Baltijas ceļš skaitļos un faktos
Rakstu lasi šeit:
"Baltijas ceļa" datums – 1989. gada 23. augusts – nebija nejaušs. Šajā dienā apritēja 50. gadskārta, kopš nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība noslēdza tā saukto Molotova-Ribentropa paktu, sadalot Austrumeiropu divu totalitāro režīmu ietekmes sfērās. Šī vienošanās noteica trīs Baltijas valstu faktiskās neatkarības iznīcināšanu un šo nāciju nonākšanu padomju totalitārisma varā.
Īvāns uzsvēra, ka "Baltijas ceļš" bija iespējams, pateicoties notikumiem, kas risinājās vēl krietnu laiku pirms tam.
Sevišķi būtisks mirklis bija PSRS tautas deputātu vēlēšanas 1989. gada 26. martā – pirmās demokrātiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada.
Tajās no 52 Latvijā ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem 42 atbalstīja Latvijas Tautas frontes programmu.
“Tas pats bija Igaunijā un Lietuvā. Tātad jau PSRS tautas deputātu kongresā izveidojās opozīcijas grupa no Baltijas, un arī šīs deputātu grupas izveidošanās bija ilgstošas 1988. gada nogalē dibināto tautas kustību – Latvijas Tautas frontes, "Rahvarinne" (Igaunijas Tautas frontes) un "Sajūdis" (Lietuvas politiskās organizācijas) – sadarbības rezultāts,” norādīja Īvāns.
“Jau 1988. gada nogalē mēs sanācām kopā, kur vienojāmies, ka demokrātijas atjaunošana un valstu neatkarības atgūšana nav iespējama atsevišķi katrai no tolaik PSRS republikām – ir jādarbojas kopā.
Jau maija vidū Tallinā notika tā saucamā Baltijas asambleja, kur vienojās par kopējo taktiku Maskavas PSRS tautas deputātu kongresā,” viņš stāstīja.
Ar baltiešu un Krievijas demokrātu grupas, kas gan bija mazākumā, milzīgo aktivitāti un argumentāciju PSRS prezidents Mihails Gorbačovs piekrita, ka tiek izveidota Molotova-Ribentropa pakta izmeklēšanas komisija.
No Staļina–Hitlera pakta līdz Baltijas ceļam un PSRS kraham. Hronoloģija
Rakstu lasi šeit:
“31. maijā notika PSRS tautas deputātu kongresa milzīgā, lielā sesija, kur atkal notika šī stīvēšanās par šo paktu, un mēs domājām, ko tad darīt tālāk. Pirmkārt, mūsu valde pieņēma lēmumu apspriest jautājumu par pilnīgu neatkarību no Padomju Savienības, un radās tā saucamais 31. maija Latvijas Tautas frontes aicinājums,” norādīja Īvāns.
Maskavā sākās pretreakcija. Politiskajā tribīnē ar skaļām balsīm uzstājās virsnieks Viktors Alksnis kopā ar Igaunijas interfrontes vadītāju, kas uzsvēra, ka ar baltiešiem ir jāizrēķinās, jo viņi grauj Padomju Savienību.
“Tad mēs, vadoties pēc Tallinas asamblejas maija lēmuma, nolēmām, ka jūnijā ir jāsanāk pirmajai Baltijas padomei. Tas notika 15. jūnijā.
Igaunijas Tautas frontes līderis Edgars Savisārs izvirzīja jautājumu – draugi, mums vajag tādu spilgtu akciju tagad, lai parādītu arī Rietumu pasaulei, ka mēs gribam brīvību. Vai mēs nevarētu sadoties rokās, lielā, garā ķēdē no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai?” atminējās Īvāns.
Latvijas Tautas fronte tūlīt pat sāka kalkulācijas, aprēķinot, cik cilvēku šādai akcijai būtu nepieciešams, kā arī sāka izvērtēt tehniskās un organizatoriskās iespējas. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem bija, vai izdosies vienoties ar toreizējo Latvijas PSR Ministru Padomi par transporta plūsmas apturēšanu.
