Ģimnāzijas izlaidumā vecāki man uzdāvināja Nameja gredzenu, izkaltu no sudraba latiem. Un vēlāk atdāvināja visus veco latu krājumus. Sievai omīte uzdāvināja saktu ar vecā pieclatnieka tautumeitu. Šādus stāstus varētu stāstīt neskaitāmas latviešu ģimenes.
Padomju laikos neatkarīgās Latvijas sudraba nauda tika glabāta kā ģimeņu relikvija. Idealizēta piemiņa par zudušo Latviju.
Skaistie, smagnējie naudas gabali iemiesoja latvisku pamatīgumu un stabilitāti.
Gluži kā Raiņa kopoto rakstu muguriņas vai vecmeistaru gleznas, kā tēta lašmaizītes vai mammiņas peldošās salas jaunības dienu terīnē. Mūžam nemainīgas vērtības.
Patiesībā lata mūžs ir gaužām īss – 18 gadi pirmās neatkarības laikā un 20 gadi mūsdienās.
Skaudri – lats mira nieka 38 gadu vecumā.
Diez vai tik pieticīgu dzīvesceļu tam paredzēja lata dibināšanas tēvi. Pati pirmā naudaszīme tika izlaista vienā dienā ar Latvijas Bankas faktisko dzimšanu – 1922.gada 1.novembrī. Tā bija 10 latu banknote, pareizāk – 500 Latvijas rubļu banknote ar sarkanu pāri uzdrukātu tekstu: “Latvijas bankas pagaidu naudas zīme 10 latu”. Latvijas rubļus kā pārejas naudu Kārļa Ulmaņa valdība izlaida kopš 1919.gada.
Garie karu un juku gadi cilvēkus bija nogurdinājuši, visi alka stabilitātes. Vēl nesen Latvijas teritorijā vienlaicīgi bija darbojušās neskaitāmas naudas zīmes, milzīga inflācija un norēķinu haoss. Tāpēc jau no pirmajām valsts pastāvēšanas dienām mērķis bija – stabila nacionālā valūta. Lats tika piesaistīts zelta standartam. Pret latiem Latvijas bankā varēja dabūt tīru zeltu.
Par valūtas stabilitāti lielu domstarpību politiķiem nebija, toties par nosaukumu – gan. Latviešiem padodas vienoties par lielām lietām un kasīties par sīkumiem. Kurš tieši izdomāja vārdu “lats”, vēsturnieki nezina. Taču jaunais nosaukums tika nežēlīgi kritizēts līdz pat naudas ieviešanai. Esot mākslīgi neveikls un latvieša ausij svešs.
Lata un santīma vietā bija ierosinājumi lietot: velta un imanta, līga un daila, latva un oma, pūķis un rūķis vai grauds un graudiņš.
Vēl viens pierādījums Latvijas alkām pēc naudas stabilitātes bija tās monetārā politika lielākās ekonomiskās krīzes - Amerikas Lielās depresijas - laikā. Daudzas valstis jau 1930.gadu sākumā atteicās no zelta standarta un savas valūtas devalvēja. Latvija līdz ar Franciju noturējās visilgāk, līdz 1936.gadam, kad latu piesaistīja britu mārciņai, un tā vērtība kritās par teju 40 procentiem.
Parastajam cilvēkam, kas ekonomikā orientējas maz, tolaik bija radīts cits lata stabilitātes standarts, vismaz simbolisks – ikoniskā piecu latu monēta. To laida apgrozībā 1929.gada Ziemassvētkos. Tieši šī, tik pārlaicīgā, nesatricināma miera apdvestā sievietes seja uz sudraba pieclatnieka kļuvusi par unikālu latviskuma simbolu. Pateicoties britu māksliniekam Persijam Metkalfam. Oriģinālo portretu bija zīmējis mākslas profesors Rihards Zariņš – reālistisks pilnasinīgas, pat viegli šķelmīgas sievietes profils. Kā izteicies akadēmiķis Jānis Stradiņš – ar mazliet šlāgerisku piesitienu. Latvijas naudu kala Lielbritānijā, un jauniņais kaltuves gravieris Metkalfs Zariņa dizainu... nedaudz pielaboja. Pat nenojauzdams, ka rada pielūgsmes objektu veselai nācijai.
