«Tava kartiņa būs uz visiem stūriem». Intervija ar Arvīdu Ulmi

Dzejoļi un dziesmas – vienīgie ieroči

Grāmatā "Pasaules lāpītājs Arvīds Ulme" stāstāt, ka čeka par jums sāka interesēties jau tajā laikā, kad atjaunojāt Cēsu Svētā Jāņa baznīcas jumtu.

Par mani čeka interesējās jau no divu gadu vecumā, kad mūs visus – māti ar trim maziem bērniem – Doles salā sasēdināja kravas mašīnā un veda uz Sibīriju. Tikai pateicoties tam, ka tajā stundā mīļajā Daugavā sāka iet ledus, mēs palikām neaizvesti.

Nākamā reize, kad čekai radās interese par mani, kad mācījos Gaujienas internātskolā un sevišķi pēc tam, kad 5. poligrāfijas mākslas skolā mācījos par iespiedēju un vācu uz mājām burtus.

Pēc kartītes iznāk, ka tas baznīcas darba laiks ir, kad jūs esat savervēts. Kā notika savervēšana toreiz?

Ziniet, ja es patiešām būtu savervēts šā vārda īstajā nozīmē un kļuvis par to čekas aģentu, tad nu gan viņi manu kartiņu tā nebūtu pametuši. Tā lepni gulētu kaut kādā drošā skapītī Kremļa tuvumā… Nekur pasaulē neviena drošības iestāde nekad savu aģentu kartotēku tā brīvprātīgi nav pametusi.

Un arī šos maisus viņi mums – Augstākās Padomes deputātiem – pameta kā sunim kaulu tikai tad, kad viņi gribēja mums atvērt durvis.

Pavisam cita lieta ir, ja jāatbild uz jautājumu par vervēšanu, ar ko čeka nodarbojās dienu un nakti. Visi, pilnīgi visi šie čekas kartiņu tūkstoši ir nevis par savervētiem čekas aģentiem, bet par to, ka viņi ir vervēti dažādu apsvērumu dēļ. Un tā, un tikai tā to vajadzēja pasniegt sabiedrībai, nevis pataisīt simtiem personību – māksliniekus, dzejniekus, zinātniekus, ārstus, žurnālistus utt., ar kuriem tautai būtu jālepojas, par čekas aģentiem un tautas nodevējiem.

Bet tajā periodā, kad jūs Cēsu baznīcai to jumtu likāt, kā jūs ar VDK darbinieku Kronbergu iepazināties? Kā tas notika?

Mēs ar viņu neiepazināmies. Viņš (smejas) pats mūs atsauca iepazīties. Kronbergs – jā, tas bija baznīcas [jumta] likšanas laikā. Režīmam ļoti nepatika, ka to baznīcas jumtu liekam. Un viņi tur jau bija sadomājuši savu koncertzāli ievietot. Un tad kaut kādi par velti [strādā], un vispār tas arī to Cēsu garu mainīja jau uz Atmodas [pusi]. Mūs atbalstīja – pa kluso veda materiālus, naglas nesa – izglābsim to baznīcu. Un tad, jā – sauca [uz čeku]. Ne tikai Kronbergs, bet kas tur vēl bija… Ik pa brīdim sauca uz turieni. Un uzdeva dažādus jautājumus.

Piemēram?

Nu, piemēram, kā jums iet pa dzīvi, kā iet ar baznīcas torņa celtniecību, kā pavadi brīvo laiku… Un tad, it kā starp citu, pajautāja, piemēram, kur bijāt 16. datumā, tajā piektdienā? Piemēram. Tāds viņiem tas stiliņš [bija] – lai saprot, ka te esat nepatīkami, te esat nevēlami, un būtu labi, ja jūs vispār, kā saka, tītos projām. Un mēs jūs pieskatām, mēs jūs redzam… Nebija jau viņiem, ar ko tur citu [ņemties]…

Viņi sauca jūs vienu pašu vai vēl kādu?

