Pirmais mēģinājums nosaukt kādu galvaspilsētas ielu par 18. novembra ielu bijis 1923. gadā. Toreiz piedāvāja Suvorova ielu, kas tagad ir zināma kā Krišjāņa Barona iela, pārsaukt zīmīgā datuma vārdā. Otrs variants bijis par 18. novembra ielu dēvēt Aleksandra jeb tagadējo Brīvības ielu.
Kā pastāstīja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Zita Pētersone, Rīgas domes balsojumā par Suvorova ielas pārdēvēšanu balsis dalījušās puse uz pusi, un 1923. gadā nosaukuma maiņa nav notikusi.
Nākamais ierosinājums sekoja pēc 10 gadiem – 1933. gadā. Tad dzima ideja par 18. novembra ielu nosaukt Jēkaba ielu. “Žurnālists Hermanis Asars, kas tolaik bija Rīgas pilsētas domes pārstāvis, ierosināja šādu lietu. Viņa argumentācija bija tāda: jāpārdēvē Jēkaba iela 18. novembra vārdā, jo šī iela ved uz teātri, kurā tika pasludināta Latvijas Republika. Dome atbildēja, ka Jēkaba iela ir vēsturisks nosaukums un mēs nemainīsim šo nosaukumu,” stāstīja Pētersone.
Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā, tādēļ mūsdienās ir vēl sarežģītāk pārdēvēt ielu vai laukumu vēsturiskos nosaukumus.
“Arī tad, kad Neatkarības laukums tika pārdēvēts, bija lielas diskusijas par to. Tā tīri no vēsturiskā viedokļa, es nezinu, vai to vajadzēja darīt, jo tas ir Rīgas centrs - tātad mums vajadzētu saglabāt šos senos nosaukumus. Tajos laikos – 20.-30. gados – tāds UNESCO nebija, bet arī par to domāja tomēr,” pauda vēsturniece.
Par 18. novembra ielas nepieciešamību Rīgā diskusijas notikušas pat vairākus gadus, pirms Jēkaba laukums tika pārdēvēts par Neatkarības laukumu.
Rīgas pilsētas Attīstības departamenta pārstāvis Kaspars Līcītis skaidroja: “Šis jautājums jau ir skatīts 2015. gadā, un tolaik komisija neatrada pietiekoši piemērotu ielu, ko varētu nosaukt par 18. novembra ielu. Tika pieņemts lēmums gaidīt to brīdi, kad Rīgā izveidosies jauna, tiešām svarīga iela, kas būtu maģistrāle un kura varētu būt cienīga nest 18. novembra nosaukumu.”
Pirms sešiem gadiem viens no piedāvājumiem bija pārdēvēt 11. novembra krastmalu, sākot no Kaļķu ielas līdz Eksporta ielas sākumam, par 18.novembra ielu. Kā otrs variants ticis izskatīts dot 18. novembra vārdu Krišjāņa Valdemāra ielas posmam no Nacionālā teātra līdz Slokas ielai. Izbrāķēta tikusi arī trešā ideja – zīmīgo nosaukumu piešķirt Bāriņu ielas un Uzvaras bulvāra posmam no Aleksandra Grīna bulvāra līdz 11. novembra krastmalai.
Tikmēr interneta vietnes “Kadastrs.lv” adrešu reģistrā var atrast, ka Latvijā ir seši vietvārdi, kas izrāda godu šim nozīmīgajam datumam. 18. novembra iela ir Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē, Naujenes pagasta Vecstropos un Laucesas pagasta Mirnijā, bet 18. novembra laukums ir Krāslavā.
Daugavpilī 18. novembra ielas vēsture sākās 19. gadsimta vidū, kad tās vārds bijis Šosejas iela. Tā bija galvenā iela, pa kuru iebrauca Daugavpilī, un maģistrāles daļa, kas savieno Sanktpēterburgu ar Varšavu. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Šosejas iela ieguvusi 18. novembra ielas vārdu.
“Pa 18. novembra ielu valsts svētku priekšvakarā daugavpilieši devās svinīgā gājienā uz Brāļu kapiem, lai pieminētu par Latvijas neatkarību kritušos karavīrus. Gājienā parasti piedalījās vietējā garnizona karaspēka vienības, skolu audzēkņi, valsts un pašvaldības iestāžu darbinieki, sabiedriskās organizācijas, ugunsdzēsēji, policija, aizsargi. Kopā gājienā bija līdz pat 6000 dalībnieku,” teica Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska.
Jau 1991. gada novembrī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas toreizējai Sarkanarmijas ielai atdots 18. novembra ielas nosaukums.
Kāpēc Latvijā tikai Latgales lielajās un pat mazajās pilsētiņās ir 18. novembra iela?
Tam Daugavpils muzeja pārstāvei ir savs skaidrojums. Iespējams, tas saistīts ar faktu, ka Latgale pēdējā ieguva neatkarības statusu.
“Brīvības cīņas jeb Latvijas Neatkarības karš šeit noritēja.. tikai 1920. gada 3. janvārī, piemēram, Daugavpils bija atbrīvota. Tas varbūt tāds ilgi gaidīts notikums un ļoti svarīgs mūsu reģionam,” uzsvēra Slavkovska.