1939.gadā bija plānots izlaist jaunus pieclatniekus – tautumeitas vietā tos greznotu tautudēls Kārlis Ulmanis. Bet 1940.gada okupācija pārvilka svītru gan šim plānam, gan visam Latvijas latam.
Padomju Savienība ar Latvijas ekonomiku izrīkojās pēc tolaik klasiskas iekarotas valsts izlaupīšanas metodes. Iedzīvotāju banku noguldījumus nacionalizēja, Latvijas Banku pievienoja PSRS Valsts bankai kā “republikānisko kantori” un latu aizstāja ar daudz vājāko rubli. Vēl latam dzīvam esot, tam ar rubli noteica iznīcinošu maiņas kursu 1:1. Tas nozīmēja, ka padomju pilsoņi savus nevērtīgos rubļus varēja mainīt pret vērtīgajiem latiem un izpirkt tukšus šejienes veikalus.
Agrāk diženā Armijas ekonomiskā veikala vadība 1940.gada nogalē ziņoja:
“Starp pircējiem ļoti daudz krievu karavīru un piederīgo; apstākļi ir diametrāli pretēji pagājušā gada apstākļiem – tad bija grūti pārdot, bet tagad ir grūti iepirkt; pircēji vārda pilnā nozīmē šturmē traukus un citas mājsaimniecības nodaļas.”
Novārdzināto latu pavisam no apgrozības izņēma 1941.gada 25.martā bez brīdinājuma.
Sludinājums par to bija nodrukāts avīzē “Cīņa” pēdējā lapā, zem rakstiem par automoto kluba sacīkstēm un padomju lokomotīvistu biedru Jūliju Lazdiņu.
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Vienīgais, ko Latvijas cilvēki paguva saglābt – sudraba monētas. Tās no apgrozības pagaisa pirmās, jau tūlīt pēc okupācijas. Loģiski – papīram ir papīra vērtība, sudrabam – sudraba. Kopumā cilvēki paturēja 30 miljonus sudraba latu. 30 miljoni uz 2 miljoniem iedzīvotāju! Nav brīnums, ka tās naudiņas mums joprojām ir atvilktnēs.
Nacistu okupanti rīkojās identiski – kā kolonizatori. Padomju rubļu krājumi viņiem bija kara laupījums, un pirmos mēnešus pat algas vācu armijai maksāja rubļos. Reihsmarka bija vēl nevērtīgāka par rubli, bet mākslīgi augsts maiņas kurss no veikaliem izslaucīja vēl pēdējās palikušās preces. Parastie ļaudis glābās ar maiņas tirdzniecību – naudas vietā mainījās ar spirtu, papirosiem un lauku precēm.
Mans tētis, tolaik vēl puika, no laukiem uz Rīgu regulāri veda pārdot speķi. Ar lieliem saiņiem kāpa ārā Centrālajā stacijā, lavījās garām policijas prefektūrai uz Aspazijas bulvāra un 13.janvāra ielas stūra un apmetās pie radiem, ēkā tai iepretī. Šodien, to iedomājoties, kājas ļimst, jo par spekulāciju sodīja ar nāvi. Taču tētis izgāja cauri sveikā un ir piedzīvojis gan repšikus, gan jaunos latus, gan eiro.
1990.gadu sākumā Latvijas naudas vēsture atkārtojās pa spirāli. Gluži kā divdesmitajos, arī tagad austrumos bija sabrukusi milzu impērija. Veikali tukši, preces uz taloniem, inflācija kāpa debesīs un agonējošais rublis draudēja paraut dzelmē tikko dibinātās Latvijas trauslo ekonomiku. Tāpat kā pirmā lata tēvi arī šoreiz valdība un Latvijas Banka ieviesa pagaidu pārejas naudu – Latvijas rubli. Risks attaisnojās – inflācija saruka, veikali pildījās precēm un arī pirktspēju ļaudis katastrofāli nezaudēja.
Tomēr sabiedrības attieksme pret jauno rubli, par spīti tikko izcīnītai neatkarībai, bija bažīga.
Vēsturiskā pieredze cilvēkos bija radījusi sajūtu, ka jebkura jauna nauda – tā ir laupīšana.
