1944. gada 6. jūnijā Rietumu sabiedrotie veica plašāko desanta operāciju pasaules vēsturē, izceļoties malā Francijas ziemeļrietumos un uzsākot nacistu okupētās Eiropas atbrīvošanu no rietumu puses. Pēc divus mēnešus ilgām kaujām Normandijā vācu spēki, par mata tiesu izvairījušies no aplenkšanas, sāka atkāpties. Bija skaidrs, ka Parīzes atbrīvošana ir tikai laika jautājums, tomēr sabiedroto spēku virspavēlniekam Francijā, amerikāņu ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram tas nebija primārais mērķis. Kaujas par tik lielu pilsētu varētu prasīt milzīgus upurus, pie tam kavējot īstenot galveno uzdevumu – pēc iespējas drīz iebrukt Vācijā. Gluži cits viedoklis bija franču pagaidu valdības vadītājam ģenerālim Šarlam de Gollam, kurš bažījās, ka Parīzē var iestāties zināms varas vakuums, ko steigsies aizpildīt spēcīgā franču komunistu kustība. Vācu garnizona komandieris Parīzē, ģenerālis Dītrihs fon Holtics savukārt bija saņēmis Hitlera pavēli turēties līdz pēdējam.
15. augustā Parīzes metro darbinieki, policisti un žandarmi uzsāka streiku, ielās parādījās uzsaukumi policistiem un citu bruņoto vienību locekļiem, kā arī visiem ieročus nest spējīgajiem pievienoties Francijas pretošanās kustībai. Pirmās sadursmes notika 19. augustā, bet nākamajā dienā ielās jau slējās barikādes.
Ģenerālis fon Holtics neīstenoja 23. augustā saņemto Hitlera pavēli pārvērst Parīzi drupu kaudzē, lai gan ticams, ka šī pavēle nebija īstenojama, jo vācieši pilsētā kontrolēja vairs tikai atsevišķus stratēģiskos punktus.
Šajā dienā notika pēdējie vācu vienību mēģinājumi ar bruņutehnikas palīdzību pārņemt kontroli svarīgākajās maģistrālēs. Tajā pašā laikā ģenerālis de Golls uzdeva 2. Franču bruņutanku divīzijas komandierim Filipam Leklēram nekavējoties virzīties uz Parīzi, neskatoties uz to, ka Leklēra tiešais komandieris, amerikāņu ģenerālis Leonards Džerovs bija devis citus norādījumus. 24. augustā ap pusdeviņiem vakarā 2. Franču bruņutanku divīzijas Īpašā Čadas pulka vienība sasniedza Parīzes Rātslaukumu. Sapulcējušies parīzieši ar pārsteigumu atklāja, ka viņu atbrīvotāji lielāko tiesu runā spāņu valodā – Īpašā Čadas pulka lielāko daļu veidoja trimdā nonākušie Spānijas pilsoņkara veterāni. Jau drīz šai pirmajai vienībai sekoja citas Leklēra divīzijas daļas, likvidējot vācu pretošanās perēkļus, un 25. augusta pēcpusdienā ģenerālis fon Holtics padevās gūstā un parakstīja Parīzē esošo vācu vienību kapitulāciju. Nelielas vācu un franču kolaborantu grupas turpināja pretoties arī nākamajās dienās, un pat ģenerāļa de Golla kolona, kad viņš 26. augustā ieradās atbrīvotajā pilsētā, tika vairākkārt apšaudīta.
Kā liecina tā laika preses reportāžas, ģenerālis neesot mainījis maršrutu un vispār licies nemanām tuvumā svilpojošās lodes.
Ar visu savu stāju de Golls šajās dienās demonstrēja, ka tieši viņš – brīvās un demokrātiskās Francijas Republikas līderis – ir šīs pilsētas un valsts saimnieks.
26. augusta pēcpusdienā Šarls de Golls uzrunāja sapulcējušos pie pilsētas Rātsnama: "Parīze! Satrakotā Parīze! Sagrautā Parīze! Izmocītā Parīze! Bet – atbrīvotā Parīze! Atbrīvota pašas spēkiem, tās ļaužu spēkiem, ar franču armijas palīdzību, ar visas Francijas atbalstu un palīdzību. Tās Francijas, kas cīnās, tās vienīgās Francijas, patiesās Francijas, mūžīgās Francijas!"
