Vasarsvētkiem, tāpat kā virknei citu reliģisko svētku, nav konkrēta datuma. Tie tiek svinēti svētdienā, kas ir piecdesmit dienu pēc Lieldienām. Šogad pēc Rietumu kristiešu tradīcijas Vasarsvētki ir 23. maijā.
XX gadsimta sākuma un pirmās republikas laika šo svētku apsveikuma atklātnes pēc stila un noformējuma ļoti atgādina tā paša perioda Lieldienu kartītes. Pūkainu pūpolu un zaķu ar olām nav, to laiks jau pagājis, bet piedāvājumā ir ziediņi, mīlīgas meitenes, dzejas rindas uz melna fona. Viena atklātne no Ventspils muzeja krājuma ir ar Bībeles sižetu. Pēc visa spriežot, tā ir Mateja evaņģēlija (19:14) ilustrācija: “Bet Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Dieva valstība.””
Visas Vasarsvētku atklātnes, kuras ir Liepājas muzeja krājumā, sūtītas XX gadsimta 20. un 30. gados Marijai Raibartes jaunkundzei, kas dzīvojusi Puķu ielā 1. Mēs šo liepājnieci, kura visus sūtījumus rūpīgi saglabājusi, jau pazīstam no stāsta par Lieldienu kartītēm. Uz atklātnēm galvenokārt ir pāris apsveikuma standartfrāžu, taču kāda Austra no Inčukalna 1934. gada 16. maijā kartīti blīvi aprakstījusi. Sūrojas, ka sen nav saņēmusi ziņas no Marijas, un satraucas, vai nav kas noticis. Interesējas par viņas veselību un stāsta par savu. Raksta par pavasara laikapstākļiem un par to, ka Johanna gatavojusies uz Vasarsvētkiem atbraukt pie viņas ciemos.
Bet pati atklātne acīmredzami neatbilst sezonai – uz tās redzami nopļautas labības kūļi.
Arī Ventspils muzejā ir ne mazums Vasarsvētku atklātņu. Starp tām ir arī brīnumjauka sērija ar maijvabolēm. Šie kukaiņi zīmējumos dzīvo pilnīgi cilvēku dzīvi – vizinās laiviņās un diližansā, spēlē tenisu… Vienai atklātnei pievērsīsim īpašu uzmanību. Tā nosūtīta 1908. gada 24. augustā no Altauces (krieviski Альтъ-Ауцъ, vāciski – Alt-Autzen) jeb Vecauces, tagad vienkārši Auces, uz vienu no Maskavas-Kazaņas dzelzceļa līnijas stacijām ar piebildi “virsmežsarga kordons, vecākajam mērniekam Irberga kungam”.
Kāds Jāzeps raksta: “Vakar iesējām 15 pūru rudzu, auzas ir ievestas, tikai kalniņu kalnā ir kādi 4 vezumi, mieži pa pusei ir pļauti. Tagad bieži līst, ķēve vēl klibo.” Pēc paraksta un datuma piebilde: “Onkulis vēl nav racējs.”
Ventspils muzeja projektu nodaļas vadītāja Ieva Rupenheite, Rus.lsm.lv komentējot šo atklātņu sēriju, norādīja, ka mākslinieks, izvēloties personāžus, acīmredzot pat nav aizdomājies, ka maijvabole un tās kāpuri ir lauksaimniecības kultūru kaitēkļi. Un pieļāva, ka sērijas autors iedvesmojies no XX gadsimta sākumā populārās Vilhelma Buša (1832–1908) didaktiskās poēmas “Makss un Morics” Aspazijas tulkojumā, kurā ir šādas rindiņas:
Katrs zin, kāds kukainīts
Ir tas maija vabolīts.
Rāpodamies koku zaros
Viņi lēkā jautros baros.
Viens no palaidņu Maksa un Morica nedarbiem saistīts tieši ar maijvabolēm – viņi saķēra daudz šo kukaiņu un ielika gultā kādam gados vecākam vīram. Kad viņš aizmiga, vaboles sāka pa viņu rāpot, un viņam vēl ilgi nācās tās ķert.
Taču atgriezīsimies pie Vasarsvētkiem. Ar šiem svētkiem saistīts daudz tautas paražu, novērojumu un ticējumu. Mājas tika izgreznotas ar bērzu zariem un citiem zaļumiem. Tika uzskatīts, ka Vasarsvētku nakts ir burvju un raganu laiks, kad tās staigā apkārt. Tāpēc no rīta, kamēr rasa nebija nožuvusi, lopus ganībās nelaida, lai tikai kaut kas nenotiek…
Savukārt novērojums par laikapstākļiem ir šāds – ja pirms Vasarsvētkiem ir pērkons, būs ražīga vasara.
Rus.Lsm.lv pateicas par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā Liepājas muzeja galvenajai krājuma glabātājai Ritai Krūmiņai un Ventspils muzeja projektu nodaļas vadītājai Ievai Rupenheitei, kā arī abiem muzejiem par iespēju izmantot atklātnes no to krājumiem.
