Pirmie izrakumi kādreizējos zviedru nocietinājumos Daugavas kreisajā krastā sākās jau pirms sešiem gadiem. Tolaik atradumi no 17. un 18.gadsimta pavadīja Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra pirmās jeb Dabas mājas celtniecību.
Tagad pienācis laiks Zinātnes mājai un attiecīgi – tālākiem izrakumiem. „Tās ir Kobronskansts ārējā aizsardzības grāvja pašas pamatnes konstrukcijas,” stāsta arheologs Mārtiņš Lūsēns no kompānijas „Archeo”, stāvot kopā ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku teju piecus metrus augstas būvbedres malā. Zemāk oranži ekskavatori pārrok zemi, kas tur uzbērta pēc nocietinājuma likvidēšanas 19.gadsimta beigās.
Izrakumi atseguši garas koka konstrukcijas, kas iezīmē aizsarggrāvja pagriezienu pie nocietinājuma dienvidu bastiona. „Te, kur mēs stāvam, ir bijis taisnais gabals starp diviem bastioniem jeb kurtīne. Otrs bastions ir bijis daļēji tur, kur tagad ir Jelgavas iela. Puse no tā ir zem ielas trases.”
Visapkārt skanstij jeb zemes vaļņu nocietinājumam bija aizsarggrāvis. Atraktie fragmenti, pēc arheologa Lūsēna teiktā, precīzi saskan ar 1706.gada Kobronskansts plānu. Kobrona vārdu nocietinājums ieguva, pateicoties tā cēlājam, zviedru armijas pulkvedim Samuelam Kobronam.
„Sākums ir 1621.gads, kad zviedru karalis Gustavs Ādolfs aplenc Rīgu. Tad visapkārt pilsētai tiek būvētas pagaidu skanstis, no kurām tiek veikta pilsētas blokāde un apšaudīšana reizē. Bet tolaik tā ir ļoti vienkārša, maza skansts, cik nu kara apstākļos var uzbērt,” stāsta Lūsēns.
Kobronskansts tapa gandrīz vienā laikā ar Daugavgrīvas cietoksni. Viens sargāja Rīgu no jūras, otrs – no Kurzemes puses.
Tā bija stratēģiski svarīga vieta līdz pat 19.gadsimta vidum. „Tas beigās bija milzīgs nocietinājums. Jo skansts turpināja pastāvēt vēl 19.gadsimtā. Gatavojoties Napoleona uzbrukumam, to vēlreiz nostiprina 19.gadsimta sākumā. Un pati pēdējā reize, kad to vēl izmanto kā militāru nocietinājumu, ir Krimas karš, kad angļu kuģi 1851.gadā iebrauc Baltijas jūrā un notiek blokāde. Pēc tam nocietinājumi tiek likvidēti, un šeit parādās apbūve,” stāsta arheologs.
Šoziem veiktajos izrakumos arheologi atraduši galvenokārt militāra rakstura priekšmetus – daudz lielgabala ložu, svina lodītes musketēm un pistolēm, granātu šķembas. Atradumi tradicionāli nonāks Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Par izrakumu tālāko likteni lems Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.
„Jā, agrāk aizstāvējās ar lielgabaliem, tagad – ar zināšanām,” smejas Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks.
Viņš cer, ka, līdzīgi kā ar līdzās stāvošo Dabas māju, arī Zinātnes mājas celtniecībā varēs rast kompromisus starp vēsturi un mūsdienām: „Viss kopumā tas būs universitātes Akadēmiskais centrs, ieskaitot arī vēl trešo ēku, kas taps gar [dzelzceļa] sliedēm. Šeit lielākoties būs institūti, kas pašlaik ir dažādās Rīgas vietās vai ārpus Rīgas. Būs arī Fizikas un matemātikas fakultāte, kā arī daļa no Medicīnas fakultātes. Proti, augstākā līmeņa studijas, kas saistītas ar zinātni. Jādomā, ka pēc arheoloģisko izrakumu beigšanas te drīz varēs nākt celtnieki. (..) Ceru, ka divu gadu laikā, uz Latvijas simtgadi, šī Zinātnes ēka būs gatava.”
Jauno ēku, tāpat kā tai līdzās esošo, būvēs „LNK Industries”. Projekta izmaksas ir apmēram 21 miljons eiro.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pagaidām nav devusi atļauju nojaukt atraktos skansts fragmentus.
Kā Latvijas Radio pastāstīja inspekcijas Arheoloģijas un vēstures nodaļas vadītāja Sandra Zirne, izrakumi atklāj ļoti interesantas liecības par Rīgā maz pētīto skanstu veidošanu un grāvju nostiprināšanas tehniku. Tāpēc inspekcija tuvākajā laikā aicinās visas iesaistītās puses uz sarunu, lai lemtu, kā un ko no atraktajām liecībām iespējams saglabāt.
