1956. gads, Kremlis. Staļins jau zārkā, Hruščovs ceļas debesīs. Ko mēs zinām par Hruščovu? Hruščovku dzīvojamās mājas, kukurūza, Kubas kodolkrīze, kurpe ANO tribīnē... Mums, Latvijai, vislielākais ieguvums no atkušņa bija izsūtīto atgriešanās no Sibīrijas. Atkusni iezvanīja kapu zvans – Staļina nāve 1953. gada 5. martā. Ziņa par to ātri aizsniedza vistālākos padomju kaktus, arī izsūtīto nometnes.
No Sandras Kalnietes grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”:
“Vietējās sievas raudāja un skaļi vaimanāja: “Kālab tu mūs esi pametis, mūsu acuraugs un ērgli... Kur viena un bārenīte tagad likšos...” Apraudāšanas kāpinātais teatrālums bija lielisks patvērums, lai apslēptu savu apjukumu. Gan jau kāds vēro, cik patiesi kurš sēro. Izsūtīto sejas noslēdzās un pieņēma neizdibināmu izteiksmi, ko varēja uzdot par sēru apstulbumu. Staļina nāve maniem vecākiem nekādas cerības neuzjundīja, jo viņu apziņā terors nesaistījās ar kādu konkrētu personu, bet gan ar komunistisko režīmu kopumā. Viena cilvēka nāve sistēmā neko nemainīja, jo tā vietā nāks citi, kas tikpat nežēlīgi turpinās cīņu ar komunisma ienaidniekiem.”
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Tieši tāpēc sākās pirmā piesardzīgā personības kulta kritika, tā vietā uzsvaru liekot uz Ļeņina iedibināto kolektīvās varas principu. Viena acīmredzama līdera galmā nebija. Taču vismazāk varēja prognozēt, ka izvirzīsies neizteiksmīgais Hruščovs, pārējos novācot kā bandiniekus.
Neticami, ka tūdaļ pēc Staļina nāves aktīvākais reformators izrādījās Berija. Vēl nesen lielākais genocīda bende tagad kritizē personības kultu, reformē paša radīto Gulagu, grib ierobežot partijas varu, republikās veicina nacionālo kadru ņemšanu darbā, ierosina PSRS izvākties no Vācijas un to atkal apvienot, kā arī – īsteno pirmās amnestijas.
No Melānijas Vanagas grāmatas “Veļupes krastā”:
“Priekšlaicīgu brīvību sagaidīja daudzi, un vispirmām kārtām tie, kas nemaz to negaidīja – kriminālisti. Stacijas esot bijušas pilnas no cietumiem izlaistu slepkavu, zagļu, krāpnieku, laupītāju, huligānu. Tie piedzērās, ālējās, traucēja mieru, zaga un atkal apdraudēja cilvēkus. Dzīve palika nedroša, sevišķi pilsētās.”
Pārējais galms saprot, ka Berijas vēršanās pret Staļina noziegumiem apdraud viņus pašus. Jau dažus mēnešus pēc Staļina nāves Beriju arestē, tiesā un nošauj. Par ko? Viņa radikālās buržuāziskās reformas esot grāvušas PSRS, savukārt pagātnē viņš esot bijis bende, kas “ielīdis biedram Staļinam dvēselē”.
Bet vai Hruščovs bija labāks? No 1938. gada viņš, Staļina protežē, bija otras lielākās padomju republikas - Ukrainas - Komunistiskās partijas vadītājs. Un tieši tolaik Ukrainā notika zvērīgākās kadru tīrīšanas un nāvessodi. Nošauts tika arī viņa priekštecis amatā. Hruščovs veidoja pats savu slepeno arhīvu, tāpēc pierādījumi par viņa līdzdalību represijās nāca gaismā tikai daudz vēlāk. Viņš bija iniciators arī 1949. gada baltiešu izsūtīšanām.
No Sandras Kalnietes grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”:
“Kad decembra beigās Berija tika nošauts, manu vecāku nomāktās cerības uz pārmaiņām atdzīvojās ar jaunu spēku. Arī citi notikumi vēstīja, ka kaut kas tuvojas. Paklīda runas, ka vājinās uzraudzības režīms. Citus atbrīvojuši pirms termiņa un atļāvuši dzīvot tuvējā pilsētā, strādāt un pat saņemt algu. Apkārt notiekošais spārnoja.”
