Tur bija norunāts, kā sadalīt Baltiju. Intervija ar Alfrēdu Rubiku

Šie ir fragmenti no intervijas, kas tapusi, veidojot dokumentālo filmu “Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem. Tajā Alfrēds Rubiks dalās atmiņās un pārdomās par Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, čekas ietekmi un citiem tolaik piedzīvotiem vēsturiski būtiskiem notikumiem. Latvijas Televīzijas ēterā filma tiks demonstrēta nākamā gada janvārī.

Vārds “fronte” neiet pie sirds

Klīst leģenda, ka Jūs esot nostājies pret Tautas frontes kustību, pret Atmodu, pret Latvijas neatkarības centieniem tāpēc, ka Latvija nepieņēma Jūsu metro projektu. Vai taisnība?

Tā nav taisnība. Biju par to, ka, ja nolemjam izstāties no Padomju Savienības, lai notiek referendums un lai cilvēki nolemj to, izstāties vai ne. Nevis lai tas notiek kādas latviešu tautiešu grupas ārzemēs un citu grupu iespaidā, Amerikas Savienoto Valstu iespaidā. Ne jau es izdomāju metro. Man nebija ko tur aizstāvēt. Kad atnācu strādāt Rīgas pilsētas izpildkomitejā, metro jau bija izplānots, bija pat nosaukumi pieturām. Mans uzdevums bija atbrīvot virszemes trasi, pa kuru zem zemes ies metro līnija. Tad ar sev piemītošo enerģiju jaunības gados ķēros pie tā.

Tad parādījās Tautas fronte, [Dainis] Īvāns rakstīja, ka metro noslīcinās Vecrīgu. Teicu, ka ir Zinātņu akadēmijas prezidija atzinums, ka viss ir pareizi un nekas neslīks. Tad noorganizēja otru apspriedi Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijā. Mani uz turieni neuzaicināja, bet pēc tam uzzināju, ka iepriekšējais lēmums ir atcelts.

Kas attiecas uz Tautas fronti, jā, es biju pret to. Man vārds “fronte” neiet pie sirds. Es karu pārdzīvoju, būdams maziņš bērns, karš man visu izpostīja. Mani uzaicināja uz partijas Centrālkomiteju pirmā sekretāra kabinetu. Lika noprast, ka man jāstājas Tautas frontē, jo es esmu populārs cilvēks, labi strādājot, tādēļ būtu labi, ja es atzītu fronti. Es atteicos no tā. Tad sākās jezga: meklēja, kur ko esmu nozadzis, jo nevar būt tā – nostrādājis sešus gadus pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, sešus gadus pirmā sekretāra amatā bijušajā Ļeņingradas rajonā Pārdaugavā un Vietējās rūpniecības ministrijā divus gadus, un neko nav piesavinājies, neko nav nozadzis. Bet neko neatrada, jo nekā tāda nav.

Līdzi tiem vējiem, kas pūš

Izrādās, ka Mavriks Vulfsons ir čekas kartotēkā. Vai tolaik, astoņdesmitajos gados, Jūs kaut ko tādu zinājāt?

Es par kartotēku neatbildu, es to neesmu redzējis, jo zinu, ka es tur nebiju un nevarēju būt sava statusa pēc. Es strādāju vēl komjaunatnē, mani uzaicināja un runāja, es teicu, ka nekur neiešu, ka es strādāju rūpnīcā, esmu tur komjaunatnes organizācijas sekretārs. Man nekad neko vairāk neuzdeva. Tālāk mani amati bija saistīti ar drošības jautājumiem, bet neviens man neko nelika ne rakstīt, ne atskaitīties par braucieniem, jo mani braucieni visi bija publiski, oficiāli. Visu visi zināja.

Bet vai Jūs pārsteidza tas, kas tagad ir vispār zināms, ka Mavrika Vulfsona vārds ir čekas maisos?

Nē. Tāpēc, ka Vulfsons uzstājās arī pret Krieviju, pret krieviem, kaut gan pats kara laikā arī strādāja par vācu valodas tulku. Vulfsons bija tas, kas bučoja Padomju Savienības tankus 1940. gadā, un viņš to nenoliedza. Tādēļ Vulfsons ir cilvēks, kas prot padoties plūstošajiem vējiem. Tie vēji, kas pūš, - tiem līdzi.

1998. gadā viņš pievienojās Jūsu “Saskaņai”, ko Jūs ar Jāni Jurkānu bijāt dibinājuši.

To pat nezinu, neatceros, ar mani tas nav runāts.

Īsu brīdi bijāt vienā politiskajā spēkā, kas pārsteidza savukārt nacionāli domājošos cilvēkus, ka viņi ir vienā partijā ar Rubiku. Arī tas, ka Vulfsons, kas paziņoja par okupācijas faktu, ir vienā partijā ar Rubiku.

