Pagājušā gadsimta 50. gados parādījās salīdzinoši liels ilustrēto žurnālu piedāvājums. "Pēc Staļina nāves Komunistiskā partija savā ziņā mainīja tos instrumentus, kā ietekmēt iedzīvotājus. Drastiski represīvās metodes – izsūtīšanu, tiesāšanu – sāka līdzsvarot ar šo iedzīvotāju audzinošo funkciju," skaidroja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša.
Ar to arī var skaidrot ilustrēto žurnālu skaitu, jo bija svarīgi sasniegt pēc iespējas vairāk dažādas iedzīvotāju sociālās grupas.
"Kā mēs zinām, lasot žurnālus, cilvēki nodarbojas ar pašdisciplinēšanu, viņi rod kaut kādus priekšstatus, kam viņi gribētu atbilst, un sevi disciplinē. Tur pat valsts varai vairs nav jāiejaucas," piebilda Lipša.
Avīzes savukārt bija salīdzinoši daudz lielākā mērā piesārņotas ar tīri ideoloģisku materiālu, tur ļoti bieži pirmajās lappusēs tika publicēti Centrālkomitejas ģenerālsekretāra referāti. Taču, jo tālāk no pirmajām lappusēm, jo vairāk parādījās arī kaut kas tīri izklaidējošs, piemēram, karikatūru lappuse. Sastopama bija arī daiļliteratūra, kura jau tajā laikā pievērsās reālākām tēmām, piemēram, tā vietā, lai atspoguļotu perfekto padomju ģimeni, rakstīja par attiecību problēmām.
"Tas ir saistīts galvenokārt ar 1955.–1956. gadu, kad šeit jau notiek liberalizācija, un ir faktiski paradoksālas lietas, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevums, žurnāls "Zvaigzne", kuru rediģēja centrālkomitejas loceklis Rafaēls Blūms, tā laika komunistiskās inteliģences zieds, kļūst par galveno, varētu teikt, brīvdomības bastionu un nacionālā komunisma tribīni," skaidroja profesors Ilgvars Butulis.
Viņš atzina, ka tāpat kā padomju literatūra un katrs rakstītais vārds, arī katrs avīzes un žurnāla numurs tika pakļauts cenzūrai, bet šo cenzūru varēja mēģināt apiet.
"Ļoti liela nozīme bija Ēzopa valodai, attapībai un izdomai.
Piemēram, toreiz daudz runāja par sievietes ķermeņa liriku. Tā žurnālā publicēja kādas puskailas indonēzietes foto, bet apakšā ir paraksts – Indonēzija strauji ceļ sociālismu. Nu, kas pret var būt iebilstams?" stāstīja Butulis.
Žurnāls "Zvaigzne" tāpat centās rast arī iepriekš nebijušu demokrātiskāku kontaktu ar lasītāju, autori neizmantoja pragmatiskās frāzes un ierasto valodas stilu, bet rakstīja draudzīgi.
"Tendence ir tāda tai nacionāli komunistiski orientētajai presei, ka šajā murgainajā komunismā ar viņu diezgan stulbo un dogmatisko presi vajag iekārtot savu latvisko, saulaino stūrīti. Ilūziju pēc būtības," vērtēja profesors.
Pēc 1959. gada, pēc tā saukto nacionālo komunistu izstumšanas no centrālajiem partijas un administratīvajiem amatiem, tādi eksperimenti, protams, vairs nenotika, bet zināmā mērā prese joprojām palika brīvdomības patvērums.
Tajā laikā presē parādījās pat zināma polemika par Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecību un ar to saistīto Staburaga pazušanu zem ūdens. Tāpat mēģināja publicēt arī Anšlava Eglīša aprakstus par ASV, no kuriem divi arī tika publicēti.
"Runājot par žurnālu "Veselība", jāsaka, ka jau no 1960. gadu vidus "Veselība" pārpublicēja poļu un čehu seksologu darbus, kas uz seksualitāti skatījās tādā holistiskā, vispārinātā skatījumā atšķirībā no amerikāņiem, kuri koncentrējās vairāk uz fizioloģiju. Tika uzsvērti kultūras un psiholoģiskie aspekti un tamlīdzīgi, es varētu teikt, ka tie bija ļoti moderni uzskati savam laikam," piemēru minēja Lipša.
Vēsturnieki atzina, ka, lai šādi atsevišķi darbi presē parādītos, liela nozīme bija žurnālu redaktoru pašcenzūras un brīvdomības līmenim.
