Kultūra – prioritāte pat kara laikā
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Pēc Rīgas krišanas 1917. gadā par galveno kultūras un sabiedriskās dzīves centru kļuva Valka.
Šeit iznāca nozīmīgākie preses izdevumi un notika mēģinājumi izveidot arī Nacionālo teātri. 1918. gada rudenī, pāris mēnešus pirms 1. pasaules kara noslēguma, tika sperti enerģiski soļi, lai atjaunotu kultūras dzīvi Rīgā – tika atvērta Baltijas Tehniskā augstskola un izveidota Latvju opera.
Arī padomju vara, kura 1919. gada sākumā sagrāba lielāko daļu Latvijas teritorijas, pievērsa lielu uzmanību kultūras iestādēm, izmantojot to ideoloģiskiem un propagandas mērķiem - izveidoja Latvijas Augstskolu un Proletārisko augstskolu, Centrālo valsts bibliotēku, Latvijas Operas teātri, Mākslas muzeju u.c. Pēc lielinieku padzīšanas no Rīgas A. Niedras valdība mēģināja atjaunot Baltijas Tehniskās augstskolas darbību.
Katra valdība, kas nāca pie varas, par vienu no savas darbības galvenajām prioritātēm uzskatīja kultūras dzīves atjaunošanu. Tas varētu šķist pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Latvijas iedzīvotājiem katastrofāli trūka pārtikas un medikamentu, bet armijas apgāde prasīja milzīgus resursus. Tomēr kultūras iestāžu darbībai bija svarīga morāli-psiholoģiskā loma, tā liecināja par konkrētās valdības efektivitāti un nodomiem pēc iespējas ātrāk atjaunot miera laika dzīvi; tās varēja izmantot arī propagandas nolūkos.
Turklāt nacionālo kultūras iestāžu izveidošana bija gadu desmitiem lolots latviešu inteliģences sapnis, kuru līdz šim traucēja īstenot vācbaltiešu dominance un rusifikācijas politika.
Tādēļ nacionālas valsts izveidošana notika vienlaikus ar augstskolas, operas, teātru, bibliotēku un muzeju radīšanu.
Pirmās kultūras iestādes
Latvijas Pagaidu valdība pie kultūras iestāžu dibināšanas varēja ķerties pēc Cēsu kaujām un atgriešanās Rīgā 1919. gada 8. jūlijā. Jau 16. jūlijā K. Ulmaņa valdība pieņēma noteikumus par Latvijas Mākslas muzeju. 20. augustā tika dibināta Latvijas Konservatorija (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) un Latvijas Mākslas akadēmija. 29. augustā Ministru kabinets nolēma dibināt Latvijas Valsts bibliotēku (mūsdienās Latvijas Nacionālā bibliotēka) un Vēsturisko arhīvu (mūsdienās Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs). Pēc nepilna mēneša, 23. septembrī valdība pieņēma noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu, Latvijas Nacionālo teātri un Latvijas Nacionālo operu. 28. septembrī tika dibināta Latvijas Augstskola (mūsdienās Latvijas Universitāte).
Tas viss tika darīts ļoti bīstamos apstākļos, kad Bermonta armija atradās Jelgavā.
Oktobra sākumā, sākoties bermontiešu uzbrukumam Rīgai, minēto iestāžu radīšana tikai faktiski apturēta. Tādēļ reālais to darbības sākums bija ievērojami vēlāks – piemēram, Latvijas Konservatoriju atklāja 1920. gada 11. janvārī, bet Latvijas Mākslas akadēmija darbību uzsāka tikai 1921. gada oktobrī. Valsts bibliotēkas pirmā lasītava darbu sāka 1920. gada 1. jūnijā. Savukārt Latvijas Nacionālais teātris savu pirmo izrādi (Raiņa dramatisko poēmu “Daugava”) demonstrēja nedēļu pēc Bermonta padzīšanas no Rīgas – 1919. gada 18. novembrī. Oficiālā teātra atklāšana gan sekoja vēlāk – 30. novembrī ar R. Blaumaņa lugu “Ugunī”.
Izcilas personības
Pirmo nacionālo kultūras iestāžu darbība saistās ar daudzām ievērojamām personībām Latvijas kultūrā:
- profesoru Jāzepu Vītolu (1863–1948);
- akadēmiķi Vilhelmu Purvīti (1872–1945);
- Jāni Misiņu (1862–1945);
- pirmo akadēmiski izglītoto latviešu vēsturnieku Jāni Krodznieku (1851–1924);
- komponistu un mūzikas kritiķi Jāni Zālīti (1884–1943);
- Paulu Valdenu (1863–1957);
- profesoru Kārli Balodi (1864–1931) un daudziem citiem.