Visus. Haraldu [Sīmani] un [Vitāliju] Kolomējevu. [Visus], kas mēs bijām uz jumta, izsauca. Reizē. Un arī [tos], kas kultūras namā strādāja, kas vēl ar mums tur [kopā bija]…

Un bija reize, kad mūs visus kopā savāca, pie baznīcas vai kur, un aizveda uz turieni [uz VDK]. Mēs sēžam ar Haraldu priekšnamā, un tad pa vienam sauca iekšā. Mēs ar Haraldu sēžam, un  Vitālijs Kolomējevs, kas mums bija kā fotogrāfs baznīcā, no Latgales, ik pa brīdim [čekas kabinetā iesaucās] – tikai dzirdu: “Nazinu! Nabiju! Nasacīšu!” Viņš, kad satraucās, latgaliski runāja. Nekādi prieka brīži tie nebija. Bet mums arī nebija nekā tāda, neko jau mēs pretvalstisku nedarījām. Tas bija arhitektūras piemineklis, kas gāja bojā. Nevienu mēs nešāvām, mēs nevācām ieročus, nenodarbojāmies ne ar narkotikām vai ko. Mums nebija tāda iekšēja kaut kāda vainas sajūta.

Jūs teicāt, ka varējāt sazīmēt, kurš ir ziņojis par jums. Vai jūs varat pateikt, kuru jūs sazīmējāt, kurš ir sniedzis par jums informāciju čekai, kas viņiem ļāva jautāt, kur jūs tajā datumā bijāt?

Pēc tiem jautājumiem varēja diezgan viegli sazīmēt. Tagad atrakuši maisos simtiem un tūkstoš ziņotāju, bet nebija jau, par ko ziņot! Ko ēdām, dzērām, kādu anekdoti stāstījām? Kaut kā to aizmirst, ka nekāda tieša sacelšanās organizēšana pret režīmu tad nenotika.

Tā pratināšana čekai vairāk bija tāda savas darbības, savas pastāvēšanas pamatošana un savu finanšu līdzekļu savākšana.

Es te runāju tikai par čekas ideoloģisko nodaļu, nevis par narkotiku un kontrabandas apkarošanas nodaļām.

Ja man, piemēram, kādu zināmu apsvērumu dēļ tomēr vajag pārbaudīt, es tā, lai viņš it kā nejauši dzird, saku pa telefonu, ka man tad un tad tikos un tikos atbrauc tautieši no [ārzemju] latviešiem un pie ''Dieva auss'' [pie pašreizējās pareizticīgo katedrāles Rīgā] es ar viņu tiekos. Ja es pulksten divos trīsdesmit pie ''Dieva auss'', pie planetārija aizmugurē eju, tur bija tādas sastatnes, ja tad man sekoja, zināju, ka viņš pateica [čekai]! Un viss. Es zināju. Bet tāpēc jau es neteicu, ka viņš ir slikts cilvēks vai kā, bet man ir svarīgi, ka es zinu – man ir jāzina, kas mani uzrauga. Lai es pats neiekristu kaut kādās būšanās. Jo tā nevar būt, ka kāds nav norīkots mani uzraudzīt.

Kāds no jūsu biedriem?

Ne jau no svešiniekiem. To nesaprot šajos laikos, jo tuvcīņai ir pavisam citi noteikumi, nekā tur – “nezinu, nebiju, neteikšu”. Pirms puča – tā jau bija cita būšana. Tad vajadzēja gādāt tukšas pases, darba grāmatiņas un kādu šaujamo utt. Tās tukšās PSRS pases man vēl šodien ir. Bet, ja mēs runājam par tiem pirmsākumiem, tad vienīgais ierocis bija dzejoļi un dziesmas.

“Mēs te kaut ko dedzinām kamīnā”

Čeka – inerta organizācija, jūsuprāt?

Jā, jo nekāda tāda reāla pretdarbība nenotika tajos 60. – 70. gados. Kāds klausījās "Amerikas Balsi", kāda anekdote. Nebija kaut kāda pulcēšanās. 5. klasē uzrakstīju dzejoli "Latviju – latviešiem" Gaujienas internātskolā, par to mani aizveda uz mazgadīgo koloniju. Pēc tam poligrāfijas skolā iestājos un savācu burtus, nesu uz mājām. Jau bija redzējuši, ka es to daru. Tad ar tām čekām bija darīšanas…

Tā kā es jau no piektās klases, kad uzzināju - brāļi man pastāstīja, ka bija tāda brīva Latvija, jau sen… Esmu profesionāls, kā saka, revolucionārs. To vien darīju, kā tikai varētu kaut kā pretnostatīties tam režīmam. Visur, arī mežsarga laikā.

