Fotogrāfijās Zemgals redzams ar tam laikam modīgo ķīļbārdu un ūsām. Pārsvarā nopietns – kā jau prezidentam pienākas.
Taču laikabiedru stāstītais liecina, ka Zemgals bijis ģimenisks kungs ar labu humora izjūtu, paškritisks un bez tieksmes uz ārišķību. Iespējams, tieši pēdējā īpašība padarījusi viņu par vienu no nenovērtētākajiem Latvijas politiķiem, uzskata vēsturniece Irina Zeibārte. Vēl pirms kļūšanas par prezidentu Zemgals bijis cienīts jurists, sabiedrisku organizāciju dibinātājs un Rīgas galva.
„Visaugstākā politiskā veiksme, lidojums Gustavam Zemgalam – 1918.gads, kad 17.novembrī viņu ievēlē par tautas padomes priekšsēdētāja biedru, un viņa „zvaigžņu stunda” viņam nāk 18.novembrī, kad, klāt neesot priekšsēdētājam Jānim Čakstem, tieši Gustavs Zemgals ir tas, kas no tagadējā Nacionālā teātra skatuves pasludina mūsu valsts neatkarību,” stāsta Zeibārte.
„Ar to vien būt viņš būtu ierakstīts mūsu valsts vēsturē, nerunājot par to, ka viņš pēc tam ir aizsardzības ministrs, pēc prezidentūras viņš ir finanšu ministrs, viņš ir Saeimu deputāts,” viņa norāda.
Taču nereti Zemgala laiks prezidenta amatā tiek vērtēts kā mierīgs un pat drusku blāvs. Tiek, piemēram, norādīts, ka viņš maz iesaistījies likumdošanas un valdības darbā. Taču Zeibārte šai kritikai nepiekrīt.
„Likteņa ironija bija tāda, ka viņš bija prezidents pēc Jāņa Čakstes, kurš bija ārkārtīgi spilgta personība. Uz Čakstes fona salīdzinot, viņš varbūt nešķita tik spilgta personība. Kaut gan viņš bija izcili demokrātisks prezidents,” atzīmē Zeibārte. „Zemgalam kā demokrātam bija raksturīga doma un centieni, ka visiem sabiedrības slāņiem jātiek iesaistītiem sabiedriskajā dzīvē. (..) Tieši viņa prezidentūras laikā notiek augstākā līmeņa ārlietu vizīte – Latvijā viesojas Zviedrijas karalis Gustavs V, un pēc tam Zemgals dodas pretvizītē uz Zviedriju – no starptautiskā viedokļa tam bija milzīga nozīme Latvijas diplomātiskajam prestižam,” atgādina vēsturniece.
Pats Zemgals pret sevi bija ārkārtīgi kritisks, tāpēc uz otro prezidenta amata termiņu kandidēt kategoriski atteicās. Politikā gan darboties turpināja.
Zeibārte uzskata, ka šobrīd valsts nepelnīti piemirsusi Latvijas otro prezidentu.
„Varbūt viena zīmīga lieta ir par Gustava Zemgala pēdējo atdusas vietu. Viņš ir miris 1939.gadā, viņš atdusas Meža kapos Rīgā. Bet, ja jūs mēģināsiet atrast viņa kapa vietu, tas noteikti nebūs vienkārši,” norāda vēsturniece.
Viņai pašai ar domubiedriem tas prasījis vairāk nekā stundu. Tāpēc viņa cer, ka pēc pieciem gadiem – Gustava Zemgala 150. dzimšanas dienā – būs sakopta viņa atdusas vieta un pievērsta lielāka uzmanība viņa personībai un lomai Latvijas vēsturē.
