Arī mūsdienās Venēcijas stikls, kas top Murano arhipelāgā, ir visā pasaulē atzīts kā augstas kvalitātes un izsmalcināta dizaina paraugs. Tomēr īstos ziedu laikus Murano stikla ražošana pieredzēja pirms vairākiem gadsimtiem – viduslaiku izskaņā un agrajos jaunajos laikos, kad šī ar tiltiem savienoto saliņu grupa Venēcijas lagūnā bija vispāratzīta kā Eiropas izcilāko stikla izstrādājumu tapšanas vieta. Viens no izšķirošajiem notikumiem, kas ievadīja Murano zelta laikmetu, bija Venēcijas republikas 1291. gada 8. novembrī pieņemtais likums, kas noteica, ka teju visām stikla ražotnēm jāpārceļas un Murano.
Stikla izgatavošana cilvēcei ir pazīstama jau visai sen, un, visticamāk, stikls sākotnēji tika atklāts kā metālapstrādes blakusprodukts. Domājams, tas noticis kādā no senajiem civilizācijas centriem – Mezopotāmijā, Ēģiptē vai Sīrijā – 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tomēr īsti masveidīga stikla apstrāde kļuva tikai Romas impērijā mūsu ēras 1. gadsimtā, kad stikla trauki un citi priekšmeti bija teju tikpat ierasti kā mūsdienās.
Stikla pūtēji, visticamāk, bija arī starp tiem Itālijas cietzemes iedzīvotājiem, kuri impērijas norieta periodā, glābdamies no barbaru sirojumiem, pārcēlās uz arhipelāgu Adrijas jūras ziemeļu galā un nodibināja tur Venēcijas pilsētu. 7. gadsimtā tā kļuva par neatkarīgu republiku, un ar šo laiku datējami arī senākie šeit atrasto stikla trauku paraugi.
Venēcieši bija atraduši mājvietu sava laika nozīmīgāko tirdzniecības ceļu krustpunktā.
Ap 10. gadsimtu Venēcija jau bija varena jūras impērija, kas kontrolēja lielu daļu no Vidusjūras preču plūsmām. Tai skaitā bija arī labākas stikla ražošanas izejvielas: Tuvajos Austrumos augošās sālszāles pelni, kuros bija īpaši augsts kalcinētās sodas saturs, un ar kvarcu bagātas smiltis un oļi, kas bija atrodami Krētā, Sicīlijā un Alpu piekājes upēs.
Lēmums pārcelt stikla pūtēju darbnīcas uz Murano, apmēram pusotra kilometra attālumā no pašas Venēcijas, izrietēja no ugunsdrošības apsvērumiem. Tomēr tam izrādījās nozīmīga ietekme uz ražošanas attīstību.
No ārpasaules fiziski un ar īpašiem cunftes noteikumiem izolētajā vidē tapa oriģinālas tehnikas, kurām līdzīgu nebija citur.
15. gadsimta vidū leģendārais meistars Andželo Barovjers radīja cristallo – līdz tam nepieredzēti dzidru un plānu stiklu. Iespējams, viņa radīti vai vismaz izkopti ir arī lattimo – piena baltais stikls – un pusdārgakmenim halcedonam līdzīgais calcedonio. 16. gadsimtā tika izkoptas dažādu krāsu stikla kombinēšanas tehnikas: visbiežāk balto un caurspīdīgo variējošā filigrana un jau senajā Ēģiptē izgudrotā bet venēciešu atkal atklātā, spilgti daudzkrāsainā millefiori. 17. gadsimtā visā Eiropā kļuva slaveni Murano ražotie spoguļi. 18. gadsimtā – meistara Džuzepes Briati un viņa sekotāju radītās krāšņās lustras.
Protams, arī Venēcijas stikla zelta laikmetam bija lemts beigties. 17. gadsimtā pēdējās desmitgadēs radās jaunas tehnoloģijas, un angļu spoguļi un Bohēmijas kristāls pamazām izkonkurēja Murano meistaru darinājumus. Pilnīgs panīkums iestājās pēc Venēcijas republikas bojāejas 18. gadsimta beigās, kad pilsēta nonāca vispirms Napoleona Francijas, tad Austrijas varā. Apmēram pusgadsimtu Murano ražoja vairs tikai spilgtas millefiori krellītes un pavisam vienkāršus traukus. Tomēr pēc Itālijas apvienošanās 19. gadsimta vidū atdzima arī Venēcijas stikla tradīcija, 20. gadsimtā jau atkal sevi apliecinot kā nozares standartu noteicēju.
