Kad šādā atklātā un izaicinošā veidā homoseksuāļi pirms 10 gadiem pirmoreiz sāka atļauties parādīties Rīgas centrā sarīkotajos praidos, daudziem tas izraisīja šoku, riebumu, dusmas un pat atklātu naidu..
Tagad Kristīne Garina – viena no Eiropraida organizatorēm uz pasākumu jau sabraukušajiem dalībniekiem no visas pasaules stāsta par pozitīvām pārmaiņām Latvijas sabiedrībā. „Tieši šorīt es iekāpu taksometrā. Taksista pirmais jautājums bija – „Ko es domājot par praidu?” Tas bija ļoti saniknots vīrs. Pat neminot, ka esmu viena no organizatorēm, viņš teica – „Tas ir tik drausmīgi! Kas notiek ar šo valsti? Kāpēc latvieši pēkšņi ir kļuvuši tik toleranti?” Laikam viņš pēdējās dienās bija to secinājis, jautājot visiem. Manuprāt, taksisti spēj labāk novērtēt sabiedrības viedokli un noskaņojumu, nekā oficiālas aptaujas. Šī niknā taksista ieskatā lietas mainās, un es viņam piekrītu,” stāsta Garina.
Kamēr Eiropraida rīkotāji veic pēdējos sagatavošanās darbus, lai sestdien varētu uzņemt praida centrālā notikuma – gājiena - dalībniekus, vēsturnieki atgādina, ka vēl tikai pirms 23 gadiem homoseksuāļi Latvijā bija krimināli sodāmi noziedznieki ar slepenām tikšanās vietām un pastaigu maršrutiem.
Pirmskara Latvijā un padomju laikos homoseksuālistus visbiežāk varēja sastapt lokā ap Brīvības pieminekli, operu un tagadējo „Makdonaldu”. Varas iestādes mēdza aizdomīgos izķert un tad mediķiem lika sašķirot, kurš vainīgs, kurš ne.
Vēsturniece Ineta Lipša izpētījusi, ka oficiāls sods par viendzimuma seksu Latvijā pastāvējis vismaz 160 gadus.
Visbargākais tas bijis Krievijas cara varas gados - pilnīgi visu tiesību, tai skaitā mantošanas tiesību atņemšana un 4-5 gadi cietumā.
Pirmā filma par gejiem ,,Homoseksuālists jeb zem iedzimtības lāsta,, Latvijā izrādīta jau 1920.gadā. Homoseksuālistus toreiz apzīmēja ar metaforu „melnā neļķe” - atbilstoši kādai publikācijai par slepenu tikšanās klubu Rīgas centrā. Pirmais ārzemju gejs – vācietis Magnuss Hiršfelds, kurš centies apgaismot varas iestādes, ka problēma ir drīzāk medicīniska.
Par viendzimuma laulībām bijušas divas tiesas prāvas. Atklājās, ka no baznīcā salaulāta pāra Annas un Jāņa - Jānis patiesībā ir Johanna un laulība atzīta par spēkā neesošu. Citā laulībā Alvīne uzdevās par Arvīdu tik pārliecinoši, ka pārim pat bijuši trīs bērni. „Bija 12 ekspertīzes: 10 eksperti atzina viņu par sievieti, divi tomēr teica, ka Arvīdam ir kaut kāds dziedzeris, un viņš var apaugļot,” stāsta Lipša.
Tāpēc šo laulību tomēr atstāja spēkā. Padomju laikos policijas kartotēkā bija gandrīz 500 homoseksuāļi – atskaitēs uz Maskavu gan tika rakstīts, ka starp tiem nav gandrīz neviena komunista vai komjaunieša.
Toties pirmskara Latvijā laikabiedri homoseksuāļiem pieskaitīja mākslinieku Irbīti, režisoru un aktieri Aleksi Mierlauku, uzņēmēju Austru Ozoliņu-Krauzi un aktrisi Mariju Leiko, kā arī Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani un ārlietu ministru Vilhelmu Munteru.
„Aģenti novēroja arī Ulmani. Cielēns raksta, ka [aģents] Staprāns viņam bieži ziņojis, ka pie Ulmaņa atkal šonakt ir palicis viņa mīlulis Munters un, vai viņi ir spēlējuši šahu, dambreti vai kādas citas debešķīgas rotaļas, viņš nezina teikt, bet fakts paliek fakts. Pilsētā ir baumojuši par Kārļa Ulmaņa un Muntera attiecībām. Arī „Pērkoņkrusts” savās proklamācijās Munteru sauca par Ulmaņa mūzu un intīmo draugu un tamlīdzīgi. Bet – nu tās ir tikai baumas. Tās, es domāju, arī paliks baumas, bet protams, tas ir krāšņs fragments,” stāsta Lipša. „Cielēns raksta, ka viņš šo gadījumu piemin tikai tāpēc, ka Kārlis Ulmanis bija augstos amatos – Ministru prezidents un Valsts prezidents un savukārt Munters ārlietu ministrs un ka šajā gadījumā šī homoseksuālitāte varēja ietekmēt kaut kādu nozīmīgu lēmumu pieņemšanu vai nepieņemšanu,” viņa piebilst.
Tieši šīs pašas ēkas - Ārlietu ministrijas galva mūsdienās – Edgars Rinkēvičs („Vienotība”) arī kļuva par pirmo politiķi, kurš uzdrošinājās atklāti paziņot, ka lepojas ar to, ka ir gejs. Rinkēvičs uzskata, ka homoseksuāļu aktivitātes stiprina demokrātiju.
„Ir apsveicami, ka mūsdienās demokrātijas pamatvērtībām ir piepulcējusies lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu kustība, kas iestājas par jebkāda veida diskriminācijas izskaušanu un cilvēktiesību ievērošanu,” paziņojumā pasākuma dalībniekiem raksta Rinkēvičs.
Tieši Rinkēvičs būtiski esot ietekmējis to, ka sabiedrība tomēr kļuvusi iecietīgāka, uzskata eksperte Marija Golubeva no „Providus”. „Sabiedrība nav statiska. Tā mainās. Man liekas, pašlaik attieksme ir daudzveidīgāka un kopumā kļuvusi atvērtāka, nekā tā bija pirms 10 gadiem. Tās pārmaiņas notiek diezgan strauji,” viņa secina.
Ar Eiropraidu homoseksuāļi grib arī mudināt Latviju radīt iespēju oficiāli noformēt viendzimuma kopdzīvi. „Es dzīvoju kopā ar cilvēku, ko es ļoti mīlu. Bet tā kā mēs esam viena dzimuma pāris… mēs arī esam no dažādām valstīm un līdz ar to mēs nevaram nekādā veidā ne viņas valstī, ne manā valstī gūt uzturēšanās atļaujas uz tā pamata, ka mēs esam ģimene,” saka psiholoģe Jolanta Cihanoviča.
Tieši tas ir iemesls, kāpēc nolemts pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā. „Ir vietas, kur cilvēkus gaida un grib, kur viņu profesionalitāte tiek novērtēta un viņi tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, un kur valsts neskatās cilvēkiem biksēs – kādi tur orgāni ir – vai pareizs komplekts,” ironizē Cihanoviča.
Līdz šim Jolanta Cihanoviča bijusi visos Latvijas praidos, bet sestdien gaidāmais, iespējams, viņai būs pēdējais Rīgā
