Būtībā Raudive ierakstīja klusumu, kurā centās sadzirdēt aizsaules balsis. Aizraušanās ar garu pasauli sākas pēc iepazīšanās ar operdziedātāja un mākslinieka Fridriha Jurgensona grāmatu, kurā aprakstīts, ka ierakstot klusumu, dzirdamas aizgājēju balsis, raidījumam “Te!” atklāj Konstantīna Raudives kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Laura Pauliņa.
Raudives aizraušanās ar parapsiholoģiju sākās, kad viņš uzzināja, ka zviedru operdziedātājam un māksliniekam Fridriham Jurgensonam, magnetofona lentā ierakstot putnu balsis, ir izdevies ierakstīt kaut ko vēl. Klausoties ierakstus, viņam šķita, ka ir dzirdamas kādas cilvēku balsis. Jurgensons šo pētījumu atkārtoja vairākas reizes un nosprieda, ka, ierakstot klusumu, var sadzirdēt mirušo sarunas. Par šo pētījumu viņš sarakstīja grāmatu, un viens no aizrautīgākajiem lasītājiem bija Konstantīns Raudive. Viņi satikās, veica vienu kopīgu eksperimentu, un pēc tā Raudive sāka darboties patstāvīgi, stāsta Pauliņa.
Raudive parapsiholoģijas pētniecībai veltījis deviņus dzīves otrās puses gadus un rezultātā uzrakstījis vairākas grāmatas. Raudive nodarbojās ar parapsiholoģijas pētījumiem, ko var nosaukt par elektronisko balsu fenomenu, skaidro Pauliņa.
Viņš ierakstīja tukšumu, piemēram, uzrunājot: ”Mīļie draugi, aicinu jūs uz sarunu”.
Tālāk viņš mēģināja sarunāties ar mirušajiem vai arī klusēja. Vēlāk šo ierakstu klausījās atkārtoti vairākas reizes un izdzirdētās, viņaprāt, mirušo cilvēku balsis šifrēja un pierakstīja blociņā.
Kā izklausījās Raudives ieraksti, var dzirdētu video, kur “Te!” vadītāja Martai Seleckai bija iespēja ar tiem iepazīties.
Raudive ir piedzimis Latgalē, daudzbērnu ģimenē. Raudives piemiņas istabas radītāja Ārija Šumeiko stāsta, ka jau bērnībā Konstantīns bija citādāks nekā pārējie bērni. Viņš gulēja šķūņaugšā, kur jumtā bija caurumiņi, pa kuriem vakarā varēja lūkoties zvaigznēs. Viņš bija sapņotājs un varbūt jau toreiz paredzēja savu likteni, ka dosies tālāk – aiz šīs pasaules robežām.
No nostāstiem zināms, ka tad, kad Raudive mācījies Krāslavā, viņam patika pastaigāties gar kapiem. Vēlāk viņš mācījies Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Visu apkopojot, ir saprotams, ka viņam bija interese par citu pasauli – garu pasauli.
Bruno Aščuks, viens no dokumentālās filmas par Raudivi veidotājiem, stāsta, ka, veidojot filmu, vēl nav izdevies rast skaidru atbildi, kāpēc Raudivem bija tādas alkas pēc parapsiholoģijas, balsīm un pasaules, kas ir mums līdzās. Iespējams, Raudives aizraušanos ar parapsiholoģiju ietekmēja tieši periods, kurā viņš dzīvoja – pēckara gadi, kad daudzi cilvēki bija miruši. Radās doma, ka iespējams ar šīm dvēselēm sazināties.
Jautāts, kā varētu raksturot Raudivi, Aščuks atzīst: ”Radās priekšstats, ka Raudive ir diezgan paštaisns, pārliecināts par sevi, tajā pašā laikā samērā kritisks pret citiem.” Augstā latiņa, ko Raudive bija uzlicis sev, tika piemērota arī pārējiem.
Lai arī Raudive bija katoļticīgs, viņš vairākkārt tika atzīmējis, ka aiziet tikai miesa, bet dvēsele paliek.
