Lībiešu krasta identitāte un lībiešu identitāte atšķiras, uzsvēra Ernštreits, jo lībiešiem savas vēsturiskās mājas vēstures notikumu iespaidā nācās pamest.
"Lībiešiem pēdējais gadsimts ir bijis ļoti sarežģīts. Lībiešu krasts, kas ļoti ilgi sargāja lībiešu kultūru un valodu izolētā vietā, abu pasaules karu laikā bija pārvērsts par frontes zonu. Lielākā daļa lībiešu bija spiesti gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā krastu pamest," norādīja Ernštreits.
"Savukārt 50. gados, padomju okupācijas apstākļos, tika izveidota pierobežas zona. Tad gandrīz visa lībiešu kopiena pameta lībiešu krastu un apmetās uz dzīvi ārpus tā.
Kopš tā ir divi zari aizgājuši – viens ir tas, kas notiek lībiešu krastā, otrs ir tas, kas notiek lībiešu kopienā, kura lībiešu krastā nedzīvo, bet ir saglabājusi ļoti spēcīgu saikni," viņš uzsvēra.
Līdz ar to 60., 70. gados lībiešu krasta identitāte sāka mainīties tā jauno iedzīvotāju dēļ, kas apmetās lībiešu senajās mājās.
"Labā ziņa lībiešu gadījumā ir tā, ka arī jaunie ienācēji ar ļoti lielu respektu lielākoties attiecās pret krasta lībiskajām saknēm. Viena ļoti redzama izpausme ir lībiešu karogi, kas arī mūsdienās ir redzami praktiski visā lībiešu krasta teritorijā. Tie nenozīmē, ka tajās mājās dzīvo tieši lībieši, tas nozīmē, ka tie, kas tur dzīvo, uzskata sevi piederīgu lībiešu krastam un savā ziņā arī lībiešu pasaulei," skaidroja Ernštreits.
Viņš uzsvēra, ka lībiešu krasts arī ģeogrāfiski ir unikāla teritorija, jo, lai gan kartēs to neredz, tā ir sava veida sala.
"Krasts ir veidojies, jūrai atkāpjoties, kas ir izveidojusi ļoti savdabīgu kangaru – vigu ainavu. Tās ir pārmežotas kāpas, kas iet paralēli jūrai, un starp tām ir pārpurvota ieplaka, kas savā ziņā izolēja šo lībiešu krastu," skaidroja Ernštreits.
"Līdz pat pagājušā gadsimta vidum daudz vieglāk lībiešu krastā bija ierasties pāri pār jūru nekā pa sauszemi.
Tas padarīja šo lībiešu krastu, lībiešu krasta 14 ciemus kā sava veida salu, kas sargāja un noturēja šo lībiešu kopienu izolācijā un palīdzēja saglabāties lībiešu valodai, kultūrai," viņš piebilda.
Tikko kā sauszemes ceļi kļuva pieejamāki un lībiešu krasta dabiskās robežas vairs nebija šķērslis, situācija mainījās. Šobrīd lībiski spēj sarunāties vien apmēram 20–30 cilvēki. Cilvēku, kas spēj saprast lībiešu valodas pamatus, ir apmēram 100–200.
Vienlaikus ietekme, ko lībiešu kultūra devusi latviešu kultūrai, ir neizmērāma.
"Mūsdienās lībiešu valodā, manuprāt, runā apmēram 2,2 miljoni [cilvēku], jo lībiešu mantojums ir ne tikai tas, kas ir pašā lībiešu vidē, bet arī tas, kas iegājis latviešu kultūrā, latviešu valodā. Būtībā jebkurš latvietis, kurš runā latviešu valodā, drusku nes sevī arī to lībiešu valodas kodu," uzsvēra Ernštreits.
"Piemēram, latviešu valodā ir izteiciens – vai vajag maksāt? Ļoti svarīgs izteiciens, kurā visi trīs vārdi faktiski ienākuši no lībiešu valodas latviešu valodā," viņš skaidroja.
Mūsdienās lībiešu mantojumu joprojām vislabāk var redzēt lībiešu krasta ciemos – ciemu struktūrā, karogos, arī kapsētās.
"Lībiešu krasta kapsētas ir tā vieta, kur var atrast ļoti daudzus kapu pieminekļus tieši lībiešu valodā. Tā ir viena no retajām vietām, kur lībiešu valodu var redzēt dabā, jo arī tad, kad lībieši devās prom no krasta, daudzi no viņiem pēc savas nāves vēlējās nonākt atpakaļ. Tas ir sava veida apliecinājums tai lībiskajai, spēcīgajai identitātei," skaidroja Ernštreits.
