- Vēl 19.gadsimtā - zemnieku valoda
- Valodas vēsturnieki iepazīst latviešu valodas senatnīgumu un līdzību ar sanskritu
- Daudzie aizguvumi organiski iegulst latviešu valodā
- No zviedriem - 'skurstenis', padomju gados izzūd mīkstais ŗ
- Vokatīvu nelietot ir tizli
- Prūšu vairs nav, bet vārdi turpina dzīvot
- Vieglāk novērtēt svešu valodu labskanīgumu
Vēl 19.gadsimtā - zemnieku valoda
LSM: Ar ko īpaša latviešu valoda - gan Eiropas, gan pasaules valodu kontekstā?
O. Lāms: Latviešu valoda ir sava veida spogulis latviešu nācijas apbrīnojamam stāstam.
Vēl 19. gadsimta vidū latviešu valoda īpaši nopietni uztverta netika. Baltvācieši to uzskatīja par zemnieku valodu, kura piemērota praktisku zemkopības pamācību izteikšanai, ticības stiprināšanai, varbūt arī vienkāršāku jūtu paušanai nesarežģītos pantos.
Ikviens latvis, pēc gudrības un veiksmes dzīvē tiekdamies, sākot pasaules ceļu, gluži kā pastalas uz naglas atstādams, tēva sētā atstāja arī latviešu valodu.
Bet tad radās vīri, kas teica – paklau, tā nu nav īsti lāga. Juris Alunāns, kura dzimšanas dienu, nu jau 185., svinam kā Valsts valodas dienu, sāka dedzīgu valodas kopšanas darbu un darīja to ļoti izveicīgi – tulkodams latviešu valodā dzeju plaša spektrā – sākot ar sengrieķu paraugiem, beidzot ar vācu laikabiedriem.
Ne viss varbūt uzreiz izdevās uzreiz gludi, mūsdienās vienu otru atdzejojumu lasot, jūtamas augšanas grūtības, bet Alunāna un viņa laikabiedru darbs bija mazs avots, kas kalnā ceļas.
Fakti
Latviešu valodā mūsdienās runā ap 2 miljoni cilvēku. Lietuviešu un latviešu ir divas dzīvās valodas baltu valodu grupā, kas pieder indoeiropiešu valodu saimei. Abas valodas saglabājušas daudz senatnīgu iezīmju no hipotētiskās indoeiropiešu pirmvalodas. Franču valodnieks Antuāns Meijē pat teicis: "Ikvienam, kurš grib dzirdēt, kā runāja indoeiropieši, vajadzētu atbraukt un paklausīties lietuviešu zemniekus."
Valodas vēsturnieki iepazīst latviešu valodas senatnīgumu un līdzību ar sanskritu
Atceroties nu jau patālo 19. gadsimtu, vērts pieminēt arī kādu citu procesu – vēsturiskās valodniecības attīstību. Šī lingvistikas nozare pievērsās valodu savstarpējām attiecībām, vēsturiskās attīstības līkločiem, vienoja valodas grupās un saimēs.
Tika konstatēts, ka
nelielā baltu valodu grupa ir saglabājusi visseniskākās iezīmes no indoeiropiešu valodu saimes pirmsākumiem.
Tādējādi latviešu valoda piesaistīja pētnieku uzmanību ar savu unikālo gramatisko sistēmu, vārdu krājumu, kurā redzama sabalsošanās ar sanskritu. Mūsu modernā, daudzveidīgā valoda vienlaikus ir arī senu pirmslaiku valodisko izpausmju glabātāja.
Daudzie aizguvumi organiski iegulst latviešu valodā
LSM: Kas ir iezīmīgs latviešu valodas vēsturiskajā attīstībā? Kādu citu valodu ietekmes jūtamas latviešu valodā?
O. Lāms: Vēl līdz pat 20. gadsimta sākumam latviešu valodu diezgan stipri turēja vācu valodas sintakses saites, teikumos izteicēju bieži nobīdot uz teikuma beigām.
Senajos Livonijas laikos latviešu valodā ieplūda diezgan daudz viduslejasvācu valodas vārdu, kas bija saistīti ar dažādām vāciešu atnestās dzīves parādībām, piemēram, vārdi ‘amats’, ‘dambis’, ‘būvēt’ un daudzi citi, kas organiski iegūluši latviešu valodā, tostarp arī gauži vienkāršas lietas apzīmējoši, piemēram ‘bikses’, kuras gan varam saukt arī puspiemirstā vārdā par ‘ūzām’.
No zviedriem - 'skurstenis', padomju gados pazūd mīkstais ŗ
Pēc Livonijas sabrukuma vācu valoda vairs nebija valsts varas valoda, tomēr savu ietekmi tā saglabāja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Ar jaunām svešām varām nāca citas valodas – zviedru, poļu, krievu.
