Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks 1991. gada augustā bija tikko universitāti pabeidzis radio žurnālists, kurš spilgti atceras 19. augustu pirms 30 gadiem. Darba uzdevumā viņš bija devies uz Latvijas Televīzijas ēku, taču tieši tobrīd televīzijā ielauzās “Omon” spēki. Jaunais radio žurnālists saņēma sitienu pa galvu un pēc brīža autobuss viņu un televīzijas darbiniekus aizveda prom no Zaķusalas uz Rīgas centru.
Naktī uz otrdienu, 20. augustu omonieši ieņēma arī Latvijas Radio, izdemolēja ēku Doma laukumā un cerēja, ka ziņu trūkums iebaidīs cilvēkus. Tomēr klusums ēterā bija tikai 56 sekundes. Raidīšanu pārņēma konspiratīvā radio studija.
Bijušais Latvijas Radio skaņu inženieris Aigars Semēvics atcerējās, ka toreiz nebija īsti, ko ziņot: “Taču, ja skan radio, tad valstī vēl viss ir kārtībā, ja apklust, tad jau ir slikti. Man liekas, ka tas bija pats galvenais uzdevums un to mēs arī izpildījām, jo ziņas dabūt bija gandrīz neiespējami.”
Tieši Aigars Semēvics bija tas cilvēks, kurš saņēma mutisku rīkojumu no Daiņa Īvāna un Augstākās Padomes Sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Jāņa Škapara.
Semēvics stāstīja: “Mēs aizbraucām uz Beberbeķu mežu pie ezera un izrunājām tādu kā skici, lai varētu visu Latviju paņemt, un tas arī bija viss, jo šie abi kungi teica – ja tu to izstrādā, tad mēs neko par to negribam zināt, ja mūs gadījumā paņem ciet, tad mēs vienalga neko nezināsim.”
Salaspils elektrotīklu apakšstacijā bija visas komunikācijas, lai varētu noraidīt radio signālu. Reģionālo raidstaciju darbinieki un rīdzinieki cits citu nepazina. Nezināja pat uzvārdus. Piezvanīs Aigars – tas bija viss, kas zināms.
Semēvics stāstīja: “Mēs raidījām no Salaspils uz Valmieru, Valmieras raidītājs raidīja mūsu signālu, to uztvēra Cesvaine, Dundaga, Kuldīga, Liepāja, visa Latvija. Radio tehniski bija vienkāršs, pat vairāk nekā vienkāršs projekts, jo galvenais bija visu noorganizēt, lai attiecīgie cilvēki attiecīgā brīdī ieslēgtu attiecīgo uztvērēju, pārslēgtu vadus un neko lieku neprasītu.”
Tobrīd visi populārie radio žurnālisti atteicās doties uz Salaspili, tāpēc pirmajā maiņā naktī un 20. augustā pa dienu pagrīdes studijā strādāja Dzintris Kolāts un pavisam jaunais žurnālists Uldis Cērps. 20. augusta vakarā stafeti pārņēma Sergejs Kruks un Elita Mīlgrāve.
Sergejs Kruks atcerējās, ka kāds pateicis, ka jābrauc ar vilcienu uz Salaspili un jāgaida platformā: “Tad mēs tur staigājām, gozējāmies, līdz atbrauca kāds ar žiguli un mūs aizveda uz studiju. Mēs ar Elitu sēdējām studijā pie galda, blakus skaņu operators.”
Ēterā žurnālisti savus vārdus neesot saukuši, lai jauktu pēdas, atkārtoja, ka raida no Rīgas. Teksts, kas izskanēja, bija šāds – ''Cienījamie klausītāji, kas mūs dzird, raida Latvijas Radio, turpinām programmu, gan vairs ne no Radiomājas Doma laukumā, varat meklēt mūs apmēram 200 metru diapazonā. Ja kāds mūs ir uztvēris, lūdzu, par to informēt paziņas un visus līdzcilvēkus.''
Sergejs Kruks stāstīja: “Sazinājāmies pa telefonu ar Augstāko Padomi, ar Ministru Padomi, bija ļoti svarīga intervija tiešajā ēterā ar [Ivaru] Godmani, uz ko pēc tam – kas arī parāda mūsu raidstacijas funkciju nozīmību – kāds, kurš noklausījies, padeva informāciju tālāk, ka atsaucoties uz pagrīdes Latvijas Radio, bija intervija ar Godmani. Mūsu nozīme bija tāda, ka mēs bijām avots, uz ko var atsaukties, citējams un uzticams avots.”
Viņš piebilda, ka tad, kad cilvēks ir darbā “līdz ausīm”, mainās arī prioritātes, sevis iekšējā izjūta un bailes pāriet, jo tev jāstrādā.
Salaspils Kultūras namā šonedēļ atklāta ekspozīcija par konspiratīvo radio studiju. Viena no pirmajām lietām, ko tur var ieraudzīt, ir gurķu burka. Tas tāpēc, ka pirmā žurnālistu maiņa pirms 30 gadiem gandrīz diennakti nostrādāja bez ēšanas. Elita Mīlgrāve, kaut gan nezinot, uz kurieni būs jābrauc, no mājām toreiz paņēma līdzi pārtiku. Pirms 30 gadiem ēstie marinētie gurķīši esot bijuši lieliski.
