Ne katrs varēja būt karavīrs, zemessargs, kāpt ierakumos. Taču, kad 1919. gada rudenī knapi gadu vecajai Latvijai pienāca kritisks brīdis, armijā stājās gan veci, gan jauni. Un paralēli notika arī citi procesi. Deviņpadsmitajā gadā jau septembra beigās pēc ārzemju organizāciju parauga izveidojās brīvprātīga labdarības organizācija “Sieviešu palīdzības korpuss”.
“Bez sabiedrības atbalsta neatkarību nosargāt nebūtu bijis iespējams. Un tāda sabiedrības atbalstu kulminācija ir saistīta tieši ar 19.gada rudeni, tas ir, ar laiku, ko mēs vēsturē saucam par Bermontiādi,” skaidro Latvijas Kara muzeja vēsturniece Barba Ekmane.
“Ir jāsaprot, ka valstij naudas nebija, ieroču nebija, viss bija jāpērk. Jāpērk par naudu, un šis atbalsts bija būtisks, tāpat kā arī drēbes ziedoja, zābakus,” viņa stāsta.
Patriotisma vilnis, kas 20. gadsimta pirmajā pusē bija latviešiem, ir ievērības cienīgs. Taču neatkarību izcīnīja ne tikai bruņoti karavīri. Smagu nastu uz saviem pleciem iznesa sievietes. “Sieviešu palīdzības korpuss” uzņēmās vairākus pienākumus – apgādāt karavīrus ierakumos ar siltu ēdienu, rūpēties par ievainotajiem un
pēc rakstnieces Ivandes Kaijas aicinājuma armijas un valsts vajadzībām cilvēki ziedoja dārglietas.
“Savāktie līdzekļi praktiski pusmiljona apmērā pēc tam tika atdoti Latvijas Bankai un kļuva par šo finanšu stabilitātes pamatu, kas arī nāca no sabiedrības puses,” akcentē Ekmane.
Savukārt Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš norāda, te stāsts ir par visas sabiedrības atbalstu: “Man grūti būtu pateikt izcelt kādu atsevišķu personāžu, tādu mums, latviešiem, ir ļoti daudz. Jā, bet, ja viņus saliekam kopā, viņu devums mēs varam redzēt, ir milzīgs.”
Tikmēr vēsturniece Barba Ekmane izceļ vairākas sievietes, kas Bermontiādes laikā īpaši izcēlās un par varonību tika apbalvotas ar Lāčplēša kara ordeni.
Viena no tām – Elza Žiglēvica, palīdzot karavīriem ierakumos, zaudēja dzīvību.
“Tajā brīdī, kad viņa ar vēl vienu meitene ir aiznesusi siltu ēdienu lielgabalu apkalpei, sprāgst artilērijas šāviņš, ko raidījuši pretinieki. Viņa gūst ievainojumus, no kuriem jau vēlāk 29.oktobrī slimnīcā mirst. Un arī viņa ir viena no trim sievietēm, kas ir apbalvotas ar Lāčplēša Kara ordeni,” norāda Ekmane.
Savukārt Valija Veščūna no palīdzes, kas karavīriem pienes patronas un cigaretes, drīz kļuva par kareivi Valiju. Arī viņa par drosmi saņēmusi Lāčplēša Kara ordeni.
“Pulks ir saņēmis uzdevumu forsēt Lielupi, viņa kā ļoti laba peldētāja ir viena no pirmajām, kas no šīs vienības dodas ledainajā Lielupes ūdenī, rādot paraugu pārējiem karavīriem, jo nu mēs te tīri cilvēcīgi varam saprast, cik mums būtu liela vēlme kāpt šobrīd aukstā ūdenī,” stāsta Ekmane.
Viņa akcentē – labu motivāciju dod pirmkārt sabiedrības atbalsts. Jo īpaši tas attiecas uz karavīriem – viņi redz, ka tiek atbalstīti un necīnās par sevi vien. Otrkārt, arī valsts izsaka pateicību šiem sabiedrības locekļiem, kas nav mazsvarīgi.
“Par to mēs varam būt lepni, ka mēs, ciešot tik lielus zaudējumus Pirmajā pasaules karā, spējām izcīnīt savu valsti, tas ir ļoti būtiski,” noslēdz Ekmane.
Jānis Slaidiņš uzsver – arī vēlākos laikos sabiedrības atbalsts ir izglābis daudzus.
