Kolhoza dibināšana jāatliek par nedēļu
Pēc Otrā pasaules kara PSRS okupētajā Latvijā atsākās visas dzīves pārveidošana pēc Padomju Savienības parauga: komunistiskās ideoloģijas uzspiešana, administratīvi teritoriālā reforma, piespiedu kolektivizācija utt.
Viena no Latvijas apdzīvotajām vietām, kas tāpat kā visas citas piedzīvoja šīs izmaiņas, bija Grundzāle. Grundzāles ciema padomi Valkas apriņķī izveidoja 1945. gada novembrī. Pāris gadu vēlāk šo ciemu gan likvidēja, taču 1949.–1950. gada administratīvi teritoriālās reformas laikā to izveidoja no jauna jau kā Smiltenes rajona sastāvdaļu. Savukārt pēc Smiltenes rajona likvidēšanas 1959. gada novembrī Grundzāles ciema padomi pievienoja Valkas rajonam[1].
1948.–1950. gadā Grundzāles pagasta (vēlāk ciema padomes) teritorijā, pēc “labākajiem” PSRS paraugiem sākās arī kolektivizācija. Pirmo kolhozu – kolektīvo saimniecību (krievu: колхо́з; no коллективное хозяйство — kolektīva saimniecība) ar nosaukumu “Jaunais ceļš” Grundzālē nodibināja 1948. gada februārī.
Lūk, kā šā kolhoza dibināšanu savulaik aprakstījis viens no Grundzāles pētniekiem Aleksandrs Freimanis: “Viens no kolhoza dibināšanas iniciatoriem Jānis Orovers, gribēdams šo nozīmīgo notikumu savā un kaimiņu dzīvē atzīmēt pēc iespējas vērienīgāk, atnesis apjomīgu piena kannu pilnu ar paštecināto. Kanna bijusi nolikta virtuves stūrī.” Taču tad radusies neparedzēta problēma – aizkavējies vietējais kompartijas komitejas instruktors Krišs Grīnšpons, bet bez partijas klātbūtnes tolaik, protams, nekas notikt nevarēja, tādēļ nācās gaidīt. “Vīri, Grīnšponu gaidīdami, piestaigājuši pie kannas reizi, vēl pa reizei, tad vēl… Arī sievietes neatsacījušās no glāzītes. Kad nu beidzot ieradies apriņķa pilnvarotais, tad viegli uzminama iemesla dēļ sapulci vairs nav bijis iespējams noturēt.” Rezultātā pirmā kolhoza dibināšanu Grundzālē nācās atlikt uz nedēļu[2]…
“Panākumi” un pieticīgā realitāte
Turpmākā gada laikā Grundzāles apkārtnē tika nodibināti veseli septiņi kolhozi, taču tie bija mazi un jau no paša sākuma pārsvarā nīkuļoja, tādēļ vēlāk vairākus no tiem apvienoja. Lai arī komunistu propaganda, kā parasti, atrada veidus kā demonstrēt “panākumus” (piemēram, 1956. gadā uz Vissavienības lauksaimniecības izstādi Maskavā aizveda sešas bekona cūkas, taču paši kolhoznieki vēlāk apšaubīja, vai to pārdošana sedza izdevumus), realitāte bija krietni pieticīgāka[3]. Tādēļ 1950. gadu beigās vietējā partijas priekšniecība nolēma šos kolhozus apvienot un uz to pamata izveidot padomju saimniecību – ''sovhozu'' (no krievu: советское хозяйство — padomju saimniecība; saīsināti — p/s ). Izsakoties moderni, tas bija liels izaicinājums, jo viens no kolhoziem, uz kura pamata bija paredzēts veidot jauno padomju saimniecību, bija ar iedvesmojošu nosaukumu “Drošā nākotne”, taču ne tik iedvesmojošām nākotnes perspektīvām. Lūk, kā šis kolhozs tika raksturots: “«Drošā nākotne» nokļuvuši astē rajona pašiem visatpalikušākajiem kolhoziem, turklāt iedzīvojušies arī krietnos parādos.”[4] Tāda, lūk, “Drošā nākotne”, uz kuras pamata plānoja dibināt jauno padomju saimniecību.
