Pēc tam, kad 1940. gadā Latviju okupē Sarkanā armija un Latvijas valstiskums tiek iznīcināts, Latvijas presi pārveido pēc tiem modeļiem un standartiem, kādi jau pastāv Padomju Savienībā.
Pastāv priekšstats, ka preses pārkārtošana staļiniskajam režīmam nenācās nemaz tik grūti, jo prese jau bija pieradināta klausīt varai. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis vērtēja, ka šim priekšstatam ir divi aspekti – tas, ko iespējams reāli izpētīt, un cilvēku mentālais stāvoklis tolaik.
"Pirmais aspekts ir tas, ko mēs varam reāli nofiksēt, tā ir būtībā Ulmaņa laika likumdošana attiecībā uz cenzūru un presi, kura 1940. gada vasarā arī tika izmantota ļoti intensīvi, lai šo bijušo Ulmaņlaika presi pārkārtotu jaunajām režīma vajadzībām.
Balstoties uz tiem pašiem likumiem, kas bija spēkā līdz 17. jūnijam, tika regulēta arī jaunās preses iznākšana un informācijas kritika. Tie paši cenzori, kas cenzē presi pirms okupācijas, cenzēja to arī pēc okupācijas," skaidroja Zellis.
Savukārt otrais aspekts nav izmērāms, jo nav tādu datu, uz kuriem varētu balstīties par to, vai tiešām šie cilvēki, žurnālisti, tika pieradināti neierobežoti klausīt varai.
"Nenoliedzami tie uzvedības modeļi un pieradināšana pie cenzūras, pieradināšana pie tā, ka ir jāraksta tikai varai tīkami, tas, protams, arī ietekmēja šo pārejas periodu. Protams, galvenie redaktori tika atlaisti kā pārāk neuzticami, bet zemākā ranga preses darbinieki turpināja darbu tā, kā viņi to bija darījuši arī iepriekš," sacīja Zellis.
1940./41. gadā vēl iznāk žurnāls "Atpūta". Tas, protams, ir ar pavisam citu saturu, vēsta daudz par sasniegumiem un izcilo dzīvi Padomju Savienībā. Savukārt "Jaunākās Ziņas" pārtop par Padomju Latvijas Ministru kabineta izdevumu "Padomju Latvija".
Gluži tāpat, kā tas ir visās padomju republikās, iznāk arī vietējais kompartijas centrālais izdevums. Latvijā tā ir "Cīņa", kura, protams, sevi redz kā 20. gadsimta sākumā iznākušā latviešu sociāldemokrātu laikraksta "Cīņa" turpinājumu.
1941. gada jūnija beigās notiek nākamais krasais pavērsiens – Latviju strauji okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Sākotnēji Latvijā paliek viena dienas avīze latviešu valodā – "Tēvija". Atkal aktuāls ir jautājums, kas ir tie cilvēki, kas sāk strādāt par labu šai nākamajai totalitārajai varai?
"Ja mēs runājam par centrālo presi, tad tie ir bijušie Latvijas laika žurnālisti, kuri arī bija netīkami šajā jaunajā okupācijas varai.
Te labākais var būt piemērs ir ar Artūru Kroderu, kurš kļūs par "Tēvijas" galveno redaktoru, bet vēlāk šo amatu ir spiests atstāt tieši tā dēļ, ko viņš par vāciešiem ir rakstījis Ulmaņa laikā, kā rezultātā amatu ieguva daudz provāciskāk noskaņotais Pāvils Klāns jeb Pauls Kovaļevskis," norādīja Zellis.
"Otra lieta, tie ir jaunie cilvēki, un tādu bija sevišķi daudz. Tie bija nesagatavoti cilvēki. It sevišķi šī jauno, kā varētu teikt, žurnālistu iesaistīšana bija vērojama provinces presē," viņš piebilda.
Daudzi cilvēki, kas strādāja presē, nāca no vērmahta propagandas daļām, bija attiecīgi sagatavoti un instruēti. Arī Pauls Kovaļevskis jeb rakstnieks Pāvils Klāns bija ieradies Latvijā kā propagandas rotas zonderfīrers.
Izplatītajā propagandas paradigmā dominē stāsts par Padomju Savienības pakļauto tautu atbrīvošanu. "Atbrīvošana, protams, notiek no "žīdiskā boļševisma", kā tajā laikā rakstīja, un visi spēki sabiedrībai ir jāvelta, lai uzvarētu šo ienaidnieku, un jāsadarbojas ar jauno okupācijas varu, lai šis ienaidnieks neatgrieztos," stāstīja Zellis.
Vācu okupācijas laikā ar ierobežotām tehniskām iespējām tiek izdoti arī nelegāli izdevumi, piemēram, 1942. gadā iznāk nacionālās pretošanās kustības laikraksts "Tautas Balss", ko izdod Latviešu nacionālistu savienība, kurā ir gandrīz 100 dalībnieki, no tiem lielākā daļa nonāk koncentrācijas nometnēs.
1944./45. gadā Latvijā atgriežas Sarkanā armija, līdz ar to arī staļiniskais režīms. Atgriežas "Cīņa" kā kompartijas izdevums, tad parādās "Padomju Jaunatne" – komjaunatnes izdevums.
Šī atgriešanās jau iepriekš tika rūpīgi sagatavota Maskavā.
"Tiek gatavotas tā saucamās operatīvās grupas, kurām pēc pilsētu atbrīvošanas ir jāuzsāk gan civilo iestāžu darbība, gan jādibina avīzes, laikraksti, jāveic propaganda. Laikrakstu atjaunošana notiek ļoti sparīgi," atzina Zellis.
Vienlaikus preses darbā tiek iesaistīti jauni cilvēki, tādi, kuriem nav izveidojusies sava ideoloģiskā nostāja, kuri nāk no strādnieku vai trūcīgu zemnieku ģimenēm.
"Šis laiks ir parādījis to, cik liela loma vispār ir žurnālistiem. Šis laiks liek runāt par žurnālistu atbildību un godaprātu. Nenoliedzami – tā ir tēma par žurnālistikas neatkarību. Mēs varētu teikt, ka tas ir negatīvais pieredzes aspekts mūsu žurnālistikas vēsturē. Šis aspekts ļoti labi ļauj izvērtēt, kā nevajag darīt," vērtēja Zellis.
