Pirmā aiz dzelzs priekškara izlauzās “Amerikas balss”
Pirmā aiz dzelzs priekškara izlauzās “Amerikas balss” - ASV valdība šo raidstaciju dibināja Otrā pasaules kara laikā ar mērķi dot pretsparu nacistiskās Vācijas propagandai un popularizēt ASV valdības politiku.
“Amerikas balss” tīklam attīstoties padomju bloka virzienā, 50. gadu sākumā tapa arī latviešu redakcija.
“1951. gadā, kad “Amerikas balss” sāka raidīt latviešu valodā, es biju jaunākā darbiniece,” filmā “Šī ir Amerikas balss” saka Irēne Karule, kuru klausītāji pazina ar pseidonīmu “Inese Kļava”.
Viņa bija viena no ilggadējām “Amerikas balss” žurnālistēm un no 1976. līdz 1986. gadam vadīja latviešu redakciju. Filmā redzamās Marutas Jurjānes intervijas ar Irēni Karuli glabājas Nacionālās mutvārdu vēstures dzīvesstāstu krājumā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā.
“Ļoti uztraucošas bija tās reizes, kad mēs dabūjām zināt, ka mūs [Latvijā] dzird. Ka mūs klausās,” filmā saka Irēne Karule, atceroties pirmās reizes, kad saņēma vēstules no klausītājiem Latvijā.
Rietumeiropas pastkastītēs tās, visticamāk, bija iemetuši jūrnieki.
“Kad mēs domājam par šīm Rietumu raidstacijām, īpaši laika posmā pēc Otrā pasaules kara, 50. gados, radio vēl pieder jaunajiem medijiem,” saka Latvijas Universitātes komunikācijas studiju nodaļas profesore un sociālās atmiņas pētniece Vita Zelče.
“Mediju vēsturē tieši radio veido galveno lūzuma punktu pārejai no tīri drukātā teksta uztveres uz elektronisko formātu. Radio ir pirmais ar šo audio skaņu, ar nepastarpinājumu. Tāpēc arī šīm balsīm, kas nāk no Rietumiem, no ļoti tālas distances, ir milzīga psiholoģiskā iedarbība,” viņa uzsver.
“Katru vakaru sniegsim informāciju par jaunākajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs un citur pasaulē. Sniegsim ziņas par latviešiem, viņu dzīvi un darbu brīvajā pasaulē. Un, tāpat kā līdz šim, sekosim tam, kas notiek okupētajā Latvijā,” tā solīja “Amerikas balss” 1956. gadā.
Pirms Atmodas “imperiālisma propagandai” - izšķiroša nozīme
“Ja runājam par pirmsatmodas mediju ietekmi, es teiktu, ka “naidīgajām ārzemju radiostacijām”, “imperiālisma propagandai”, kā tas tika nosaukts padomju laikā, bija izšķiroša nozīme,” uzskata filozofs un publicists, aktīvs “Amerikas balss” klausītājs Ilmārs Latkovskis.
“Manā gadījumā tie bija 70. gadi, un daudziem cilvēkiem tas uzturēja tādu kā fonu. Varbūt tas nebija apzināti, bet vismaz neapzinātā līmenī – kaut kādu cerību, ka ir cita pasaule, ka ir bijusi cita Latvija. Tas atstāja lielu iespaidu,” uzsver Latkovskis. “Amerikas balsi” klausījies arī viņa tēvs.
“Mana pirmā atmiņa ir no laika, kad man bija kādi pieci gadi. Tas bija laiks, kad Amerikā bija nošauts prezidents Kenedijs. Manu vecāku aprindās jutu lielu satraukumu, spriedzi par šiem notikumiem. Tagad zinu, ka bija arī Karību krīze, bija kara draudi. Atceros, ka tēvs teica: “Jāpaklausās, ko amerikānis saka!” Tas radio sprakšķēja, krāsnī malka sprakšķēja, bija krēsla, un skanēja vārdi: “Šeit “Amerikas balss” no Vašingtonas!”” atminas žurnālists.
Ironiskā kārtā Ilmārs Latkovskis 80. gados kļuva par redaktoru Latvijas Radio raidījumā “Mikrofons”, kas bija izveidots tieši klausītāju aizvilināšanai projām no “Amerikas balss”.
