Šlokenbeka ir vienīgais piemērs, kur pie mums dabā var redzēt vēlīno viduslaiku nocietināto muižu. Tie ir senie mūri, kas atrodas Smārdes pagasta Milzkalnē. Tur tagad tūristi brauc uz ceļu būves muzeju vai bauda viesnīcas un koncertzāles pakalpojumus, un tas notiek vecajā muižas kompleksā.
Pirmsākumi 15. gadsimtā
Pašlaik Šlokenbekas muižā notiek muižas kompleksa ēku atjaunošanas un remonta darbi. Tiesa, ne gluži restaurācija, bet sendienu mantojums tiek ietērpts mūsdienīgā interjerā – atstājot apskatei to, kas ir atlicis no vēstures.
Šlokenbekas muižas pirmsākumi meklējami 15. gadsimtā. 1484. gadā tur, kā grāmatā "Latvijas vidusslaiku pilis" raksta vēsturnieki Andris Caune un Ieva Ose, pirmos nocietinājumus ir uzcēlis Livonijas ordeņa vasalis Verners fon Butlars, kurš tolaik mitinājās Tukuma pilī. Bet tā kā ēkai uzbrukuši rīdzinieki, tad Butlars mazliet nostāk no Tukuma Slokas upītes krastā sev cēlis drošāku mītni.
"Barons fon Butlars šo muižu tiešām cēla lielu aizsardzības nolūkiem," stāstīja Šlokenbekas muižas gide Indra Krimska.
"Attīstoties šaujamieročiem un pasaulē parādoties pirmajiem nemieriem, barons Butlars saprata, ka ir jābūvē kaut kas stipri nocietinātāks."
Muižas teritorija arī sākotnēji bija liela, taču "tā bija stipri vienkāršāka nekā pašreiz". "Bija pavisam vienkārši ieskauta teritorija no visām četrām debess pusēm ar ļoti biezu aizsargmūri," teica Krimska, norādot, ka rietumu siena ir saglabājusies arī mūsdienās. Mūris celts no laukakmeņiem un bijis vienu metru biezs.
Deviņas baronu dzimtas
"Muižu pārvaldot deviņām baronu dzimtām šo gadsimtu laikā, nekad nav bijušas asinsizliešanas un nekad nav bijuši arī kaut kādi lieli zaudējumi.
Mums katrs saimnieks, katrs barons ir ienesis tikai [kaut ko jaunu], pilnveidojis un kaut ko cēlis," stāstīja Krimska.
Un cēlāji tur ir bijuši daudzi. Kad pirmajam saimniekam, Butlaru dzimtas pārstāvim ordeņa mestrs šo vietu atņēma, jo apvainojo Butlaru viņa pienāku neuzticīgā pildīšanā, tad tālāk muiža nonāk Šenkingu rokās. Vēlāk to manto citi muižkungi – Putkammeri, Grothusi, Brigeni, Rekes. Un tā veselas deviņas vācu izcelsmes baronu dzimtas saimnieko Šlokenbekā, un katra tur ienāk ar savām jaunbūvēm un papildinājumiem muižas kompleksā.
Muižas kompleksa pārstāve stāsta, ka 1688. gadā tika uzbūvēti Ziemeļu un Dienvidu vārti. Vēlāk cita barona dzimta uzbūvēja mansardus un jaunas klētis. Pēc Ziemeļu kara (1700-1721) bija pieprasījums pēc lauksaimniecības produktiem muižas centru pielāgo lauksaimniecības vajadzībam.
Muižas degvīnu eksportē
Līdz ar lauksaimniecības un graudkopības attīstību muižas kompleksā uzbūvēja arī alus un spirta brūzi. "Faktiski mums ir pirmais no degvīna brūžiem arī muižā," teica Krimska. "Latviešu cilvēkam jau ļoti paticis arī pasēdēt krodziņā," teica muižas kompleksa pārstāve, norādot, ka pēdējā muižas barona fon Rekes valdīšanas laikā muižas teritorijā bijuši četri krogi līdztekus trijiem ārpus muižas - pilsētā.