Nākamais neitralizējamais – valdības vadītājs Maļenkovs, pirmā persona valstī. Arī daudz liberālāks nekā Hruščovs, kurš tobrīd vēl nepiekrīt radikālai Staļina nosodīšanai. Taču pa šo laiku Hruščovs jau kļuvis par partijas pirmo sekretāru, kritizē Maļenkova liberālās idejas, piespiež atkāpties un viņa vietā ieceļ daudz mīkstāko Bulgaņinu. Tādējādi Hruščovs jau 1955. gada sākumā kļūst par faktisko valsts līderi. Viņš sāk atcelt kolektīvās vadības modeli un atgriezties pie varas koncentrācijas partijas vadītāja rokās.
No Sandras Kalnietes grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”:
“...jaunums, kas 1955. gada pavasarī pāršalca Toguras ciemu, - kāds no izsūtītajiem bija saņēmis vēstuli no radiem ārzemēs. Šī ziņa manu mammu dziļi satrauca – varbūt beidzot arī viņa kaut ko uzzinās par saviem brāļiem, ar kuriem kopš 1948.gada bija zaudēti visi sakari. Neviens nezināja, kurā valstī brāļi patvērušies. Vēstule pienāca no Kanādas 3.novembrī. Saņemot pastā svešādo ārzemju aploksni ar svītraino maliņu, mamma tūlīt pazina Viktora rokrakstu. Beidzot brāļi viņu atraduši! Beidzot! Raudādama viņa traucās mājup, jau pie durvīm nometa mēteli un nepacietībā trīcošām rokām atplēsa vēstuli. Mani mīļie, mīļie, mīļie! Tas bija neticami, ka pēc tik ilgiem gadiem kāds atkal viņu uzrunāja “Mīļā māsiņ!””
Cerīgās vēsmas par politieslodzīto atbrīvošanu jau pāraugušas mutuļojošā katlā – ir skaidrs, ka radikāla Staļina režīma nosodīšana ir tikai laika jautājums. Un kurš galmā to izdarīs pirmais, tas arī uzvarēs varas cīņās – jo paturēs savās rokās kontroli pār pagātnes kritiku un neļaus tai vērsties pret sevi pašu.
Vēl 1955. gada beigās Hruščovs par Staļina nosodīšanu runā uzmanīgi. Bet tad par sprādzienu kļūst 1956. gada februāra PSKP 20. kongress. Slepenā slēgtā sēdē Hruščovs lasa četru stundu garu runu. Un Staļinu burtiski izsmērē pa sienām – “ļaunprātīgi izmantota vara, spīdzināšana, apsūdzības pretējas veselajam saprātam, nāvessodi bez tiesas...” Par to visu vienīgais atbildīgais esot Staļins, kura metode bijusi – “sist, sist un vēlreiz sist.” Partijas elite ir šokā.
Un tomēr. Pat ar šādu kritiku Hruščovs neļauj kritikas vilnim aizvelties pārāk tālu, lai tas nenoslaucītu visu sistēmu un viņu pašu. Ne velti sēde ir slepena.
Runu arī aizliegts publicēt presē, to izplata tikai partijas šūniņām, kuras to drīkst biedriem nolasīt, un tad tā jāsūta atpakaļ uz Maskavu.
No Sandras Kalnietes grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”:
“Arī manu tēvu uzaicināja klausīties ziņojuma priekšlasījumu kokzāģētavas partijas un aktīva kopīgajā sanāksmē. Partorgs sēdēja pie galda un no brošūras lasīja vārdus, kurus agrāk cilvēki pat klusībā sargājās domāt, kur nu vēl skaļi izteikt. Telpā valdīja sasprindzināts klusums. Visi sēdēja nolaistām acīm un pilnīgi neizteiksmīgām sejām. “...Padomju valsts ļeņiniskās nacionālās politikas rupji pārkāpumi. Runa ir par veselu tautu izsūtīšanu no viņu dzimtajām vietām.” Tēvam sāka trīcēt pakrūtē.”
Par spīti slepenībai Hruščovs ar runu sašķobīja pats savas varas pozīcijas. Runas iedvesmoti, sākās nemieri Polijā un īsta revolūcija Ungārijā. Tās asiņainā apspiešana vien pusgadu pēc kongresa ir pierādījums, cik Hruščova atkusnis bija nosacīts. Tas bija domāts, lai tiktu vaļā no iekšpolitiskiem pretiniekiem, nevis lai no tiesas liberalizētu pasauli. Arī latviešu nacionālkomunistu cerīgā rosība drīz tika piežmiegta, un par to “Atslēgās” vēl stāstīsim. Tomēr mūsu tautiešiem Sibīrijā brīvības vārti bija vaļā.
