Raita Valtera filmētie Baltijas ceļa kadri ir vienīgā Latvijas Radio rodamā skaņas liecība par 1989.gada 23.augusta vakaru, kad radioaparātos Baltijas ceļā skanēja Atmodas līdera Daiņa Īvāna uzruna.
Latvijas Radio fonotēkā, kas aiz biezām dzelzs durvīm radio pagrabos glabā tūkstošiem skaņu ierakstu, no Baltijas ceļa nav atrodams pilnīgi nekas. Fonotēkas vadītāja Guna Rāga atzīst, ka nereti spiesta atteikt interesentiem, kuri meklē vēsturiskos ierakstus no šīs dienas.
„Visi ieraksti, kas nāca, bija lentās," stāsta Rāga. "Tikai diemžēl daudz kas līdz mums neatnāca. Vai nu tās pašas piesardzības dēļ…Domāju, ka varbūt bija pārlieka piesardzība Baltijas ceļa dēļ. Negribas domāt, ka tā bija ļaunprātība, kaut gan arī tas nav izslēgts. Jo tas bija tāds bīstams laiks – nevarēja jau zināt, kā tā situācija pavērsīsies. (..) Varbūt baidījās par savu drošību, par radio drošību, un vienkārši uzrakstīja kaut ko citu virsū, lai nebūtu nekādu pēdu."
Bet divdesmit astoņus gadus vēlāk šo ierakstu ļoti vajadzēja kinorežisorei Madarai Dišlerei, kura simtgades filmu programmā uzņem kinolenti „Paradīze ‘89” – režisores atmiņās balstītu stāstu par mazas meitenes pieaugšanu trauksmainajā Atmodas laikā.
„Par to, ka tāda runa eksistē, es uzzināju tikai, rakstot scenāriju. Nejauši uzgāju Daiņa Īvāna grāmatu „Gadījuma karakalps”, kurā izlasīju, ka šāda runa ir bijusi. Tad es arī sāku meklēt šīs runas ierakstu un sapratu, ka tāda nav,” atminas režisore.
Tādēļ nolemts lūgt Dainim Īvānam vēlreiz ierunāt filmai vajadzīgos runas fragmentus. Iekļaut tos licies svarīgi, lai vēlreiz uzsvērtu runas galveno vēstījumu – arī grūtos brīžos ir jāturas visiem kopā.
„Kad Dainis šo runu ierunāja, es mēģināju aizvērtām acīm klausīties un sadzirdēt tās trīsas, kuras manī ir, lasot šo pašu tekstu. Un pēc kādas trešās reizes varēja just, ka arī Dainis iejūtas šajā laikā, šajā runā. Manuprāt, notika šis brīnums, un es dzirdēju viņā šo mazliet satraukumu. Es domāju, ka šī runa noteikti saistās ar satraukumu, jo ir liela neziņa, kas būs. Ir arī nedaudz steigas, bet pāri visam – miers un uzrunājums mums visiem. Tāds pamudinājums un ļoti silts nobeigums,” saka Madara Dišlere.
"Droši vien, ka balss man ir stipri mainījusies, jo gadi jau nepaliek bez pēdām. Bet varētu teikt, ka varbūt par kādiem 80 procentiem, vismaz ar manu balsi ierunāta, tā runa varētu tikt uzskatīta par autentisku," saka Dainis Īvāns, sazvanīts dzimtas mājās Pļaviņu pusē. Viņš atzīst – Atmodas laika emocijas bijušas tik spēcīgas, ka, paskatoties šajos tekstos, tās bijis diezgan viegli atkal uzjundīt.
Īvāns atceras, ka runu pierakstījis 23.augusta rītā Tautas frontes štābā, kad kļuvis zināms, ka Latvijā tomēr liegs iecerēto Baltijas ceļa koordinēšanu radio tiešraidē. Pāris stundu pirms Baltijas ceļa sākuma Īvāna runu radio palīdzējis ierakstīt toreizējais radio žurnālists Normunds Beļskis. Ēterā tā izskanējusi bez saskaņošanas ar Centrālkomiteju.
„Pēc runas ieraksta es braucu uz Latvijas un Igaunijas robežu, kur bija milzīgs mītiņš. Un, jāsaka, es pats neesmu dzirdējis, kā tā runa skanēja, jo man no vienas puses ausī skanēja [Igaunijas Atmodas līderes] Marju Lauristinas balss Igaunijas radio un otrā pusē skanēja manējā. Bet tas viss bija sajaukts tādā milzīgā skaņu, gaviļu, cilvēku sarunu un dziesmu jūklī, ka izšķirt un saprast tur nevarēja pilnīgi neko,” atceras Īvāns.
Runas manuskriptu viņš vēlāk atdevis Tautas frontes muzejam, par ko tagad esot priecīgs, jo mājās to diez vai būtu atradis. Ieceri rekonstruēt Atmodas laika noskaņu filmā Dainis Īvāns vērtē kā lielisku. Priecējot, ka filmas komandai – jauniem cilvēkiem – interesē izzināt savas bērnības laiku un saglabāt Latvijas nesenās vēstures liecības, kas ietekmējušas mūsu visu likteņus.
