpartejisks, precējies. Aleksandram bija ģimene – sieva Elza un divi bērni, tolaik četrgadīgais Pēteris un astoņgadīgā Ileāne, kas nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebija mājās.
No vagona izmestās zīmītes
Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas nelikumīgi izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Naktī no 13. uz 14. jūniju vīriešus, sievietes un bērnus dzina vilcienu vagonos, lai izvestu uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām.
Tuvojoties Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, Latvijas Radio stāsta par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aprakstītus papīra gabalus deportētie, visticamāk, no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā.
Ja zināt ko vairāk par zīmīšu autoriem, to saņēmējiem vai Jūsu rīcībā ir atšķirīgi fakti, lūdzu, sazinieties ar Latvijas Radio Ziņu dienestu [email protected]
Aleksandru Bolšaiti nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un visu tiesību atņemšanu. Viņu izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs. Bolšaitis nomira ieslodzījumā 1942. gadā 19. novembrī, un vietējo mediķu aizpildītā dokumentā kā nāves iemesls norādīts – plaušu karsonis.
Savukārt viņa ģimene – Elza ar bērniem Otrā pasaules kara laikā 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Austriju un vēlāk uz Venecuēlu. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku šajā laikā bēga uz Eiropu un tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa Latvijā, un vēl viena daļa trimdā Rietumos. Represētā Aleksandra dēls Pēteris Latvijā uz dzīvi atgriezās 90. gados un ir bijis Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis.
Jautājums par izsūtīto personu pilnīgu reabilitāciju izvirzījās līdz ar ‘’perestroikas’’ sākumu PSRS, bet 80. gadu nogalē Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs atzina administratīvo izsūtīšanu bez tiesas lēmumiem par nepamatotu, un 1990. gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Tika pieņemti lēmumi par konfiscētās mantas atdošanu vai kompensāciju. Tajā laikā arī nelikumīgo spriedumu par Bolšaiti atcēla un viņu reabilitēja.
