Ieraugot Ukrainā dzimušā fotogrāfa Valentīna Odnovjuna fotogrāfijas, pirmajā mirklī šķiet, ka tajās redzamas planētas. Kā stāsta mākslinieks, šādu efektu rada katrā vietā atšķirīgais apgaismojums, uz novērošanas actiņām atstātās notikumu pēdas un, lai tās izceltos, arī paša veidotās gaismas spēles.
Pērn oktobrī Ruckas mākslas rezidenču centra starptautiskās programmas laikā mākslinieks uzturējās Cēsīs. Viņa uzmanību piesaistīja ēka, kurā tika ierīkoti seši īslaicīgās aizturēšanas izolatori. Tā arī radās iecere par šāda veida fotogrāfijām.
“Esmu lasījis dažādus stāstus par cilvēkiem, kuri bija turēti šajās kamerās. Lai arī kurā pilsētā un valstī tas bija, tam šeit nav nozīmes, jo tā bija sistēma, kurai pakļauti bija daudzi. Domāju, ka cilvēki slikti jutās abās kameras pusēs: gan tie, kuri tika ieslodzīti, gan tie, kuriem tas bija jādara.
Izstāde ir gan par pretošanos tā laika varai un sistēmai, gan propagandu,” stāsta fotogrāfs.
Valentīns Odnovjuns absolvējis Viļņas Mākslas akadēmiju un par projektā “Novērošana” tapušajām Viļņas Valsts drošības komitejas (VDK) cietuma fotogrāfijām ieguvis titulu kā labākais jaunais Lietuvas fotogrāfs.
Cēsniece Elīna Kalniņa, kura šobrīd arī veido vēstures ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs” par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām, saka, ka no fotogrāfa interesanti bijis uzzināt, kas ir švīkājumi uz kameru novērošanas actiņām. Aizturētie tā centušies pasargāt savu privātumu no sargu acīm.
“Esam dzirdējuši, ko darīja “čeka”, kad viņi arestēja cilvēkus. Viņi atņēma visus asos priekšmetus. Meitenēm matadatas un sprādzītes, ja bija, tad arī jostu, pogas, pat kurpju šņores izvēra. Tātad cilvēks tomēr ir atradis veidu, kā saskrāpēt,” saka Kalniņa.
Fotogrāfs Valentīns Odnovjuns savu projektu iecerējis turpināt, bijušās īslaicīgās aizturēšanas vietas un cietumus apmeklējot arī citās valstīs, kur savulaik arī pastāvējusi pēc Valsts drošības komitejas pieredzes veidota sistēma. Nav gan zināms, kāda tur būs atsaucība, turklāt tam nepieciešams arī laiks un finanses.