Ceļš no Tbilisi līdz Jelgavai
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
1877.gadā Tbilisi dzimušais Pāvels Bermonts bija viens no neskaitāmajiem avantūristiem, kas 1917.-1920.gadā darbojās revolucionāro juku pārņemtajā Centrālajā un Austrumeiropā. Viņš pats sevi dēvēja par pulkvedi, bet 1919.gada 1.decembrī jau pēc savas armijas sakāves, pametot Latvijas teritoriju, paaugstināja sevi par ģenerālmajoru. Vēl pirms tam viņš bija sev piešķīris arī kņaza titulu (Bermonts apgalvoja, ka viņa mātes pirmais vīrs esot bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs) un sāka sevi dēvēt par Bermontu-Avalovu.
1918.gadā Bermonts darbojās Ukrainā, tika apcietināts un gada beigās evakuēts uz Vāciju, kur karagūstekņu nometnē sāka no brīvprātīgajiem formēt pretlieliniecisku nodaļu. 1919.gada 12.jūnijā, Cēsu kauju pārtraukuma laikā, Bermonts ar savu krievu nodaļu ieradās Jelgavā. Šeit jau 6.jūnijā, tātad Cēsu kauju pašā sākumā, bija izveidots Rietumu korpusa štābs. Pēc Kņaza Anatola Līvena un viņa komandētās nodaļas aizbraukšanas uz Narvas fronti, lai karotu ģenerāļa Nikolaja Judeniča armijā, Bermonts pamazām izvirzījās par Jelgavā koncentrēto krievu brīvprātīgo spēku komandieri.
Golca plāni
Reālā vara Jelgavā šajā laikā atradās Vācijas armijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca rokās. Bermonta korpusu pilnībā apgādāja Vācija, un pat odiozais latviešu mācītājs un nesenais valdības vadītājs Andrievs Niedra neloloja ilūzijas, ka pašpasludinātais kņazs īstenotu patstāvīgu politiku. Golcs savās atmiņās atklāti raksta, ka
Bermonta korpusa izvēršanas galvenais mērķis bija nodrošināšanās pret iespējamo Vācijas karaspēka atsaukšanu no Kurzemes.
Šādā gadījumā vācu karavīri formāli varētu pāriet uz krievu korpusu un tiem nebūtu jādodas uz Vāciju. 19.jūlijā Golcam bija ne vien asas pārrunas ar Antantes valstu misijas vadību Vintapos pie Olaines, bet arī ar viņam pakļautajiem virsniekiem Jelgavā, kurā viņš uzsvēra, ka faktiski vienīgā iespēja palikt Kurzemē ir formāli pārejot Krievijas dienestā.
22.augustā Berlīnē Golcs saņēma neiepriecinošas ziņas – viņa spēkiem nebija nekādu cerību sagaidīt pretimnākšanu no Vācijas valdības, saņemot zemi vai jebkādas citas privilēģijas. 24.augustā vācu Dzelzsdivīzija ar majoru Bišofu priekšgalā atteicās izpildīt evakuācijas pavēli. Golcs savās atmiņās priecājās par šo soli, jo tas ļāva iegūt laiku.
Tās pašas dienas vakarā notikušais vācu un krievu karavīru lāpu gājiens pārauga latviešu iestāžu demolēšanā.
Jelgavā tika atbruņoti un arestēti latviešu karavīri. Grautiņi atkārtojās 27.augustā, bet dienu iepriekš Lielbritānijas misija telegrafēja uz Londonu par vācu karavīru uzbrukumu britu pārstāvniecībai. Turpmākajās dienās turpinājās uzbrukumi latviešu komandantūrām daudzviet Kurzemē un Zemgalē. Rīgā valdīja pārliecība, ka kuru katru brīdi var sākties vācu spēku uzbrukums Rīgai.
26.augusta sarunas
Šādos apstākļos 1919.gada 26.augustā Rīgā notika sarunas starp dažādu Baltijas valstu pretlieliniecisko spēku pārstāvjiem. Apspriedi Bruņniecības namā (mūsdienās Saeimas ēka) vadīja britu ģenerālis Frenks Māršs. Tajā piedalījās: Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Igaunijas armijas virspavēlnieks Johans Laidoners, Pāvels Bermonts, Judeniča komandētās Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas pārstāvis Konstantīns Desino, arī Lietuvas un Polijas pārstāvji.
Pirms sanāksmes ģenerālis Desino nodeva Bermontam Judeniča pavēli doties ar saviem spēkiem uz Narvas fronti.