Jūs savā mūžā bieži esat mainījis dzīves un darba vietas – no Cēsīm uz Valmieru, Tērveti, Burtniekiem. Ko čeka gribēja katrā reizē uzzināt? Kāpēc viņi jums sekoja?

Domāju, ka viņi, kā saka, lietas trūkuma dēļ, viņiem bija daudz brīva laika, un viņi nebija tādi muļķīši. Es domāju tā – viņu galvenais uzdevums bija likt saprast: mēs tev sekojam, mēs par tevi zinām visu un tu te [nespirinies]… Režīmam vajadzēja dot ziņu un vēstījumu, ka te ir režīms. Beidziet, neko netaisiet! Viņi ik pa brīdim, demonstratīvi man sekoja, nemaz neslēpjoties. Viņi vienkārši [spēlēja] uz nerviem – sekoja līdzi.

Kad mani aizsauca pirmās reizēs [uz čeku Rīgā], vēl nebija nekāda Atmoda tuvumā. Viņi zināja, ka es [drukāšanas] burtus iznesu no mājām. Viņi tos burtus neatrada, jo mamma tīrīja pagrabu un atrada [burtus]. Tad viņa pa nakti dedzināja krāsnī un izveda, jo svins, antimons, alva tāds smags. Un tad, kad viņi [čekisti] iegāja pagrabā, [burtus] neatrada.

Tie bija drukāšanas burti?

Bet no tā laika, kopš es mācījos Poligrāfijas mākslas skolā (1966.gadā – red.) par iespiedēju un pie burtličiem gāju, acīmredzot, čekisti redzēja, ka es tos burtus vācu. No tā laika es kaut kādā ziņā figurēju kā tāds aizdomās turamais, un, kur es parādījos, viņiem arī tur tā interesēja.

Ar kādu nolūku jūs tos burtus nesāt ārā?

Ar kādu nolūku… (iesmejas)… Tāpēc, ka ļoti daudz lasījām grāmatas par 1905. gada revolūciju.. (smejas). Nu kā – lai drukātu skrejlapas! “Latviju latviešiem!”, “Brīvība!”

Jūs arī drukājāt?

Nepaspēju! Jo ir par maz iemācīties iespiešanu. Man vajag salikšanu iemācīties. Un visa tā salikšana – burti tajā laikā skaitījās kā ierocis. Tas nebija tā, ka tur var ieiet vienā dienā vai tikai tā nejauši pa saujiņai savākt un tad to visu salikt. Tas bija vairāku mēnešu darbs, kas, izrādās, nepalika nepamanīts. Es varēju tikai tā nejauši ieiet pie burtličiem cehā un slepus kādu burtu sauju savākt, bet, lai izveidotu tekstu, ar burtiem vien nepietika…

Bet tas bija vēl pirms 1977. gada, kad jums ir izveidota VDK aģenta kartīte?

Tas bija arodskolā.

Tad čeka sāka par jums interesēties?

Jā, kad viņi ar tiem burtiem. Pirmais jau sāka, kad biju bērnunamā, kad mani aizsauca [uz čeku] par to dzejoli "Latviju latviešiem". Tas bija 5. klasē, 1960. gadā. Vēlāk, kad es atbraucu mājās ar [pionieru] kaklautu kaklā, man brāļi teica, lai rauj nost to sarkano lupatu. Un tad sākās.

Respektīvi, ja tu visu savu dzīves laiku ģimenē, ar bērniem, visu esi ieguldījis tajā ideālā par brīvu Latviju, kas tad likās labi, ja būs kaut kad bezgala tālā nākotnē, lai tas gars neizzustu, un beigās tev jātaisnojas – čekas aģents izlīdis no maisiem.

Es tajā maisu savākšanas laikā biju Augstākās Padomes deputāts. Viņus [čeku] jau neieņēma “rokas augšā, atdodiet kartotēku!”. Durvis bija vaļā, lūdzu, nāciet iekšā. Ko jūs te darāt? Mēs te kaut ko dedzinām kamīnā… Ko gribam, to atstājam. Kur ir Lietuvas kartotēkas? Kur ir Igaunijas kartotēkas?

Viņiem arī ir. Vai tad, jūsuprāt, tā kartotēka, kas tagad ir publiskota, ir visa falsificēta?

