„Kaut arī Latvijas Tautas fronte ir iegājusi vēsturē un šī organizācija vairs nepastāv, tā joprojām ieņem nozīmīgu vietu mūsu vēsturiskajā atmiņā. Pie tam tādu nozīmīgu daļu, kas nemitīgi ir jāatgādina. Jo šī atmiņa ir mūsu spēks izdzīvot visus tālākos laikus un visas tālākās grūtības.”
Daiņa Īvāna teikto pasvītro Tautas frontes šā gada jubilejas akcents. Kā to nosaucis Tautas frontes muzejs, tie ir „Neparasti jaunieguvumi”. Pats
kādreizējais Tautas frontes priekšsēdis muzejam uzdāvinājis savu leģendāro auseklīšu džemperi un baltu džemperi ar smalku, kādas Kanādas latvietes rokām izšūtu Latvijas ģerboni.
„Šis džemperītis man bija mugurā Baltijas ceļā. Tas bija fantastiski – es stāvēju uz Igaunijas robežas, vienā pusē man bija igauņu meitene un otrā – latviešu meitene. Un es stāvēju kā balts robežstabs ar šo džemperīti pa vidu,” atceras Īvāns.
„Šīs kurpes es arī dāvināšu muzejam, jo tās ir no 1988.gada jūlija, pirktas Berlīnē,” māksliniece un viena no Atmodas līderēm Džemma Skulme ar sev raksturīgo eleganci no kājas novelk melnu laiviņu šķietami nevainojamā kārtībā. Patiesi, katrai dāvanai te ir ļoti īpašs stāsts. Un dāvanas ir arī paši stāsti, piemēram, Džemmas Skulmes krāšņās atmiņas, kā 1988.gadā uz Maskavu ar žiguļiem veda gandrīz miljonu latviešu parakstu pret PSRS konstitūcijas grozījumiem:
„Es biju satraukta par to, kā tas moments notiks. Es zināju, kur atrodas Kremļa pieņemšanas vieta, kur nodod lūgumus, papīrus. (..) Tur, aiz tāda aizgalda, bija ierēdniecība, un viņi bija pārsteigti – kas tas ir? Protams, es rādīju savu [PSRS Augstākās padomes] deputāta apliecību un ar zināmu stingrību teicu, ka tas mums ir jānodod. Kaut ko viņi prasīja… vai es prasīju, vai jūs pārskaitīsiet?”
„Nē, viņi gribēja pārskaitīt,” papildina Sandra Kalniete. „Nevarot pieņemt, ja nav pārskaitīts. Un tad [Ints] Upmacis ierosināja, lai pārskaita arī.”
Atmiņu stāsti kādreizējā Tautas frontes valdes sēžu telpā, tagadējā muzeja zālē, birst viens pēc otra.
Žurnālists Miervaldis Mozers muzejam atdevis 1991.gadā zaļās grāmatiņās apkopotus protesta telegrammu tūkstošus, ko latvieši masveidā sūtīja toreizējam PSRS vadonim Mihailam Gorbačovam un viņa sievai Raisai.
„Tas bija tāds vilnis, ko būtībā uzturēja spēkā Latvijas pārstāvniecība Maskavā, konkrēti Jānis Peters. Viņš arī teica – ej nu sazini, kā tās telegrammas līdz Kremlim, Raisai vai Mihailam nonāks, jūs drīkstat sūtīt arī mums, mēs tad ar čemodāniem vai maisiem tās kaut kā aiznesīsim. (..) Un šeit ir daudzi – piemēram, Organiskās sintēzes institūta direktors, aktieri ar vārdiem un uzvārdiem, iestāžu vadītāji… Tomēr saprotiet – ir 1991.gada janvāris,” tā laika uzdrošināšanos raksturo Mozers.
Tautas frontes muzejam jubilejā nodoti arī iepriekš nedzirdēti audio ieraksti, plaša 90.gadu mijas video kolekcija, gleznas ar īpašiem stāstiem un arī 1990.gadā vēl Padomju Savienības skaņuplašu izdevniecības „Melodija” izdota Latvijas himna, ko diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā iedziedājis koris „Latvija”.
