1941. gadā Latvijā bija 19 apriņķi, katrā no tiem svešā vara no dzimtas mājām izrāva un aizveda svešumā tūkstošiem ģimeņu.
Virtuālajā izstādē katram apriņķim izveidota sava sadaļa, kur var atrast ziņas par deportētajiem.
"Sagatavojām stāstus no katra apriņķa, pa kādam vismaz divām vai pat trim ģimenēm. Respektīvi, tur būs redzami gan to cilvēku fotogrāfijas, kurus izved, gan arhīvu dokumenti, uz kuru pamata viņus izveda, un arī šo cilvēku atmiņu stāstījumi," sacīja Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis.
Arhīvā un citos fondos un muzejos uzkrātās liecības atklāj, cik skaudra bija izsūtīto ikdiena Sibīrijā. Fragments no Aizputes apriņķa deportētās Cecīlijas Āpses ģimenes atmiņām:
"Tie bija smagi gadi – bads un utis. Lieliem vēderiem un līkām kājām mēs vilkām savu dzīvību. Labi, ka bērnu nams bija meža malā, kur auga egles un priedes. Pavasaros rāpāmies zagšus pāri žogam, lai dabūtu kādu priežu vai egļu dzinumu. Tas bija garšīgs paēdiens. Tāpat arī kūtsmēslos reizēm iespēja atrast kādu baltu sēnīti."
1941. gada 14. jūnija represijā padomju totalitārais režīms deportēja vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju. Arī Treiģu dzimtu no Bauskas apriņķa.
"Ko viņi bija noziegušies... Piederēja veikals Bauskā. Re, kur tā veikala fotogrāfija, trīsdesmito gadu. Komunisti bija aprēķinājuši, ka viņš veikalā bijis apgrozījis ap 130 tūkstošiem latu. Tātad, liels buržujs. Pietiekošs iemels, lai visu ģimeni izvestu," stāstīja pētnieks. "Ja konstatēts, ka attiecīgais virsnieks 1919. gadā ir karojis pret sarkanajiem, arī tas bija pietiekams iemesls, lai viņu 1941. gadā represētu (..)."
Vēsturnieki uzsvēra – ir būtiski runāt un atgādināt par traģiskajiem notikumiem, kas izpostīja daudzas dzimtas.
Kā norādīja izstādes autori, šādas liecības ir nozīmīgas arī tāpēc, ka laiks rit, un šo notikumu aculiecinieku, kuri izdzīvoja represijās Sibīrijā, ar karu gadu paliek mazāk un mazāk.