“Grundzāles” uzplaukums
Lai nu kā, 1960. gadā tika izveidota padomju saimniecība “Grundzāle”. Tās izredzes, ņemot vērā iepriekš minēto, neizskatījās pārāk rožainas, un pirmajos gados likās, ka iet arvien trakāk – uz 1963. gadu saimniecības kasē bijis 189 tūkstoši rubļu liels parāds[5]. Taču tad, 20. gs. sešdesmito gadu otrajā pusē un 1970. gadu pirmajā pusē, padomju saimniecība “Grundzāle” piedzīvoja tiem laikiem ievērojamu ekonomisku uzplaukumu. Kā tas vēsturē nereti mēdz notikt, sasniegumi parasti ir saistīti ar kādu ievērojamu personību. Grundzāles tā laika vēsturē šāda ievērojama personība bija Jānis Ikaunieks. 1963. g. janvārī viņu iecēla par padomju saimniecības “Grundzāle” direktoru. Vecākie Grunzāles iedzīvotāji viņu joprojām atceras un piemin tos gadus kā Ikaunieka laiku.
Saimniecisko panākumu atslēga toreizējā varas un ekonomiskajā sistēmā bija vadītāja spēja, kā tolaik mēdza teikt, “izsist fondus”. Šajā ziņā Ikaunieks esot bijis nepārspējams. Regulāri braucis uz Rīgu, gājis pie dažādiem priekšniekiem, ja no viena kabineta izmests, tad gājis uz nākamo un darījis to tik ilgi, kamēr vēlamo panācis.
Viņa laikā Grundzālē notika ievērojama infrastruktūras attīstība – uzcēla lopu fermas, graudu kalti, vairākas dzīvojamās mājas, skolu, kultūras namu (klubu) utt.
Šie panākumi bija tik ievērojami, ka par Grundzāles jauno kultūras namu un citiem sasniegumiem rakstīja gan rajona, gan republikas centrālā prese (piemēram, Valkas rajona laikraksts “Darba Karogs”[6], komjaunatnes Centrālās komitejas laikraksts “Padomju Jaunatne”[7]) un pat Rietumu trimdas latviešiem paredzētais propagandas izdevums “Dzimtenes Balss”[8].
Mūsdienās Jānis Ikaunieks, visticamāk, būtu veiksmīgs biznesmenis, taču tā laika sistēmā bija arī savas nerakstītas paražas un nerakstīti noteikumi, kurus – gribot vai negribot – vajadzēja ievērot, par kuriem visi zināja, taču skaļi nerunāja. Viena no šādām nerakstītām paražām bija dažādas neoficiālas “pieņemšanas” un somu pirtis.
Piemēram, ja no rajona centra vai no Rīgas ciemos ieradās kāds lielāks priekšnieks, tad atbraukušā viesa vai delegācijas sēdināšana pie labi klāta galda ar stiprākiem dzērieniem bija gandrīz vai obligāts pasākums.
Nekādi oficiāli līdzekļi šādām “pieņemšanām” un somu pirtīm padomju saimniecību budžetos, protams, paredzēti nebija. Tādēļ saimniecību vadītāji gribot negribot bija spiesti izdomāt dažnedažādas kombinācijas, lai sagādātu līdzekļus šādām neoficiālām pieņemšanām.
Izņēmums nebija arī Jānis Ikaunieks. Lai “izsistu fondus”, sarunātu tehniku, organizētu darbus, nokārtotu ar celtniecības projektiem saistīto birokrātiju utt., bija nepieciešams uzturēt labas attiecības ar dažāda līmeņa kompartijas priekšniecību, un te bez lielākām vai mazākām “pasēdēšanām” iztikt nevarēja. Tas, savukārt, nozīmēja, ka nepieciešama “kreisā nauda”, lai šīs “pasēdēšanas” būtu, par ko organizēt. Galu galā arī pašus strādniekus vajadzēja kaut kādā veidā “materiāli stimulēt”, ja gribēja, lai viņiem būtu motivācija strādāt, taču arī šim mērķim līdzekļi vairumā gadījumu bija ļoti pieticīgi.