Uz interviju (ierakstītu vēl pirmskrīzes laikā) Latkovskis negaidīti paņēmis līdzi kaudzi ar kartona mapītēm.
“Redziet, 1974. gads, 1975. gads... Es klausījos “Amerikas balsi”, ierakstīju magnetofona lentā un pēc tam visu atšifrēju. Tas bija bīstami, adrenalīns bija. Tur es dzirdēju arī latviešu uzvārdus – Meierovics, Pavlovskis, tos pēc tam satiku dzīvē... Dzirdēju arī par tiem disidentiem, ko varēju apbrīnot – piemēram, Lidiju Doroņinu-Lasmani, kura tolaik bija apcietinājumā,” stāsta Latkovskis.
Savukārt profesore Vita Zelče atminas, kā “Amerikas balsi” klausījās universitātes kopmītnēs: “Studējot vēsturi 80. gados, mums izveidojās tāda prakse, ka pirms eksāmeniem ir jānoklausās “Amerikas balss”, jo tur ziņas ir par dienu vai divām dienām ātrāk nekā padomju medijos.
Paradokss – gatavojoties padomju ideoloģisko priekšmetu eksāmeniem, viens no labas sagatavošanās instrumentiem ir Rietumu radio balsis.”
Patiesība sagraus Padomju Savienību
Septiņdesmito gadu vidū “Amerikas balsij” latviešu valodā pievienojās arī ASV finansētais “Radio Brīvība”; vēlāk latviešu redakcija pārgāja “Radio Brīvā Eiropa” paspārnē.
Aizpērn vairāk nekā 200 “Radio Brīvā Eiropa” ierakstu tika nodoti Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, un toreiz sabiedriskie mediji intervēja arī ilggadējo “Radio Brīvā Eiropa” žurnālistu, bīskapu emeritus Pāvilu Brūveru.
“Man tā galvenā doma bija, lai cilvēki Latvijā nezaudē cerības. Jo ļoti daudzi bija tādi, kas teica – nu ir cauri, mēs mirstam, vēl kādi daži gadi un ir cauri ar mums, mūsu vairs nebūs. Un tas virsmērķis man bija, lai cilvēki saglabā cerību, ka ir mūsu tautai ir cerība, cerība arī uz neatkarību,” saka Pāvils Brūvers.
Brūvers ir pārliecināts, ka “Rietumu radiobalsīm” bija liela nozīme Atmodas veicināšanā: “Kā Solžeņicins reiz teica – patiesība sagraus Padomju Savienību, jo tā balstās tikai uz meliem. Tāpēc jau arī tik ārkārtīgi traucēja tos mūsu raidījumus. Cilvēki saņēma patiesību, un viņiem bija vēlēšanās dzīvot saskaņā ar patiesību.”
Profesore Vita Zelče kā vienu no būtiskākajiem notikumiem, kas stiprināja uzticību Rietumu raidstacijām 80. gados, min Černobiļas katastrofu. Rietumi ziņoja tūlīt, padomju mediji klusēja.
Ārzemju mediju kvalitāte šobrīd
Meklējot uzticamu informāciju ārvalstu medijos, visdrošāk ir sākt ar šo valstu sabiedriskajiem medijiem - tā sarunā Latvijas Radio atzīst mediju eksperte un LTV programmu daļas vadītāja Rita Ruduša. Tieši sabiedriskajos medijos ir definēti skaidri žurnālistikas un ētikas principi.
Žurnālists Ilmārs Latkovskis savu Atmodas sajūtu datē ar 1987. gada otro pusi un secina, ka tobrīd Rietumu raidstaciju veidotais fons bija sasniedzis savu mērķi.
“Es domāju, ka latviešiem tas bija ļoti vajadzīgi. Ar prātu tu nevarēji noticēt tai brīvības atjaunošanas idejai, bet cilvēki bija gatavi. Iekšēji tās atmiņas tika uzturētas dzīvas,” rezumē Latkovskis.
Padomju laikā latviski raidīja arī “Radio Vatikāns” un “Brīvā latviešu balss” no Madrides, kuru darbu apjomīgā rakstu sērijā izdevumā “Jaunā gaita” aprakstījis trimdas literatūrzinātnieks un ilggadējs “Radio Brīvā Eiropa” žurnālists Rolfs Ekmanis.
“Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss” latviešu valodā beidza raidīt 2004. gadā.
