1972. gada 13. oktobrī, kas, starp citu, bija piektdiena, Urugvajas Gaisa spēku divmotoru transportlidmašīna pacēlās no Mendosas aerodroma Argentīnā un uzņēma kursu uz Kuriko pilsētu Čīlē. Lidmašīnā bija pieci apkalpes locekļi un 40 pasažieri – Montevideo amatieru regbija komanda “Old Christians Club”, kā arī dažu spēlētāju ģimenes locekļi. Lidojuma maršruts šķērsoja Andu kalnus – šeit vairāk nekā četrus kilometrus augstus un tobrīd tītus biezos mākoņos.
Spiesti lidot bez vizuāliem orientieriem, piloti vadījās pēc koordināšu aprēķina, taču nebija ņēmuši vērā stipro pretvēju. Kad viņi domājās sasnieguši Kuriko, lidmašīna vēl atradās virs kalnu grēdas. Sākot nolaišanos, lidaparāts vispirms nolauza vienu, tad otru spārnu pret kalnu smailēm; atlikusī fizelāža vēl brīdi lidoja pa gaisu, līdz piezemējās uz sniega klātas nogāzes, nolauza astes daļu un tad vēl gabalu slīdēja lejup.
Divpadsmit cilvēki gāja bojā uzreiz, vēl seši – nākamajās dienās. Izdzīvojušie, no kuriem daudzi bija ievainoti, izrādījās izmesti trīsarpus kilometru augstumā, kur visapkārt bija vienīgi kailas klintis un sniegs; bez ziemas apģērba, medikamentiem un ar niecīgiem pārtikas krājumiem – saldumiem un dažām pudelēm vīna. Ūdeni izdevās iegūt, kausējot sniegu uz alumīnija gabaliem, bet pārtikas problēma samilza ar katru dienu.
Drīz nelielie krājumi bija galā, un vienīgā iespēja izdzīvot bija – pārtikt no bojā gājušo biedru līķiem.
Daudziem, to darot, šausminošās izjūtas palīdzēja pārvarēt asociācija ar Svētā vakarēdiena rituālu, tajā piesaukto Kristus miesas apēšanu.
Pirmajās nedēļās tie, kuri spēja, aktīvi meklēja ceļu ārā no kalniem, taču pārliecinājās, ka tuvākajā apkaimē ir tikai klintis un ledāji, bet aukstums, retinātais gaiss un acis žilbinošais sniegs neļauj doties tālāk. Viņus, protams, meklēja, taču spoži baltais lidmašīnas korpuss praktiski nebija saskatāms no gaisa. Lidmašīnas raidītājs nedarbojās, bija vienīgi tranzistoruztvērējs, un vienpadsmitajā dienā pēc avārijas tas atnesa vēsti, ka meklēšana tiek pārtraukta. Vēl pēc nedēļas izdzīvojušos piemeklēja jauna nelaime – lidmašīnas korpusu apraka lavīna, nogalinot vēl astoņus cilvēkus.
Cerības deva vienīgi tas, ka Dienvidu puslodē novembrī sākas pavasaris un siltāks laiks. Tomēr četri uzņēmīgākie, kuri devās meklēt palīdzību, jau pirmajā naktī gandrīz nosala, griezās atpakaļ un nolēma vēl nogaidīt. No sēdekļu pārvalkiem tika izgatavots kas līdzīgs lielam guļammaisam, kurā vairāki cilvēki varētu nakšņot. 12. decembrī – divus mēnešus pēc avārijas – trīs cilvēku grupa devās otrajā gājienā. Tikmēr bija miruši vēl trīs cilvēki. Sasniegusi tuvējo virsotni, trijotne atklāja, ka priekšā paveras tikai sniegoti kalni. Lai taupītu pārtiku, ceļu turpināja tikai divi – Nando Parrado un Roberto Kanesa. Viņi atrada kalnu upi, kas tos izveda ielejā, kur devītajā pārgājiena dienā viņi sastapa čīliešu ganu Serdžio Katalānu. Visbeidzot 22. decembrī pie avarējušās lidmašīnas ieradās glābēji. No 45 cilvēkiem, kuri 72 dienas iepriekš bija izlidojuši no Mendosas, bija izdzīvojuši 16.