Bermonts savās atmiņās raksta, ka pavēle bijusi sastādīta ļoti asā tonī. Bermonts noraidīja Judeniča pavēli, un sanāksmes laikā piedāvāja savu plānu – doties uz Daugavpili, lai tālāk uzbruktu Krievijas virzienā (viena kolonna dotos uz Veļikije Lukiem, bet otra uz Pleskavu). Protams, šāds plāns bija pilnīgi utopisks un pat kaitniecisks, toties deva Golcam vēl nedaudz laika, lai aizkavētu evakuāciju un meklētu finansiālu atbalstu savām militārajām un politiskajām avantūrām.
Bermonts nebija vienīgais, kas plānoja Daugavpils ieņemšanu. Daugavpilij augustā un septembrī uzbruka ievērojami poļu spēki ar spēcīgu artilērijas un pat tanku atbalstu, bet nespēja labi nocietināto pilsētu ieņemt. Bermonta rīcībā nebija vajadzīgo inženiertehnisko līdzekļu, lai šķērsotu Daugavu un nodrošinātu tālāko karagājienu Maskavas virzienā. No otras puses, aptuveni 10 000 labi apbruņotu krievu brīvprātīgo došanās uz Narvas fronti iespējams būtu ļāvuši Judeničam 1919.gada oktobrī ieņemt Petrogradu. Ne velti daudzi Ziemeļrietumu armijas karavīri un arī vēlāk daļa Bermonta padoto uzskatīja pašpasludināto kņazu par nodevēju, kurš kalpojot vāciešiem patiesībā palīdzējis lieliniekiem.
Bermonta personība
Laikabiedri ir atstājuši ļoti pretrunīgus Bermonta vērtējumus. Lielākoties tie ir negatīvi. Piemēram, amerikānis Tomass Orbisons Bermontu vērtēja kā “iedomīgu, tukšu, viltīgu un vāju cilvēku. (..) iedomīgs, sekls vīrs; zināmā mērā gudrs un viltīgs kā čūska, ar zināmu drosmi un bravūrīgu uzvedību, bet sirdī gļēvs.” Lielbritānijas misijas vadītājs Stīvens Talentss viņu raksturoja:
“Viņš ir piedzīvojumu meklētājs, acīmredzami cieš no lielummānijas, ir ļoti teatrāls un, šķiet, nākotnē redz sevi kā iespējamo Krievijas caru.”
Tomēr Bermontam piemita neapšaubāma harizma, labas manieres, un karavīri viņu ļoti mīlēja.
Andrievs Niedra atstājis šādu Bermonta raksturojumu: “Bermonts bija vidēja, smalka, bet samērīga auguma, tumšiem matiem un acīm, pabālu dienvidnieka seju, nelielām, uz augšu stāvošām ūsiņām. Turējās viņš taisni, nepārsteidzīgi, reizēm augums it kā sastinga svētbildes nekustībā, it īpaši, kad viņš juta, ka uz viņu raugās daudz ļaužu. Ārpus mājas viņš nēsāja kaukāziešu pagaros svārkus ar patronu rindām uz krūtīm, augstu jērenīcu galvā. Runāja Bermonts baritonā (..) jautrā prātā viņš arī labprāt dejojot Kaukāza kalniešu dejas.” Bermonts bija viens no nedaudzajiem pārliecinātajiem monarhistiem starp Krievijas pretlielinieciskās kustības karavadoņiem. Niedra rakstīja, ka Bermontam monarhisms “bija daļa no viņa paša, tā bija viņa ticība.”
Bermonts pamanījās iekulties arī ne vienā vien skandālā. Dzirdot kāda sargkareivja dzēlīgu piezīmi, viņš to licis arestēt un piespriedis nāvessodu, bet pēdējā brīdī attaisnojis. Kādās svinībās pēc pārmērīgas alkohola lietošanas Bermonts vienu no virsniekiem sašāvis kājā. Skaļākais skandāls bija saistīts ar Bermonta pretizlūkošanas daļas virsniekiem, kurus arestēja par mīklainām slepkavībām Jelgavas tuvumā. Pretizlūkošanas virsnieki arestēja pilsētā iebraukušos tirgotājus, izspieda no viņiem naudu un nogalināja. Vēlāk izplatījās baumas, ka Bermonts zinājis par šiem noziegumiem un varbūt pat piesedzis savu virsnieku noziedzīgo darbību.
