Latviešu trimdas prese ir laikraksti un žurnāli, kas 20. gadsimta otrajā pusē iznāca Rietumvācijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās valstīs, Austrālijā un Kanādā, nodrošinot aktuālo informāciju turienes latviešu kopienām.
"Pirmo [trimdas] gadu preses izdevumi līdz šim nav tik daudz pētīti, kā tie būtu pelnījuši. Varbūt tādēļ, ka šo izdevumu dokumentācija līdz mums nav nonākusi tik pilnā apjomā, kā vēlētos," atzina Zanders.
"Bet es domāju, ka tas bija līdzīgi, kā ar grāmatām. Piemēram, Vācijā, kara izpostītajā, sagrautajā Vācijā, bija nopietnas poligrāfiskās arī papīra sagādes problēmas, kuras nācās izbaudīt ikvienam, kurš gribēja izdot kaut mazāko grāmatu – tas pats attiecās arī uz presi," viņš vērtēja.
Līdz ar to pirmo latviešu trimdas izdevumu veidošanā lielākoties bija nepieciešams kādas vietējās personas finansiāls atbalsts, kas ļāva procesam gan sākties, gan iet uz priekšu.
"Protams, domāt, ka līdzstrādnieki un autori varēja jau no paša sākuma rēķināties ar stabilu honorāru, būtu pārāk skaisti, lai būtu patiesi," piebilda Zanders.
Tam par spīti, vēl nav beidzies Otrais pasaules karš, kad 1942. gadā Lielbritānijā latvieši sāk izdot laikrakstu "Londonas Avīze". Savukārt jau 1944. gada novembrī sāk iznākt pirmais Zviedrijas latviešu laikraksts "Latvju vārds", ko veido Artūrs Skroders un Aleksandrs Plensners.
"Drīz pēc tam kā alternatīva, sāk iznākt laikraksts ar nosaukumu "Latvju ziņas", kuru veido Jānis Grīns, kurš pazīstams kā literārā žurnāla "Daugava" redaktors 20.-30. gados.
Līdzīgi ir arī Vācijā – izdevumu skaits ir milzīgs. Cita lieta ir, ka tie daudzos gadījumos ir tādas īslaicīgas parādības, kas uzmirdz un visai drīz pazūd," stāstīja Zanders.
Jauni laikraksti turpina parādīties arī 40. gadu beigās. 1949. gadā Austrālijā sāk iznākt "Austrālijas latvietis", 1959. gada pavasarī Toronto sāk iznākt laikraksts ar nosaukumu "Brīvā valsts", kas vēlāk pārtop par "Latvija Amerikā" – vienu no svarīgākajiem preses izdevumiem.
"Vēl 1949. gadā Ņujorkā sāk iznākt laikraksts "Laiks", kas kļūst par pašu vērienīgāko, vērtīgāko informāciju saturošo trimdas preses izdevumu. Es domāju, ka diez vai kāds ticēja, ka ir iespējams radīt, trimdā izklīstot pa tik tālām un atšķirīgām zemēm, vienu globālu preses izdevumu, bet labākajos gados tas pats "Laiks" sasniedza pat 12, 13 tūkstošu tirāžu, iznākdams divas reizes nedēļā," skaidroja Zanders.
Veidot tik plašai sabiedrībai interesantus laikrakstus, ņemot vērā gan atšķirīgās paaudzes, gan atšķirīgās interešu grupas, bija liels izaicinājums, tāpēc saturs avīzēs un žurnālos bija ļoti dažāds.
"Domāju, ka vispirms tā ir trimdas dzīves daudzpusīga dokumentēšana, atklāšana, organizāciju un draudžu dzīves atspoguļošana. Kaut kur, varbūt fonā, ir arī pasaules norišu aprakstīšana, bet vairāk no latviešu nacionālo interešu skatu punkta raugoties, cik tālu tas skar mītnes zemju attieksmi pret baltiešiem, pret okupācijas fakta respektēšanu un tā tālāk," norādīja Zanders.
"Tur vajadzēja, protams, būt savam vaļasprieku un izklaides stūrītim, savām lappusēm, kas ir atvēlētas sporta tematikai. Vēl es gribētu uzsvērt, ka, protams, tur ir arī daiļliteratūra, jo trimdā bija nonākuši daudzi no latviešu intelektuālās elites," viņš piebilda.
Laikrakstos tika publicēti daiļliteratūras teksti, prozas teksti, romāni vairākās daļās, arī dzeja. Savukārt informācija par to, kas notiek Latvijā, tika publicēta juku jukām, jo ne vienmēr to bija iespējams izvērtēt kritiski.
"Protams, tad, kad tas dzelzs priekškars bija blīvāks un necaursitamāks līdz Staļina nāvei, arī informācijas daudzums bija krietni ierobežotāks, un spekulācijas un leģendas varēja vieglāk izlauzties cauri," atzina Zanders.
"Vienīgi varbūt ir vērts pieminēt izdevumu, kas sāk iznākt 1948. gadā, tas ir biļetens "Brīvība" Stokholmā, kas padomju okupācijas režīma acīs bija ļoti nevēlams un kaitīgs, jo acīmredzot viņiem bija savi kanāli, informācijas ceļi samērā operatīvas un precīzas informācijas iegūšanai par to, kas notiek šeit Latvijā," viņš piebilda.
