Jānis Zvaigzne darbam Litenes skolā veltījis 36 gadus. Bijušais literatūras skolotājs un pamatskolas direktors sevi par vēsturnieku nesauc, bet, stāstot par saņemto apbalvojumu, atskatās pagātnē, kad 15 gadus pēc kara, beidzis vidusskolu un par spīti trūkumam ģimene radusi iespēju dēlu izglītot arī augstskolā.
“Es esmu pateicīgs saviem vecākiem. Ja esmu dabūjis balvu, tad tā ir viņiem un manai skolotājai. Vecākiem bija tāds vārds – pienākums. Māmiņa vienmēr teica: “Bet pienākums jāpilda! Pienākums jāpilda!” Tā arī esmu centies visu laiku," saka Zvaigzne.
Vaicāts, vai vēstures liecību un atmiņu stāstu apkopošana arī ir pienākums, rakstnieks atbild apstiprinoši. Grāmatu rakstīšanai viņš pievērsies tāpēc, ka jutis līdzcilvēku zināšanu un izpratnes trūkumu par 1941.gada notikumiem Litenē. “Esmu bezgala pateicīgs arī liktenim, kas mani atveda Litenē, jo man liekas, vai citā vietā strādādams, es savam mūžam tādu jēgu, tādu piepildījumu atrastu," viņš norāda.
Zvaigzne sarunās ar daudzām paaudzēm meklējis atbildi ne tikai uz jautājumu “Kas ir Litene?”, bet arī skaidrojis, kāda ir latvieša būtība, patriotisma un dzimtenes sajūta. “Viņu klausās gan tas, kuram ir trīs gadi, gan tas, kuram ir 87. Tas ir tāds fenomens. Tā ir personības harisma, tā ir ārkārtīga zināšanu bagāža un pieredzes mūžs, ko viņš var dot ikdienā," skaidro Gulbenes novada domes izglītības, kultūras, sporta vecākā konsultante Edīte Siļķēna.
"Tad, kad es ļoti bieži vasarās vadu ekskursijas pa šejieni un ekskursijas pa bijušās nometnes teritoriju, gandrīz katrā ekskursantu grupā atrodas cilvēks, kas tā vai citādi saistīts ar Liteni," stāsta Zvaigzne.
Rakstnieks atzīst, ka grāmatu rakstīšana un vēstures izpēte viņu satuvinājusi ar daudziem cilvēkiem un šobrīd tas ir viens no lielākajiem personīgajiem ieguvumiem. Tāpat viņa lepnums ir Litenē ik gadu 14.jūnijā notiekošie atceres pasākumi, un šogad pieminēs jau 75 gadu pēc traģiskajiem notikumiem, par kuriem vēl joprojām var izzināt un vēl un vēl.