Partijā bija daudzi. [Mihails] Gorbačovs arī bija mūsu partijā, lielākais nodevējs. Es tagad rakstīšu grāmatā un griezīšos pie varas iestādēm, lai publicē slepenos protokolus, ko Gorbačovs noslēdza ar Amerikas Savienotajām Valstīm, atrodoties gan Kiprā, gan Īrijā.

Kas tie par protokoliem?

Tie ir protokoli, kuri nav publicēti, jo parasti stāstīja to, par ko ir vienojušies. Tie nav vienkārši protokoli, tur bija norunāts, kā sadalīt Baltiju. Nav brīnums, ka viss tik vienkārši notika. Var jau tēlot varoņus un stāstīt... Es piekrītu tiem cilvēkiem, kas gribēja būt brīvāki, es pats gribēju. (..)

Atceros, kolēģe, kas nodarbojās ar pārtikas rūpniecību, brauca

uz Maskavu saskaņot tortes nosaukumu, pīrādziņu un cepumu nosaukumus.

Tas ir absurds. Bija valsts plāns ar stratēģiskām lietām, bet nodarbojās arī ar visādiem sīkumiem.

Pastāstiet par Gorbačova nodevību. Kas tie īsti par protokoliem?

Man tie protokoli nav zināmi, bet gribu redzēt tās informācijas dēļ, kas nonākusi manās ausīs no ļoti augsta ranga cilvēkiem Maskavā. Tos protokolus vajag dabūt un apskatīties, ko Gorbačovs ir apsolījis.

Par kādu saturu tajos Jums ir informācija?

Bija nolemts – Krievija atlaidīs [Borisu] Jeļcinu. Piedzērušais Jeļcins paraksta visu, ko kurš grib. Atbrauc pie mums ar [Anatoliju] Gorbunovu, divas dienas nopļēguroja un rezultātā visu paraksta, aizbraukuši Igaunijā. Tā jau netaisa varu. Kur tad ir tā tautas uzklausīšana? Kā drīkstēja Gorbačovs nerespektēt to, ka kopējā referendumā Padomju Savienībā lielākā daļa iedzīvotāju nobalsoja par to, ka ir jāpaliek Padomju Savienībai, jārekonstruē attiecības?

Bet atgriežoties pie tā, ka Gorbačovs ir lielākais nodevējs…

Jā, lielākais nodevējs. Jo tādu valsti atdot? Viņš taču atdeva, lai tā iet tur, kur vēji pūš.

Kurā brīdī tas, Jūsuprāt, notika? Kad valsts tika atdota?

Ar šīm tikšanām visām. Jau tad, kad viņš atnāca. Es no viņa neesmu dzirdējis, izņemot tukšus vārdus savas sievas pavadībā un aizsegā par to, kā viņš cīnās par komunisma uzvaru. Viņš necīnījās ne par ko.

Kompartija arī nebija bez plaisām

Atgriežoties pie 1988. gada, kad vēl Tautas frontes kongress nebija noticis. Ja Centrālkomiteja lēma par atbalstu Tautas kustībai perestroikas atbalstam, cik lielā mēra tad Tautas fronti izdevās dibināt Centrālkomitejai?

Kad sāku strādāt, jau zināju, ka Centrālkomitejā neviens tam nekādus šķēršļus neliek, kaut gan radās visādas kustības, kas pilsoņus reģistrēs. Tā ir antikonstitucionāla darbība, to sapratu. Kad mani ievēlēja, aizbraucu uz Maskavu, visu to nostāstīju Gorbačovam. Gorbačovs saka, ka labi tas nav, bet nejaucies iekšā. Un es arī nejaucos…

Komunistiskās partijas viedoklis līdz tam parasti bija vienots, tagad pēkšņi sāka rasties domstarpības kompartijā.

Kompartija arī nebija bez plaisām. Un cilvēki to redzēja, saprata, varēja dabūt šur tur dzīvokli bez pietiekamiem argumentiem.

Vai visus komunistus, kas pēc tam nolika biedru kartes un pieslējās Tautas frontei, un vadīja to, Jūs uzskatāt par nodevējiem?

Es uzskatu, ka tiem cilvēkiem nav pārliecības. Ja ir pārliecība, tad tie, ko dedzināja, piemēram, Džordano Bruno un visi, ko dedzināja uz sārtiem, neatteicās no tās. “Viņa tomēr griežas”. Pēdējie vārdi, ko viņš varēja izdvest uz ugunskura. Tie, kurus sita krustā, viņi ticēja tam. Tie, kas gāja uzbrukumā, zinot, ka viņi neatgriezīsies, viņi ticēja tam, ko viņi dara. Bet ir tādi vējagrābšļi, kā tautā sauc, viņi noķer vēju un iet vēja virzienā.

Šķēršļus Tautas frontes dibināšanai sākumā tik nolemts nelikt, taču pēc tam pusgadu vēlāk tika dibināta Interfronte, darbaļaužu kustība. Kāpēc, kad dibināja Tautas fronti, Jums bija iebildumi pret pašu jēdzienu fronte, bet šajā gadījumā nebija?