No Sandras Kalnietes grāmatas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”:
“7. jūlijā tēvs raksta emocionālu vēstuli Hruščovam, kurā iepin visus padomju štampus, lai pārliecinātu par savu nevainību: “Skolā mācīja Ļeņina un Gorkija humāno ideju garā – ka vienmēr cilvēkā ir jāredz labākais. Tad kāpēc manī redz sliktāko? Mums ir piedzimusi meitiņa, tāda maza, apaļīga – es viņu ļoti mīlu. Kā es apdraudu padomju varu? Ko sliktu esmu izdarījis? Kāpēc esmu izsūtīts? Es ticu taisnīgumam, to man ir mācījusi māte, skola, komjaunatne, tāpēc lūdzu jūs, Ņikita Sergejevič, pievērst uzmanību šai vēstulei kā cilvēks, kas kaismīgi tic patiesības uzvarai.”
Arī pēc kaismīgās Hruščova runas Kremlī vēl nebija droši, ka tieši viņš ieies vēsturē kā galvenais politieslodzīto atbrīvotājs. 1957. gadā Maļenkovs, Bulgaņins un Molotovs, baidīdamies no apsūdzībām Staļinlaiku noziegumos, mēģina gāzt Hruščovu. Taču tam izdodas noturēties un izrēķināties ar visiem – opozicionārus pasludina par “antipartejisko grupu” un nosūta pazemojošos amatos trimdā. Hruščovs kļūst par bezierunu absolūtu PSRS vadoni. Vismaz uz dažiem nākamajiem gadiem, pēc kuriem – jau citi opozicionāri – viņu tomēr gāzīs no ļodzīgā troņa.
No Melānijas Vanagas grāmatas “Veļupes krastā”:
“Pie komandanta nebija lielas rindas. Mana kārta pienāca ātri. Negaidot tūliņ piecēlās komandants, nāca pretī un sniedza roku. Es paliku soli sānis un paskatījos atpakaļ. Bet aiz muguras neviens vairāk nestāvēja. “Apsveicu, jūs esat atbrīvota,” bez ievada un laipni sacīja citkārt tik vienmēr īgnais komandants. “Sēdieties. Varat sākt kārtot pases saņemšanu.” “Paldies,” es nedzirdami nočukstēju un kā neprātā metos ārā. Brīvība! Brīvība! Brīvība – līdz ar māti un sauli pats svētākais vārds pasaulē, bet ko cilvēks cilvēkam bij uzdrīkstējies atņemt pat jau šūpulī. Prieka asaras ielija skropstās, un cauri tām pasaule zaigoja kā varavīksne. Tik skaista ziemas rīta Sibīrijā vēl nebija bijis.”
Atgriešanās no Sibīrijas nebija ātra. Īpaši ar kuģiem – jāsagaida vismaz maijs, kad ziemeļu upes atkūst. Un atgriešanās laimi aizēnoja skaudrā realitāte. Agrākajās mājās jau dzīvoja citi, radi – pazuduši vai aizceļojuši, darba iespējas ar tautas ienaidnieka spiedogu – žēlīgas. Arī Latvija vairs nebija tā pati, kas aizbraucot.
No Melānijas Vanagas grāmatas “Veļupes krastā”:
“Ir Komunālā, ir Komjaunatnes, ir Sarkanās gvardes iela. Bet kur ir Audēju, kur Grēcinieku, kur Jēkaba iela? Rīgā neesot cukura un sviesta tāpat kā tur Sibīrijā. Lai! Lai nebūtu varbūt pat maizes, bet lai būtu Brīvības iela! (..) To pašu vakaru es braucu uz Operu, kur gāja Ibsena dramatiskā poēma “Pērs Gints”. Biļetes laimējās dabūt, jau no stacijas braucot. Operā, man par pārsteigumu, ļaudis bija ģērbušies pavisam mājas drēbēs – sievietes adītās jakās, vīrieši adītos svīteros, tāpēc arī es savā māmuļas austā, šūtā un uz Sibīriju man atsūtītā brūnā vilnas kleitā nemaz nejutos neērti. Operzāle gan bija tā pati augstā un greznā, un pats uzvedums – sapnis, no kura negribējās atmosties. Programmā mūslaiku vienkāršās Nacionālās operas vietā stāvēja... LPSR Valsts ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais Akadēmiskais operas un baleta teātris.”
Kremļa izperinātajā atkusnī aiz cilvēcības maskas slēpās intrigas, varaskāre un pašsaglabāšanās. Kremļa pazemoto ļaužu cilvēcību vislabāk ilustrē šis Melānijas gājiens uz Operu. Pirmajā vakarā pēc atgriešanās no 16 gadu lopiskas dzīves Sibīrijā ir nevis jāpērk desa vai jāmeklē darbs, bet ir jāiet uz Operu. Tā bija viņu pašsaglabāšanās.