Interesanti, ka no zviedru valodas aizgūts vārds ‘skurstenis’, – tas liek domāt, ka zviedru laikā arī lauku sētās izplatījās skursteņu būvēšana.
Svešas varas nāk un iet, tāpat nomainās šīs valodiskās ietekmes, daudz kas pagaist, bet paliek arī laika nospiedumi un ieaug valodā. 21. gadsimts atnesis angļu valodas ietekmes. Aizguvumi lielākoties ir vārdiski. Taču iespaidojumi var būt arī skaniski, piemēram, padomju okupācijas gados ir stipri mainījusies līdzskaņa ‘l’ izruna, zudis mīkstais ‘r’, kas ietekmējis arī šaurā un platā ‘e, ē’ pozīcijas.
Jauki ir klausīties pirsmskara skaņu ierakstus, kuros jūtams cits laiks. Vokālajā mākslā tas vēl jūtams pat 70. gadu ierakstos (piemēram, Miķeļa Fišera balsī). Ja leksiski aizguvumi valodas būtību ietekmē maz, tad fonētiskie iespaidi jau ir krietni nopietnāki, bet morfoloģiski un sintaktiski iespaidi jau diezgan dramatiski maina valodas raksturu.
Nelietot vokatīvu ir tizli
Krievu valodas iespaids aizsāka un angļu valoda turpina spiest no latviešu valodas ārā vokatīva locījumu - tiešām tizli izklausās, kad latvietis saka “paklau, Aivars” utml. Spēcīgiem kropļojumiem mūsdienās ir pakļauta retās 3. deklinācijas, kas vienskaitļa nominatīvā beidzas ar galotni -us, paradigma.
Tāpat savu kādreizējo skaidro pielietojumu ir zaudējuši saliktie laiki, un pat latviešu valodu ļoti labi apguvuši sveštautieši nespēj tikt galā ar noteiktajām un nenoteiktajām īpašības vārdu galotnēm, kuru nenošķiršana sarunvalodā vēl būtu pieciešama, bet akadēmiskā diskursā rada neizturamas lingvistiskas sāpes un atstāj neiedomājamas paviršības iespaidu par lietotāju.
Prūšu vairs nav, bet viņu vārdi turpina dzīvot
Valodu savstarpējo ietekmju ziņā visorganiskākie sakari latviešu valodai ir ar senseniem kaimiņiem – Baltijas somugriem, īpaši lībiešiem, kā arī baltu kaimiņiem – lietuviešiem un arī senprūšiem.
Pašu prūšu vairs nav, bet latviešu valodā turpina dzīvot viņu vārdi – ‘ķermenis’, 'kadiķis’.
No lietuviešu valodas apzinātus aizguvumus veikuši jaunlatvieši, piemēram, aizgūstot vārdu ‘veikals’, bet ir arī gana daudz organisku vēsturisku aizguvumu, kas ir interesantas liecības par abu radu tautu attiecībām, piemēram, tāds aizguvums kā vārds ‘paģiras’.
Somugru valodu ietekmē latviešu valoda piedzīvojusi nozīmīgu izmaiņu, kas to šķir no lietuviešu valodas – pirmās zilbes uzsvara aizguvumu, kas kļuvis par būtisku latviešu valodas raksturojuma zīmi.
Vieglāk novērtēt svešu valodu labskanīgumu
LSM: Kas raksturīgs latviešu valodas skanīgumam, un kādi vārdi to ilustrē?
O. Lāms: Svešas valodas mēs viegli spējam novērtēt labskanības, uztveramības un citos aspektos. Savu dzimto valodu, kurā esam un pastāvam, novērtēt daudz grūtāk.
Taču, apsverot latviešu valodas skaņu un formu savdabību, gribas domāt, ka valodai piemīt skaniska daudzveidība un skanisks samērs, kurā saderīgi apvienojas gan patskaņi, gan divskaņi, gan dažādu tipu līdzskaņi.
Valodas formu daudzveidība padara iespējamas dažādas gan dzejai, gan valodiskiem jokiem noderīgas homofoniskas un homoformiskas saspēles: ‘kur ies’ – ‘kuries’ sabalsošanās O. Vācieša dzejolī 'Piesaukšana'.
Vai, piemēram, vientiesīgs jociņš, ko var izmantot latviešu valodas homoformu apguvē, bet ko austrumu cilvēki nekādi nespēj saprast – “rīsi brokastīs, rīsi pusdienās, vakarā vairs nerīsi”.
Valodas skaniskā daudzveidība atklājas mēli kārtīgi izcilājošās vārdkopās, tādās kā ‘šaursliežu dzelzceļš’, un atsevišķos vārdos, piemēram, burvīgajā 19 burtu garajā vispārākajā pakāpē, – ‘visneiedomājamākais’, kurš izrunā ir tikpat neiespējams, kā tas, ko tas apzīmē realitātē.