"Jā, pelnīšana no lauksaimniecības bija tieši no šī degvīna brūža. Sākuma bija arī alus brūzis un ražoja mazliet arī alu.
Pēdējā barona fon Rekes dzimta saprata, ka, attaisoties vaļā Rīgas "Aldarim", mūsu aldara mazais brūzis ir par mazu," stāstīja Krimska.
Pēc viņas teiktā, no degvīna pārdošanas gūtie ieņēmumi palīdzēja uzturēt kārtībā ne tikai Šlokenbekas muižas kompleksu, bet arī tai piederošo Durbes pili. Tā bija tuvāk pilsētai, un tur Šlokenbekas muižkungi rīkoja balles, uzņēma savus ciemiņus, tostarp augstus viesus. Durbes pils bija krāšņāka, bet Šlokenbekas muiža vairāk izmantota saimnieciskajām vajadzībām.
Jāņa Zilgalvja grāmatā par Latvijas pilīm un muižām teikts: "Šlokenbekas muižai piederēja trīs krogi, un par nopelnīto naudu varēja uzbūvēt jaunu magazīnu, tas ir, labības klēti, skolu, dzirnavas un muižas klēti. Bet degvīns tika eksportēts uz Vāciju un Angliju." Brūzī saražotā degvīna uzglabāšanai zem lielās saimnieku mājas izbūvēti divi lieli pagrabi.
Spirta brūzī mūsdienās ir iekārtota viesnīca, bet mazā staļļa zāle tiek izmantota kā gleznu galerija. Savukārt lielā zāle priecē mūzikas labskaņas gardēžus.
Savukārt vēršu kūtī aplūkojami objekti ar vairāku simtu vēršspēku jaudu – tur jau vairākus gadus ir izvietots ceļu būves muzejs, kas ir vienīgais Baltijā. Zīmīgi, ka tieši pateicoties Latvijas ceļu būvēšanas entuziastiem, kuri muižā saimniekoja pēc Otrā pasaules kara, muižā uzsākta vēsturiskās apbūves atjaunošana.
Leģenda par nelaimīgu mīlestību
Krimska stāsta, ka par Šlokenbekas muižu ir arī dažādi nostāsti, piemēram, ka, no muižas pagraba bijusi pazemes eja uz Durbes pili. "Kādēļ šī eja aizbērta, man grūti pateikt. Bet mums ir tāda skaista leģenda par barona dēlu un meldermeitiņu, kuri viens otru ļoti iemīl," stāstīja muižas kompleksa pārstāve.
Skaistā merdermeitiņa dzīvojusi dzirnavās, kas atradušās pie Dzirnavu ezera. Taču pret meldermeitiņas un barona dēla mīlestību bijis muižkungs, kurš nevēlējās, lai dēls apprecas ar zemākas kārtas sievieti. Viņš nolēmis meiteni nošaut, taču dēls par šiem plāniem uzzinājis un sapratis, ka tēvs nekad nedos savu svētību šīm precībām.
"Viņi abi divi ielec Dzirnavu ezerā, un tā no šīs dzīves aiziet. Bet tā ir skaista leģenda, ko mēs joprojām cenšamies saglabāt un atdzīvināt Leģendu naktī," stāstīja Krimska.
Dažos ceļvežos pa Latvijas senajām vietām un ēkām ir norādīts simbols - spoks. Un arī pie Šlokenbekas muižas apraksta var atrast šo apzīmējumu. Tur vēl bez nelaimīgajiem mīlniekiem pagalma šūpolēs mēdz šūpoties vēl kāds no sendienu iemītniekiem - tas ir muižas saimnieka spoks, kas arī pieskata muižu. Nav gan zināms, kurš barons muižā spokojas.
"Visi baroni ir bijuši ļoti labi muižai. Kurš nu ir tas, kurš sevi vairāk uzskata par saimnieku. Es jau gribētu teikt, kas tas varbūt ir pirmais, kas cēla muižu, bet varbūt, ka tas ir kāds no baronu Rekes dzimtas," sprieda Šlokenbekas muižas gide Indra Krimska.
