"Viņa pasaulē mājo skaidras, tīras un tajā pašā laikā neparastas idejas, kas paustas izcili tiešos un izsvērtos vārdos. Viņš bija dižens stāstnieks. Vairumu no Borhesa stāstiem mēs lasām ar to hipnotisko interesi, kāda parasti tiek veltīta tikai detektīvliteratūrai." Tā peruiešu rakstnieks Mario Vargass Ljosa raksta par savu vecāko kolēģi Latīņamerikas literatūras laukā, izcilāko no Argentīnas rakstniekiem Horhi Luisu Borhesu.
Ievadā vienai no Borhesa izlasēm krievu valodā tās sastādītājs Vsevolods Bagno bilst, ka tad, ja viss pasaules literārais mantojums ietu mums zudībā un paliktu tikai Borhesa rakstītais, tas sniegtu mums pietiekami spilgtu un izsmeļošu priekšstatu par zudušo. Borhesam ir izdevies savā daiļradē uzbūvēt mazu pasaules kultūras modeli, un patiesi aizgrābjoša ir tā degsme, ar kādu viņš visu mūžu meklējis un atradis šī modeļa detaļas visu zemju un laikmetu kultūrās.
Borhesa iedvesmas templis ir bibliotēka, un uz altāra tajā – enciklopēdija.
Alfabētiskais informācijas izkārtojuma princips – absolūti formāls, tāpēc neloģisks un patvaļīgs – ļauj visnelīdzīgākajiem faktiem, idejām un priekšstatiem nonākt līdzās, vienā lappusē. Šāda kaleidoskopiska pasaules aina jau kopš jaunām dienām Borhesam šķiet daudz valdzinošāka nekā labi būvētu sižetu spraigā prognozējamība. Te rodas un attīstās māksla, kura viņam bijusi nozīmīgākā – lasīšanas māksla. "Rakstīšana notiek pirms lasīšanas – nodarbes, kas ir par pirmo civilizētāka, cildenāka, intelektuālāka," Borhess rakstīja 1935. gadā.
Lasīšana bija Horhea Luisa Borhesa mūža lielā kaislība, kas likumsakarīgi ievirza viņu kritiķa, esejista, tulkotāja ampluā. Viņam šķita ļoti svarīgi pasaules literatūras būtiskākos dārgumus ienest dzimtās Argentīnas kultūras ainā. Tomēr ne jau šis ar prieku pieņemtais un pildītais dzīves uzdevums padarīja Borhesu par to tālu saskatāmo virsotni, kāds viņš ir pasaules rakstniecības ainavā. Tas kļuva par varen auglīgu, bet tikai augsni, kurā sakņojās un nobrieda dižā argentīnieša daiļrades kodols – pāris desmiti viņa stāstu. Un tam iemesls bija dramatisks negadījums, kas Borhesu piemeklēja 39 gadu vecumā. Rakstnieka redze tobrīd bija krietni pasliktinājusies – mūža otrajā pusē viņš to zaudēja pilnīgi. Kādu dienu Borhess tumšās kāpnēs ietriecās ar seju pusatvērta loga stiklā. Trīs nedēļas pagāja nemaņas murgos, pēc tam operācija daudzmaz laboja stāvokli, taču apziņu atguvušo Borhesu māca bažas, vai trauma nav laupījusi viņam spēju rakstīt. Viņš nolēma mēģināt līdz tam sev svešu žanru – stāstu. Neveiksmi vienmēr varētu skaidrot ar pieredzes trūkumu. Rakstnieka bažas, kā tagad zināms, bija liekas, tomēr izrādījās necerēta veiksme visai pasaules literatūrai.
Saprotams, ka autoram, kurš tik labi pārzina pasaules literatūras kopumu, nācies būt pieticīgam paša daiļrades vērtējumā. Mūža nogales esejā "Borhess un es", kurā autors uzlūko sevi caur pasaules literatūras prizmu, viņš bilst: "Labprāt atzīstu, ka dažas lappuses viņam izdevušās, bet šīs lappuses neglābs, jo par to parādīšanos pateicība pienākas ne viņam, ne citiem, bet gan vienīgi valodai un tradīcijai."