“Tajā laikā Ministru Padomes priekšsēdētājs bija Vilnis Edvīns Bresis un vietnieks bija Alfrēds Čepānis, arī tāds lietu pārvaldnieks Līcis bija, kuri diezgan noteikti atbalstīja Latvijas Tautas frontes ideju un solīja, ka viss šis tehniskais nodrošinājums ar auto inspekciju, ceļu kustības slēgšanu mums tiks sniegts,” stāstīja Īvāns.
“Darbība bija [virzīta] uz to, lai pievērstu maksimālu pasaules uzmanību.
Bija svarīgi, lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk ārzemju žurnālistu, jo mēs sapratām, ka tas ir arī informācijas karš un ka mums ir jāpārspēj Kremlis šajā informācijas karā,” viņš uzsvēra.
"Baltijas ceļa" organizēšana gan nebija bez nepatīkamiem pārsteigumiem un grūtībām. Tautas fronte tika vienojusies, ka atbildīgākajā "Baltijas ceļa" brīdī, no pulksten 18 līdz 19, Latvijas Radio notiks tiešā translācija, ar kuras palīdzību tiks koordinēta cilvēku stāšanās un organizēta satiksmes plūsma.
“Bet 23. augusta rīts nāca ar ļoti nepatīkamu, pat šokējošu pārsteigumu, kas uz brīdi mums pat lika nolaist rokas bezpalīdzībā. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģiskais sekretārs Ivars Ķezbers piezvanīja un pateica, ka centrālkomiteja aizliedz radio translāciju. Ivars Ķezbers arī bija PSRS tautas deputāts un Tautas frontes atbalstīts, bet acīmredzot tas spiediens vai iebiedēšana no Valsts drošības komitejas un Maskavas puses bija tik liels, ka viņš bija spiests piekāpties, jo radio bija pakļauts centrālkomitejai,” stāstīja Īvāns.
Vienlaikus netika aizliegta iespēja translēt iepriekš ierunātu 10 minūšu garu uzrunu. “Tad man vajadzēja saprast, ka manai runai būs arī koordinējošs raksturs. Divas stundas iepriekš man vajadzēja paredzēt, kā cilvēkiem rīkoties tajā brīdī,” atminējās Īvāns.
“Viss, kā mēs zinām, notika – cilvēki sadevās šajā dzīvajā ķēdē.
Šīs elektrizētās emocijas, šī baltiešu pašpārliecinātība, šī vienreizējā izārstēšanās no kompleksiem un sava spēka apziņa šajās divās minūtēs koncentrējās kā milzīgs zibens lādiņš caur mums visiem,” viņš uzsvēra.
Un rezultāts bija iespaidīgs – "Baltijas ceļš" kļuva par vienu no pasaules vēstures iespaidīgākajiem mirkļiem. Arī tūlītējais efekts bija liels.
“Pirmkārt, tas bija milzīgs iespaids uz Rietumiem, jo tūlīt sekoja Buša [ASV prezidenta] vēstule Gorbačovam, kurā viņš rakstīja, ka Gorbačovs var rīkoties dažādi, bet Baltijas valstu un Polijas gadījumā viņam jāsaglabā piesardzība un samērojamība.
"Baltijas ceļš" Rietumiem parādīja, ka mēs ejam ļoti saprātīgi, bet ejam strauji un uzvaroši uz priekšu,” skaidroja Īvāns.
Arī 1991. gada 23. augustā bija plānota līdzīga akcija, savienojot trīs Baltijas galvaspilsētas ar ugunskuru ķēdi, tomēr tajā gadā augusta dienas izvērtās gluži negaidītas. 19. augustā pasauli aplidoja ziņa, ka Padomju Savienībā notiek valsts apvērsums – varu mēģina pārņemt konservatīvi noskaņotu darboņu grupa. Augusta puča izgāšanās ievadīja toreizējās Padomju Savienības sabrukšanas finālu.
