Valdim Bernhardam tolaik bija 19 gadi. Viņš bija iesaukts padomju obligātajā dienestā Kaļiņingradā. Karavīrus gatavojuši it kā padomju vienību rotācijai Vācijas Demokrātiskajā republikā. Taču to, ka viņi piedalīsies iebrukumā Čehoslovākijā, uzzinājuši vien dažas dienas pirms okupācijas.
"Iegāja no visām pusēm. Mēs iegājām no Vācijas puses. Iegāja no Polijas, no Ungārijas puses, iegāja no Ukrainas puses. Tā bija ļoti gudra un ļoti labi izplānota operācija," atminas Valdis Bernhards. "Mēs robežu pārgājām jau vakarā. Nāca tumsa... visi ciemi bija pilnīgi tumši. Nebija nekādas gaismas nekur. Pagrieziena vietā bija zīme – līdz Maskavai tik un tik, plakāti "iebrucēju dēli". Tad mēs sapratām, ka neesam ne mīļi gaidīti, ne lūgti, nekā."
Sešdesmitajos gados komunistu režīms Čehoslovākijā bija kļuvis aizvien nepopulārāks, plānveida ekonomika piedzīvoja krīzi. Kompartijas pirmais sekretārs Aleksandrs Dubčeks sāka politiskas reformas, kas guva iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība to uzskatīja par padomju iekārtas graušanu. Kad sarunu ceļā neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, Padomju Savienība sāka plānot iebrukumu.
Prāgas pavasara apspiešana un Čehoslovākijas pakļaušana tolaik bija lielākā militārā operācija Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
Aleksandrs Dubčeks aicināja tautu nevērsties pret iebrucējiem. Armija palika kazarmās, taču iedzīvotāji pretojās. Jau pirmajā okupācijas dienā dzīvību zaudēja gandrīz 60 cilvēki.
"Tad arī bija informācija, ka 90 Kladno strādnieki lūdz draudzīgās [Padomju] Savienības palīdzību, lai atvairītu it kā šo Vācijas Federatīvās republikas un citu kapitālistisko valstu invāziju un ienākšanu šajā draudzīgajā valstī Čehoslovākijā. (..) Lielākais nezinītis, ieejot Čehoslovākijā, saprata, kas noticis. Bet mēs jau bijām karavīri. Mēs bijām zvērējuši tai valdībai, tai armijai, un mums tas zvērests.. Tie, kas bijuši armijā, ļoti labi zina, ko nozīmē pārkāpt zvērestu."
Valdis Bernhards gan atradās tālu no Prāgas, kur ar tankiem apspieda iedzīvotāju protestus.
Viņa divīzija bija Sudetu kalnu rajonā. Viņš atceras, kā viņam bija jārīkojas gadījumā, ja iebrukuma brīdī notiktu kas neparedzēts.
"Es braucu tādā bruņotā mašīnā, jo dienēju štābā. Manā pārziņā bija slepeni dokumenti, arī pulka karogs, kodu kartes. Man pirms robežas iedeva degvielas kannas ar benzīnu. Bija pavēle saglabāt pulka karogu, atvērt seifus, saliet seifus. Mēs bijām bruņoti. Man bija jāsalej un jāuzspridzina tā mašīna, un jābēg. Tad es sapratu, ka tas ir ļoti nopietni."
"Padomju Savienība tajā brīdī bija sasniegusi savas varenības apogeju. Sešdesmito gadu beigās lielā mērā bija pārvarētas Otrā pasaules kara sekas. Padomju Savienība teju bija sasniegusi militāru paritāti ar rietumvalstīm. Šis iebrukums apliecināja to, ka Padomju Savienība nepieļaus nekādas savai hegemonijai, savai varenībai bīstamas nobīdes pat, ja tās nāktu no tā saukto brālīgo valstu kompartiju elites puses," sacīja Latvijas Radio komentētājs Eduards Liniņš.
Padomju okupācija Čehoslovākijā ilga 20 gadus. PSRS armija no Čehijas un Slovākijas pilnībā tika izvesta 1992.gadā.
Otrdien, 21.augustā, Valdis Bernhards ar biedriem dosies uz Čehijas vēstniecību, lai atcerētos notikušo un apliecinātu cieņu čehiem un slovākiem.