Leonīda Breikša “Vakarjundai” skanot, Lestenē tika atklāts stends, kas veltīts trešajām Ziemassvētku kaujām. Tās norisinājās Otrā pasaules kara laikā un ir mazāk aprakstītas un apdziedātas ekā 1917. gada Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā, bet tāpat asiņainas un nežēlīgas.
Gan rakstos fiksētajās, gan arī vēl dzīvo kauju dalībnieku atmiņās bieži dzirdam par tā laika skarbajiem laikapstākļiem, par daudzajiem kritušajiem, bet īpaši traģiskas tieši trešās Ziemassvētku kaujas bija ar to, ka latvieši bija abās ierakumu pusēs.
Tieši Kurzemes kaujas pie Džūkstes un Lestenes ir tās, par kurām rakstīta viena no Latvijas vēstures traģiskākajām lapaspusēm – kā cīņā bija spiesti doties brālis pret brāli. Viens – aizstāvot Latviju vācu karapulka sastāvā, otrs – iesaukts Sarkanajā armijā.
"Latviešu karavīrs visās kaujās, visos laikmetos ir rādījis savu cīņas gribu. No tāda cilvēciska izpratnes viedokļa grūti saprast, kā varēja izturēt, bet viņi izturēja tāpēc, ka viņiem bija mērķis. Mērķis bija sava valsts," sacīja bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Gaidis Andrejs Zeibots.
Šogad 23. decembrī ārā ir +5 grādi. Tie, kas toreiz bija kaujaslaukā, gulēja uz sasalušās zemes un šāva nejūtīgiem pirkstiem, tagad stāsta – nekāda bargā ziema neesot bijusi. Tikai mīnus desmit.
"Sniedziņš balts, balta zeme, kura tika pārvērsta par melnu lauku. Diena par nakti un nakts par dienu. Un to vajadzēja izturēt. Aizsargāt, nosargāt, atsviest, apturēt šos mūsu tautas visiem zināmos atbrīvotājus. Daudziem šīs rīta stundas sākās ar uzbrukuma atsišanu, vakarā viņu vairs nebija mūsu vidū," atminējās kauju veterāns Edgars Skreija.
Veterānu uzrunas piemiņas pasākumā klausījās arī jaunsargi – tikko atgriezušies no pārgājiena pa vēsturiskajām vietām. "Uzzināju daudz ko, daudz ko jau zināju, jo pats arī dzīvoju Lestenē. To nevajadzētu nevienam iedomāties vairāk, kā tas bija kādreiz, drausmīgi," atzina jaunsargs Adrians Brediks.
Lai vēlreiz šāda diena nekad nepienāktu, pēc piemiņas pasākuma tika aizlūgts dievkalpojumā.