“Rupja finanšu disciplīnas pārkāpšana”
Šodien jau grūti pateikt kurš, kurā brīdī un ar kādu motivāciju bija izrādījis “modrību”, taču 1974. gada pavasarī padomju saimniecībā “Grundzāle” tika veikta kompleksa revīzija. Tajā bija konstatēts, ka Ikaunieks kopā ar galveno grāmatvedi Gati Melbārdi “vairākas reizes uz fiktīvu rēķinu pamata pārskaitīja naudu par vienām precēm, bet no veikala saņēma citas preces. [..] Pieļauta nelikumīga prēmiju izmaksa saimniecības speciālistiem no darba algas fonda”, un uz šīs revīzijas pamata Latvijas PSR lauksaimniecības ministrs Kazimirs Anspoks 1974. gada 21. maijā atcēla Ikaunieku no amata par “rupju finanšu disciplīnas pārkāpšanu”[9]. Ikaunieka nedienas ar to nebeidzās. Vēlāk viņu arī tiesāja, un 1975. gada februārī Valmieras rajona tautas tiesa viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem, taču sods bija nosacīts, t. i. reāli ieslodzījumu viņš neizcieta.
Un te mēs nonākam pie paša interesantākā. Tiesas spriedumā, ar kuru Ikauniekam un Melbārdim noteikts sods, ir minēts, ka abi nelikumīgi ieguvuši līdzekļus “dažādu sarīkojumu, banketu izbraukumu organizēšanai, delegāciju pieņemšanai un dažādu viesu un amatpersonu uzcienāšanai ar ēdieniem un dzērieniem”.
Uz vairākām lapām aprakstīts – kā konkrēti šie nelikumīgie līdzekļi iegūti, cik lielas summas šādā veidā iegūtas, taču ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts – kas tās par amatpersonām un kādi cilvēki bija tajās “delegācijās”, kas šādā nelikumīgā veidā tika cienātas.
Turklāt, spriežot pēc pieejamiem dokumentiem, tiesa pat nav mēģinājusi noskaidrot šo cilvēku vārdus[10]. Līdz ar to, ņemot vērā tā laika varas sistēmas īpatnības, rodas iespaids, ka Ikaunieka atstādināšana no amata un tiesāšana 1974.–1975. gadā notikusi ne tik daudz šīs “kreisās naudas” un banketu dēļ (ar ko ne mazāk sekmīgi nodarbojās arī citi tā laika tāda paša līmeņa vadītāji), bet gan tādēļ, ka Ikaunieks ar savu enerģiju un aktivitātēm bija pārāk “uzkāpis uz varžacīm” kādam augstāka ranga partijas priekšniekam un tas šādā veidā atspēlējās.
Netieši uz to norāda arī 1974. gada 18. maijā LKP CK laikrakstā “Cīņa” publicētais raksts, ka “Grundzāles padomju saimniecības strādnieku vēstulē” stāstīts par “nopietnām kļūdām saimniecības vadītāju darbā” un tādēļ LKP Valkas rajona komitejas birojs uzdevis “rajona prokuroram veikt izmeklēšanu, lai valsts līdzekļu izsaimniekošanā vainojamās personas sauktu pie kriminālatbildības”[11].
Presē publicētas “strādnieku vēstules” tolaik bija ļoti izplatīts paņēmiens, kā varas pārstāvji organizēja dažādas kampaņas, it kā atsaucoties uz “strādnieku prasībām”.
Katrā ziņā ir skaidri redzams, ka Ikaunieka noņemšana no padomju saimniecības “Grundzāle” direktora amata un tai sekojošā tiesāšana bija ar savu zemtekstu, kuru arhīva dokumentos šodien atrast jau ļoti problemātiski.
Droši vien novadpētniekiem vēl būtu krietni daudz darba, lai noskaidrotu Ikaunieka noņemšanas patiesos iemeslus, taču, neskatoties uz šiem, jau pietiekoši senajiem notikumiem, var konstatēt, ka Ikaunieka darbības augļus Grundzāles iedzīvotāji bauda joprojām. Darbojas gan tolaik uzceltā skola, gan Kultūras nams. Starp citu, pašā Kultūras namā joprojām ir saglabājies arī tolaik tapušais sienas gleznojums, kuru veidojuši mākslinieki Juris Zvirbulis un Juris Zīle. Turklāt, lai cik tas neticami izklausītos, pašā sienas gleznojumā nav manāms praktiski nekas no tolaik gandrīz obligātā “sociālistiskā reālisma”.
