“Rail Baltica” trases centrālajā daļā pabeigti kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanas lauka darbi vairāk nekā 100 kilometru posmā. Pagaidām atklājumu lielāko daļu veido 20.gadsimta militārās vēstures liecības.
“Šeit ir vācu pirmā aizsardzības līnija, un Krievijas 12.armijas pozīcijas ir aptuveni 400 metru tālāk pretējā virzienā. Un tad 1916.gada marta un jūlija kauju laikā no turienes notiek ofensīva uz šo vācu pusi,” zina stāstīt izpētes grupas pārstāvis, Kara muzeja eksperts Klāvs Zariņš.
Viņš atklāj, ka uzietas Pirmā pasaules kara aizsardzības līnijas pie Ķekaviņas upes, kur latviešu strēlnieki 1916.gadā izcīnīja pirmās lielās kaujas, aizstāvot Rīgu pret vāciešiem. Krievu un vācu nocietinājuma līnijas iezīmē tranšeju un zemnīcu sistēmas, bet purvainākā joslā, kas atdalīja karojošās puses, joprojām manāmas šāviņu izrautās bedres.
“Varbūt, veicot trases izbūvi, mēs uziesim kaut ko vēl nezināmu tā laika aizsardzības būvju veidošanā, bet šobrīd te ir klasiska – Pirmā pasaules kara ierakumu sistēma, kāda bija Latvijas teritorijā. No priekšmetiem atrastas šāviņu čaulas un, piemēram, šautenes vairogs, kas aizsargāja karavīru,” stāsta Zariņš.
Viens no divu izpētes speciālistu grupu vadītājiem, Latvijas vēstures institūta arheologs Valdis Bērziņš vērtē, ka arī 20.gadsimta posmam tur ir vērtīgi izrakumi, jo kara vēsture vairāk pētīta rakstītos avotos. “Arheoloģija varētu dot nopietnu papildinājumu šai vēsturei. Izpētot konkrētās zemnīcas un ierakumus, kas šeit atrodami uz trases,
mēs uzzinātu vairāk par karavīru sadzīvi, varbūt kādas detaļas par kaujām – tādas lietas, kas netiek pieminētas rakstītos avotos.
Tāds pētniecības virziens vairāk piekopts Rietumeiropā. Pie mums tas vairāk darīts tikai Ložmetējkalnā, kur Kara muzejam ir filiāle. Bet šeit, Ķekavas kauju vietā, ir darbojušies tikai mantrači ar metāla detektoriem un savākuši tikai to, kas viņiem interesē, ko var pārdot. Bet varbūt ir laiks, ka šeit notiktu arī zinātniskā izpēte,” saka Bērziņš.
Šobrīd izpētes projektā arī pilnībā apsekota “Rail Baltica” trase Rīgas pilsētā abos Daugavas krastos, apzināti arhitektūras un industriālie objekti trases zonā.
“Eiropas dzelzceļa līnijas” izpētes vadītāja Ilze Lukstiņa norāda – secināts, ka kultūrvēsturiskās vērtības trases būvniecībā nebūs apdraudētas: “Gaidām vēl gala ziņojumu par šo posmu, bet ir skaidrs, ka būs rekomendācijas no arheologiem par papildu izpētēm. Taču šobrīd jau zināms, ka
nav aizdomu, ka te varētu būt tādi atradumi, kas varētu likt mainīt tehniskos risinājumus vai trases novietojumu.
Vēlāk vēl būs jānolemj, vai būs papildu izpētes pirms būvniecības vai arheoloģiskā uzraudzība jau būvniecības laikā vietās, kur ir vērtīgi atradumi.”
Arheologi “Rail Baltica” trases izpēti uzsāka pērn, un darbus plānots pabeigt līdz šī gada beigām.
KONTEKSTS:
Latvija, Lietuva un Igaunija sagaida, ka “Rail Baltica” dzelzceļa līnija būs atklāta satiksmei 2026. gadā. Iecerēts, ka Eiropas platuma sliežu dzelzceļa projekts “Rail Baltica” savienos Tallinu ar Varšavu.
"Rail Baltica" dzelzceļa līnijas apstiprinātā trase šķērsos Latvijas teritoriju 263 kilometru garumā un stiepsies cauri Latvijai, skarot Salacgrīvas, Limbažu, Sējas, Inčukalna, Ropažu, Garkalnes, Stopiņu, Salaspils, Ķekavas, Baldones, Iecavas, Olaines, Mārupes, Bauskas novadu un Rīgas pilsētas pašvaldības teritoriju.