Ir īstā aģentūras kartotēka un ir, kā saka, ziņotāji, kuri ir izmantoti kā ziņotāji. Ir īstie, kas ir patiešām strādājuši. Viņi nevienu savu aģentu šeit neatstāja. Te ir palikuši tikai ziņotāji un turklāt tikai tie ziņotāji, kas viņiem nepatika! Tie ir upuri! Tie, kurus izmantoja kā ziņotājus, cik nu katru varēja. Nu tas taču ir pilnīgi skaidrs! Tas ir viens pret vienu! Jo atstāt kādu īsto aģentu, tad to virsnieku atrastu jebkurā pasaules daļā un nomušītu, ja kāds atstātu īsto aģentūras kartotēku.

Bijām gudrāki par viņiem

Jums tie VDK cilvēki sekoja visu laiku, visu dzīvi jūs mainījāt dzīvesvietas. Vai arī Atmodas laikā jūs turpinājāt izjust viņu uzmanību, arī tad, kad Vides aizsardzības klubs (VAK) tika nodibināts? Vai tad tā interese izmainījās?

Bez šaubām. Sarīkot pirmo demonstrāciju visā PSRS okupācijas laikā, pie VEF 1987. gadā – par tīru gaisu un kodolbrīvu Baltijas jūru. Tā bija iešana pa tādu laipu: kas būs – būs. Vai tā izturēs, vai neizturēs. Pirmā demonstrācija visā Padomju Savienībā par kompartijas darbības aizliegšanu, apturēšanu. [Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds] Rubiks vēl pa logu skatījās [uz demonstrantiem], un Maskavas centrālajā televīzijā pieminēja, ka tā ir pirmā pret PSKP darbību – apturēt, izmeklēt tās noziegumus.

Neatnāca ne LNNK, ne Tautas fronte bija. Neviens neatnāca! Mēs viens VAK tikai palikām tur! Un pirms šitādām demonstrācijām, pat pirms tām talkām, katru talku – Tērvetes baznīcas glābšanu, Zemītes, Usmas – pa visu Latviju, viņiem [čekai] nepatika šīs talkas. Vietējie uz šīm talkām nedrīkstēja nākt, skolēni, kaut gan tas bija arī arhitektūras piemineklis. Tās [baznīcas] bija pārvērstas par tualetēm, krusti apgāzti.

Bet jūs ieminējāties – pirms tiem pasākumiem..

Un dabīgi, ka tad čeka pirms talkas mani brīdināja – tu atbildi par to, ja te kāds nokritīs no jumta, vai te kāds kaut ko salauzīs, un lika parakstīt.. Jā! Lika parakstīt, ka.. Man arī tur ziņojumi n-tie! Lika parakstīt, ka es uzņemos pilnu juridisku atbildību.

Viņiem mērķis bija to kustību pātraukt, apturēt. Kāpēc viņiem tas, jūsuprāt, neizdevās?

Tāpēc, ka mēs bijām gudrāki par viņiem, mums bija neformāla stuktūra. Tādā ziņā gudrāki, ka viņu jebkāda pretdarbība mums tikai kā vējš mežā – paliekam stiprāki. Tāda puspretdarbība – novākt, piemēram, mani, uz psiheni aizvest, viņi saprata – tas neko nelīdzēs, jo man ir pilnīgi atvērta struktūra – esmu vai neesmu, novāc vienu vai otru – tur ir tikai pašiniciatīva. Tā bija tāda smalki gadiem veidota it kā atvērta struktūra, kura balstījās uz pašiniciatīvas enerģiju. Un pie tam vēl ar “zaļās” enerģijas atbalstu. Mums čekists nodrukāja kartiņas, VAK apliecības. Mums bija viss. Domes sēdes – nāciet, runājam. Kāds saka – pie Brīvības pieminekļa ''helsinkieši'', vajag masas atbalstam. Visi – čekisti, nečekisti.

Kad čekas virsnieki pēdējo reizi bija pie jums? Cik ilgi viņi pie jums vērsās? Līdz pat pašai čekas likvidācijai 1991. gadā, pēc augusta puča? Vai ātrāk interese pazuda?