Ekspremjers Ivars Godmanis atceras – kad 1992.gada maijā Naudas reformas komiteja televīzijā uzstājās ar paziņojumu par Latvijas rubļa ieviešanu, viens no operatoriem šokā gandrīz paģībis. Bet nepilnu gadu vēlāk, 1993.gada martā, kad apgrozībā laida latu, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše mierināja, ka lats tas pats Latvijas rublis vien ir. Pirmo izlaida 5 latu banknoti, un Repše tā arī teica – tā ir jauna naudaszīme 1000 Latvijas rubļu vērtībā, tikai nosaukums – 5 lati. Pats vēl labi atceros savu pirmo teicamnieka stipendiju universitātē – 3000 repšiku, bet izsniedza man to trīs zaļos pieclatniekos.
Tāda pati vēstures spirāle bija Latvijas Bankas nepārlaužami stingrā turēšanās pie lata stabilitātes, kā arī bankas iedibinātā neatkarība no politiķiem. Līdz 1940.gadam nomainījās 19 Ministru kabineti, bet tikai trīs Latvijas Bankas vadītāji. Kopš 1991.gada bijušas 20 valdības un tikai divi bankas prezidenti. Vismaz līdz nesenam laikam…
Latvijas Bankas turēšanos pie stabila lata kritiķi sauca par teju reliģiozu apsēstību.
Īpaši spilgti tas izpaudās pēdējās krīzes laikā, kad uzvirmoja diskusijas par lata devalvāciju. Ekonomistus, kas par to tikai iepīkstējās, pratināja policija kā valsts drošības apdraudētājus. Speciālistiem vēl būs jāizstrīdas, vai devalvēts lats būtu paglābis Latviju no emigrācijas vai tomēr izputinājis bankas un nodarījis vēl lielāku ļaunumu. Taču ne tikai stabilitātes sargāšana, arī milzīgās pūles lata tēla spodrināšanā – visas šīs dārgās ekspozīcijas, grāmatas, jubilejas monētas, dizaina balvas – lika domāt, ka lats ir mūsu Svētais Grāls.
Patiesība bija cita. Jaunā lata tēvi reizē ar tā ieviešanu bija nolēmuši to loģiskai iznīcībai. Repše jau deviņdesmito gadu sākumā uzstāja, ka lats jāpiesaista ekijam – virtuālajam eiro priekštecim. Vispirms gan to piesēja stiprāko pasaules valūtu grozam SDR, bet no 2005.gada – eiro. Tagad tas bija lata zelta standarts. Optimistiskais plāns bija nomainīt latu pret eiro jau 2008.gadā, bet smagās krīzes dēļ tas izdevās tikai sešus gadus vēlāk – 2014.gada 1.janvārī.
Bankomāts, no kā valstsvīri Jaungada naktī ņēma ārā pirmos eiro, bija dekorācija – patiesībā ieejas durvis bankā. Līdzīga dekorācija bija sabiedrības atbalsts eiro. Atbalsta nebija. Vēl pēdējās dienās pirms eiro ieviešanas, 2013.gada decembrī, par to bija tikai ceturtā daļa iedzīvotāju. Vēl vienai ceturtdaļai attieksme bija neitrāla, bet tieši puse eiro teica cietu “nē”. Šīs “nē” balsis vienmēr bijušas vairākumā jau no 2004.gada, kad mēs pēc referenduma iestājāmies Eiropas Savienībā. Protams, tas nepārsteidz. Jau trešā naudas reforma 20 gadu laikā, turklāt vēl jāšķiras no mīļā latiņa.
Vai tagad, četrus gadus vēlāk, kādam ir iemesls apraudāt latu?
Kaut miris kā nauda, lats ir un paliks tautā godāts nelaiķis.
Un ne tikai gredzenos un saktiņās. Lata izcilie dizaini iekļauti Kultūras kanonā un tiek izstādīti muzejos. No sasmalcinātām latu banknotēm mākslinieki veido gleznas, instalācijas un dizaina priekšmetus, kas arī jau kļuvuši par vērtīgiem muzeja eksponātiem. Bezvērtīgs materiāls – makulatūra – prasmīgās rokās kļūst par vērtību. Tas pats ir ar naudu. Pati par sevi tā ir tikai bezvērtīgs papīra gabals, smuki apzīmēts un nokristīts smukā vārdā. Varbūt par latu. Vai par graudu. Vai pūķi rūķi. Naudas vērtība ir nevis tās nosaukums un izskats, bet segums – gudra naudas politika un cilvēku paļāvība. Es biju drošs par latu, un esmu drošs par eiro. Tas pats vien jau ir – nauda.