Jau vēstīts, ka filma „Paradīze ‘89” uz ekrāniem nonāks 2018.gada pavasarī.
Daiņa Īvāna runa, kas skanēja radio 1989.gada 23.augustā
"Cienītie Baltijas ceļa dalībnieki, kuru sadotās rokas šai mirklī kaldina dzīvo ķēdi cauri Igaunijai, Latvijai un Lietuvai! Tautieši dzimtenē un svešumā, visi, kas esat ar mums lielajā Baltijas vienotības mirklī!
Pirms piecdesmit gadiem iztirgota mūsu brīvība un mūsu zeme tā, it kā mēs vairs nebūtu ne cilvēki, ne tautas, ar kuru gribu vajadzētu rēķināties. Pirms piecdesmit gadiem varmākas nolēma, ka mūsu nav un nebūs. Piecdesmit gadi ir pagājuši. Bet mēs tomēr esam! Mūsu sakļautās rokas liecina, ka baltiešu spīts un apņēmība izcīnīt brīvu tautu cienīgu dzīvi atjaunotā Baltijā nav iznīcināma.
Jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals. Par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars. Jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība.
Baltijas zeme vēl nekad nav piedzīvojusi tādu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu tuvību kā šodien. Laikam jau kopīgs ieslodzījums padomju tautu cietumā mums mācījis, ko vērta ir īsta, neliekuļota, varmāku neuzspiesta tautu brālība un savstarpēja izpalīdzība. Tagad zem mūsu kopīgajām Baltijas debesīm vijas arī kopīgs Baltijas zemes ceļš uz brīvību un neatkarību. Mēs to esam bruģējuši pirmajā Baltijas Asamblejā Tallinā un pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā. Esam pārliecinājušies, ka savus atsevišķos mērķus visdrošāk sasniegsim, tikai iedami kopā.
Atrazdamies uz Baltijas ceļa, īpaši apzināsimies, ka varmācība un tumsonība, kas še valdījusi tik ilgi, nav uzveicama ar varmācības un tumsonības paņēmieniem. Mūsu ceļš pirmām kārtām ir miermīlības un garaspēka ceļš. Uz tā būsim tik neuzvarami, cik stingra būs mūsu vienotība, gudrība, nesavtība.
Baltijas ceļš ir mūsu izvēle iet uz priekšu un neietekmēties no atpakaļrāpuļiem, kas vilina veco dogmu un spaidu pagātnē. Baltijas ceļš ir mūsu izvēle nepadoties šķeltniekiem, kas vēlas šo brīvības gājumu apturēt, aizšķērso mūsu ceļu un vilina mesties no viena grāvja otrā.. Baltijas ceļš nozīmē visu Baltijas iedzīvotāju iesaistīšanos brīvu valstu tiesiskā, kulturālā un saimnieciskā celtniecībā. Ar to pierādām, ka esam stiprāki par varu, kas mūs mēģinājusi izdzēst no pasaules kartes un vēstures.
Cienītie tautieši, cienītie Latvijas lietuvieši, igauņi, ebreji, armēņi, gruzīni, Krimas tatāri, ukraiņi, baltkrievi, krievi, poļi, kas šodien turas rokrokā ar latviešu tautu! Par spīti noziegumam, kura 50.gadskārtu atzīmējam ar sēru lenti pie tēvzemes karoga, šis tomēr ir gaišs un priecīgs brīdis. Mēs esam sakļāvušies kopīgās domās par Latvijas nākotni. Un, ja arī šodien mūs reizumis gremž pretrunas, neiecietīgums, kašķīgums vienam pret otru, apjautīsim, ka tie ir tikai pārejoši sīkumi, kas nespēj apturēt lielā laika gaitu.
Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies viens otra acīs! Pāri visam taču stāv nu jau pat fiziski sajūtamā Latvijas nākotne. Ritēs dienas un ritēs gadi. Daudz kas pagaisīs un aizmirsīsies, bet šis mirklis paliks. Paliks Baltijas ceļš un mūsu dzīvā ķēde kā sākums, kā gaismas uzliesmojums. Mēģināsim dziļi jo dziļi ieelpot to pirmreizīgo tuvības starojumu, kas šai brīdī nāk pie mums no Igaunijas un Lietuvas, cauri mums un no mums.
Atcerēsimies to ikdienā, atcerēsimies vienmēr, kad liksies, ka esam vientuļi un nespēcīgi, atcerēsimies, kad mums īpaši būs vajadzīga iejūtība, lai saprastos, lai palīdzētu viens otram. Nenobīsimies, kad kopīgi būs jāstājas pretī nelietībai, lai aizstāvētu savējos. Neļausim nevienam tikko izkaldināto Baltijas dzīvības ķēdi pārraut. Tā ir mūsu kopīgā spēka pierādījums. Tā ir vienošanās par pašu svarīgāko. Tā mūsu tautai no šī brīža pieder mūžīgi mūžos.
Lai dzīvo brīvība, vabadus, laisve!"
(1989.g. 23. augustā plkst. 19.00 (ierakstīta Latvijas Radio 23.augustā ap plkst. 17)