Domāju, ka pēdējā reize bija par Zvārdes poligona ieņemšanu (1990. gada 18. novembrī – red.). Tur bija ļoti nopietni. Tā arī Latvijas vēsturē nav! Tur [Padomju armija] trenējās bumbu mešanā uz kapiem. Uz lieliem kapiem. Un mēs gājām tur uzlikt krustus. (Par galvenajiem armijas bumbošanas mērķiem kalpojušas bijušās saimniecības, Zvārdes baznīca un Rīteļu kapsēta, kur 1988. gada vasarā ar buldozeru nolīdzināja sapostītās kapa vietas, krustus un pieminekļus – red.).

Mums priekšā nostājās melnīgsnēju puišu rota, viņiem lika ielādēt stobros – ja mēs pārkāpsim to [līniju], tad viņi šaus. Skaidrs, ka šaus. Lai mēs vācamies atpakaļ. Pirms tam tiku brīdināts. To esmu uzrakstījis visās liecībās – Saldū čeka mani izsauca pirms tās demonstrācijas un teica: “Ja tu tos neformāļus ievedīsi poligonā, tad tava kartiņa būs uz visiem stūriem – kā tas par Kazimiras Prunskienes kartiņu Lietuvā.” (Prunskiene bija Lietuvas premjerministre un politiķe – red.) Un es domāju – ak, Dievs, kāda mana kartiņa! Es taču.. Lai viņi rāda! Visi taču zina, kas un kā! Nosmējos par to [čekas] kartiņu.

Bet tā otrā lieta, ko man viņi lika parakstīt, bija, ka uzņemos atbildību par visiem iespējamiem upuriem, kuri var rasties šajā krustu uzstādīšanas laikā, jo tur bija pilns ar nesprāgušām aviācijas bumbām.

Bet, ka tik augstā līmenī bija pret Zvārdes poligona ieņemšanas akciju, lai tā nenotiktu, liecina, ka tā bija jaunās čekas [rokudarbs]. Tas, ka šī akcija nepatika Maskavai, ir saprotams, bet kāpēc arī Rīgai tā tik ļoti nepatika? Maskava nevēlējās, lai pasaulē parādās, ka Padomju armija trenējas bumbu mešanā uz kapiem. Ka tur divas sabombardētas baznīciņas, un visi krusti ir nolīdzināti, un mēs gribam nolikt krustus vietā saviem mirušajiem un to nedrīkstam darīt. Un ka uz mums par to šauj!

Jo bija svarīgi tajā laikā dabūt starptautisko atbalstu un spiedienu, lai tā armija izvācas.

Neko nedod 4. maijā tikai nobalsot par neatkarību, kad PSRS armija ir šeit. Bija jādabū tā armija ārā. Un, atpakaļ nākot, mēs vēl stabus nogāzām, par ko pret mani uzsāka pat tiesvedību. Mēs, milzīgs daudzu simtu vai tūkstošu dalībnieku gājiens, nonākam pie poligona vārtiem, pirms tam sabradājot barjeras un milicijas ķēdes, un apstājamies. Poligona žoga vārti ciet, aiz vārtiem karavīru rinda stāv ar šaujamiem, un viņiem pavēl, ka ir jāielādē patronas. Šaus vai nešaus?!

Ko man darīt? Viņi [karavīri] stāv – zinu, ka šaus. Iet atpakaļ arī ir stulbi. Mēs esam atnākuši, un viņi skatās. Mēs arī. Ko darīt? Teikt – ejam atpakaļ! –  nevaru. Teikt – ejiet uz priekšu! –  arī nevar…

Kā mēs tur tikām iekšā! [Luterāņu baznīcas diakons] Oļģerts Miķelsons, mācītājs talārā, vienkārši ielien poligonā starp vārtu restēm, tās restes vārtiem bija tādas paplatas. Oļģerts Miķelsons, kurš iesvētīja VAK karogu Misiones baznīcā, šo akciju reāli izglāba. Bet uz mācītāju talārā šaut… Pulkvedis lika atlikt, un tā mēs tad iegājām tajā [Zvārdes poligonā].

Kā tas beidzās?

Mēs iegājām, uzlikām krustus, atpakaļ nākot, vēl kāds nogāza elektrības stabus, lai armijai nebūtu elektrība (smejas). Visa tā armijas prombūšana notika nevis caur Maskavu, bet tautā, tajos cilvēkos. Uzziedēja tāda drosme, pretestība to armiju dabūt [prom]. Dabīgi, ka arī šāda darbība bija pret neatkarīgās Latvijas čeku, jo viņiem tas ļoti nepatika, šī demonstrācija. Un mūs jau klusināja ne tikai Maskava, bet arī mūsu specdienesti. Tie mani izsauca un solīja, tie mūsu pašu drošībnieki man draudēja – ja ievedīšu tos neformāļus, mana kartiņa karāsies uz visiem stūriem kā Kazimirai Prunskienei.

