Preses aina Padomju Latvijas pēdējās desmitgadēs, Hruščova atkušņa un pēc tam Brežņeva stagnācijas perioda laikā, ir pietiekami bagātīga, jo iznāk daudz dažādu preses izdevumu. Un šī vide, kas ir samērā daudzskaitlīga, ir viena no tām, kur briest un zemdegās pastāv zināma intonatīvā opozīcija padomju varai, kaut arī šī prese, protams, kalpo tā laika varai kā propagandas un ideoloģijas instruments.
80. gadu vidū, kad varas kontrole tiek atslābināta, jo Padomju Savienībā sākas tas, ko dēvēja toreiz par atklātību, presē tiek atlaisti cenzūras žņaugi.
Izrādījās, ka tie žurnālisti, kas ir strādājuši Padomju Latvijas presē, tai skaitā tādā, kuru izdod partijas Centrālkomiteja, ka viņi daudzi ir gatavi visai ātri pārorientēties.
Tas nozīmē, ka pareizā lietu izpratne ir pastāvējusi jau pirms tam. Faktiski tajā brīdī, kad šai mēģenē iemet kaut kādus atsevišķus katalizējošus elementus, kas ir, piemēram, atklātībā nonākuši vēstures fakti, tēmas par represijām padomju laikā, par Molotova-Ribentropa paktu, tas izraisa momentālu un strauju rūgšanas procesu.
Viena no tādām spilgtām pirmajām bezdelīgām ir žurnāls "Avots" – literāri kulturāls žurnāls, kurš parādās 1987. gadā. Viens no "Avota" redakcijas kodola bija, piemēram, bija Klāvs Elsbergs, arī Rudīte Kalpiņa tajā laikā bija viena no "Avota" komandas.
"Tā laika jaunajiem literātiem bija tā laime ne tikai čupoties ar sava vecuma cilvēkiem, bet viņi uzreiz nonāca vecāku literātu gādībā, kuri tomēr arī šo to iemācīja.
Līdz ar to tad, kad mēs sākām strādāt, manuprāt, pirmā sapulce notika Rakstnieku savienībā, mēs ar Normundu Naumani to tikšanos uzlūkojām kā tādu šovu vai izrādi. Kaut arī tie kuratori mums kaut ko stāstīja, ko droši vien Klāvs un Aivars Kļavis ļoti nopietni klausījās, mums pat prātā nenāca kaut kā īpaši to ņemt par pilnu," atmiņās dalījās Kalpiņa.
"Avots" bija ļoti pamanāmi citāds, nekā visi līdz tam iznākusī Latvijas prese, arī ārējā noformējumā, par kuru bija sašutuši arī daudzi vecākās paaudzes latvieši.
"Katrā ziņā tas nāca ar kaut ko jaunu. To situāciju varbūt pat var salīdzināt ar 50. gadu beigām, kad arī atceros, ka Ilgvars Butulis stāstīja, parādoties "Zvaigznei" [žurnāls], parādījās arī tiešām jauns grafiskais vizuālais noformējums, parādījās krāsas.
Tātad faktiski caur periodiku mēs līdz šim dažādos posmos esam guvuši signālus, ka nāk kaut kas jauns vai ka šis jaunais jau ir atnācis, un tas tagad atspoguļojas tajā konkrētajā preses izdevumā," vērtēja Kalpiņa.
"Atmodas" rašanās
Paiet salīdzinoši neilgs laiks, 1988. gadā tiek dibināta Tautas fronte un parādās laikraksts "Atmoda", – nu jau izteikti politiskais izdevums, un tas saistās ar Alekseja Grigorjeva darbu, jo viņš bija laikraksta krievu izdevuma vadītājs.
"Tikko parādījās iespēja darīt kaut ko vairāk, tad notika tāds kā sprādziens. Un tas sprādziens, es domāju, vispirms bija "Avots", tad arī "Atmoda"," norādīja Grigorjevs.
"Ir jārunā arī par to, kas notika ar krievu un latviešu kultūru mijiedarbību gan "Atmodā", gan arī "Avotā", jo "Avotam" krieviski bija milzīga nozīme visā Padomju Savienībā, tāpat kā "Atmodai" krieviski.
Mēs kaut kā to piemirstam, mēs esam ļoti daudz darījuši arī krievu vēstures bīdīšanā un atvēršanā pasaulei, un pašu vēstures atvēršanā. Tam bija ļoti liela nozīme," viņš uzsvēra.
1992. gadā beidz iznākt gan "Avots", gan "Atmoda". Latvija atkal ir neatkarīga valsts, šeit ir tirgus ekonomika, un galvenais iemesls laikrakstu pārtraukšanai ir ekonomiskie apstākļi – ļoti straujš iedzīvotāju maksātspējas kritums, joprojām salīdzinoši grūti nodrošināmais tehniskais process.
"Mēs par to tagad runājam no cita laikmeta dzīves skatījuma pozīcijām, bet skaidrs ir viens, ka tolaik šis ekonomiskais faktors vai ekonomiskā izpratne guva virsroku," atzina Kalpiņa.
"Man šķiet, ka pietrūka tādas izpratnes valsts vadības līmenī par to, cik nozīmīgi ir saglabāt brīvu presi un kultūras presi. Igauņiem šī izpratne bija, viņi kaut kā izvilka tos savus izdevumus cauri arī 90. gadiem. Mums šīs izpratnes nebija, un viss notika tā, kā notika," viņa vērtēja.