“Apdubļoti” ar kartiņām

Bet ko jūs noteikti nezināt (meklē papīru uz galda)… es taču iesniedzu Satversmes tiesai pārsūdzēt! Jūs zināt? Nezināt.

Ko jūs iesniedzāt tiesai? Ko tieši pārsūdzēt?

Es vienīgais balsoju pret, biju vienīgais visā Saeimā pret to [čekas] maisu publicēšanu. [2018. gada beigās Saeima pieņēma likuma grozījumus par VDK aģentu kartotēkas un virknes citu VDK dokumentu publiskošanu Nacionālā arhīva vietnē.] Vēlēšanas, pēdējā sēde un visiem tāda steiga. Te dokuments uz 50 lapām, iesaistīti juristi, un Satversmes tiesai nodevu. Dokumentā minēju juridiskos un morāli ētiskos [apsvērumus], un pierādījumus, to vienkāršo pierādījumu, ka šie dokumenti, kas ir atstāti, pamesti, ka tie nav nejauši atstāti un tie ir ar zināmu mērķi [palikuši]. Tas, dabīgi, var nodarīt vairāk kaitējuma nekā labumu.

Un tagad tā arī izrādās – tie, kas ziedojuši savu laiku un savas dzīvības, jā, šīs Latvijas atdzimšanai, tie ir dubļos apdubļoti ar tām kartiņām. Un nav tāda turpinājuma, tāda nopietnāka [izvērtējuma].

Satversmes tiesai tas nebija pārliecinoši, ka var to Saeimas lēmumu apturēt. Prezidents negribēja ar to vairs ņemties. Es vēl ceru uz to Eiropas Tiesu. (..)

Kad Tērvetē strādāju par dārza strādnieka palīgstrādnieku, dārzniece Maija Stradiņa pagalam satraukusies ieskrien istabā un iesaucas: “Arvīd, slēpies! Pie tilta stāv čekisti!” Es pa logu ārā un mežā iekšā. Tas bija tai laikā, kad uz to Černobiļu veda. Man taču visur bija izsūtītas pavēstes no kara komisariāta, ka nekavējoties jāierodas pie viņiem saskaņā ar likumu, ja nē, tad saskaņā ar likumu nodos mani tiesā par izvairīšanos no karadienasta. Nekādi joki. Tāpat arī Haraldam. Mums bija jāpazūd! Par ko arī Pēteris mūs iepriekš brīdināja. Kāds es viņiem tur savējais aģents, ja no manis par katru cenu gribēja tikt vaļā?

Mēs reāli slēpāmies no viņiem, lai pa to laiku, kad viņi vāca cilvēkus uz Černobiļu savākt radioaktīvos atkritumus, lai mūs [nevar atrast].

Jums bija pavēste par sūtīšanu uz Černobiļu?

Bez šaubām, bet viņiem nebija mana paraksta par to, ka esmu to pavēsti saņēmis. Varbūt esmu Tālajos Austrumos kādā komjauniešu triecienceltnē… Man bija pavēstes – pienāca ļoti, ļoti daudzas. Pienāca Raiņa bulvārī. Viņi tur arī dežurēja, kad es ieradīšos! Dienām! Tur bulvārī. Un Cēsīs, un Tērvetē. Viņi ļoti gribēja dabūt [mani] prom uz to Černobiļu, jo viņiem es tajā sarakstā esmu iekļauts un saraksts jāaizpilda. Viņi visur meklēja, kur esmu. Bez šaubām, Sprīdīša muzeja direktoram Jānim Rapam vajdzēja mani atbrīvot no dārza strādnieka palīgstrādnieka pienākumiem.

Tērvetē pa vienām durvīm, kad nāca čekisti, pa otrām jūs iemukāt mežā.

Tieši tā – iemuku skaistajā Tērvetes dižsilā. (smaida)

Redakcijas piebilde. Intervijā teikto pēc ieraksta Arvīds Ulme papildināja un precizēja.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90-tajos gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegt plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma "Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā tiks demonstrēta 2020. gada janvāra beigās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.