Ja ir viena fronte, jābūt otrai, kas aizstāv tos, kas nav Tautas frontē. Visus izmeta no darba, rūpnīcās visur salika savus kadrus iekšā, partijas organizācijas slēdzām, nebija vairs partijas organizāciju, visur bija Tautas fronte. Tas bija tikai pašaizsargāšanās nolūkos, nekā savādāk. Ar Interfronti sapratu arī otru pusi, ka agri vai vēlu būs konflikts. Visa mana darbība Centrālkomitejas pirmā sekretāra lomā un Politbiroja locekļa lomā, un tas, ko es braucu ar Gorbačovu runāt, būtu tikai stāvēt pret to, lai te nebūtu asinsizliešana.

Un viņas nebija. Kazahstānā bija, Krievijā bija, Ukrainā bija un vēl tagad turpinās, pie mums nebija!

1990. gada 7. aprīlis, Latvijas Komunistiskās partijas galīga šķelšanās, Alfrēda Čepāņa vadībā 21 delegāts, Jūs tai dienā ievēlē par Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas 1.sekretāru. Kādu jēgu redzējāt, uzņemoties šo amatu jau brūkošās kompartijas vadībā?

Biju to pusē, kas uzskatīja, - maz kas notiek, šķelšanās un daudz kas cits pasaulē ir noticis un notiek arī tagad. Biju to pusē, kas uzskatīja, ka mums jāpaliek un jāturpina tas ceļš, kas iesākts, jālabo, jāpārveido daudz kas, bet jāpaliek. Tā kā man uzticējās un man bija pieredze, kā darboties saimnieciskā laukā, politiskā laukā, tam piekritu, uzskatīju, ka man ir pietiekami piekritēju. Tā arī notika, partija palika. Lielākā daļa neaizgāja no partijas prom, sašķēlās.

Uz tā fona ir notikušas 8. marta vēlēšanas, kurās pārliecinoši uzvarējusi Tautas fronte, kas virza neatkarības deklarāciju. 7. aprīlī piekrītat vadīt Latvijas Komunistisko partiju. Uz tā brūkošā fona tam bija jēga?

Bija. Nevar tā kā aita. Es esmu pats aitas vedis uz kautuvi zirga ratos, es redzēju, kā viņas uzvedas. Kad viņas ieliek ratos, viņas nav tik dumjš kustonis, kā izliekas. Viņas jūt, ka kaut kas nebūs labi, ja pāri tiek pārvilkti striķi, lai viņas nevar uzcelties, un ved uz kautuvi. Spārdīties neļauj, ja bēgtu prom, diezin vai noķertu. Jāpretojas, ja tev ir ideja. Ja tev ir vienalga, ja Gorbunovam ir vienalga, no kā viņš saņem ordeņus, [Jānim] Vagrim vienalga, no kā saņem ordeņus, man tā nav. Man arī padomju laikā nedeva ordeņus, gan politiskās pagātnes dēļ, gan arī neuzticēšanās dēļ. Atceros, kad [Fjodors] Kuzmins, pēdējais Baltijas kara apgabala karaspēka virspavēlnieks, nonāca amatā, es biju Centrālkomitejas pirmais sekretārs, mani vajadzēja ievēlēt kara padomē. Mani ievēlēja, apstiprināja, pirmie sekretāri pēc amata tika iecelti. Es viņam visu izstāstīju, viņiem radās zināma neuzticības migliņa pret mani.

Kāpēc?

Manas pagātnes dēļ, ģimenes vēstures dēļ.

Sarunas tukšos dzīvokļos

Jūs bijāt izpildkomitejas priekšsēdētājs. Vai Jums bija kāda saskare ar Valsts drošības komiteju (VDK)? Vai VDK sniedza Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājam kādu informāciju?

Protams! Bija speciāls cilvēks, Valsts drošības dienesta pārstāvis, kas ziņoja par visādiem notikumiem, kas bija svarīgi, lieli. Par maziem sīkumiem neviens neko nestāstīja. Jo nebija jau nemaz laika ar to nodarboties.

Vai pieļaujat, ka arī Jūs VDK analizēja?

Neapšaubāmi.

Kā Jūs to izjutāt?

Vienkārši zināju, ka visus amatā ieceltus cilvēkus pēta, skata un seko viņiem. Neapšaubāmi. Es labi sapratu, ja man divi “KGBešņiki” staigā līdzi kā miesassargi, kad es Centrālkomitejas sekretārs biju. Viņi taču nav iecelti tādēļ, lai ar mani šņabi dzertu.

Vai atšķīrās tā čekas klātbūtne tad, kad bijāt Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs un pēc tam, kad bijāt Centrālkomitejas 1.sekretārs?

Atšķīrās. Centrālkomitejas sekretāra vārdam bija lielāks svars, pie tā vairāk klausījās, pie kam es neesmu, neuzskatiet mani par iedomīgu, bet es uzskatīju, ka man bija autoritāte. Tas arī palīdzēja Centrālkomitejas darbā risināt jautājumus. Galvenais, risināt bez asinsizliešanas.

Kad bijāt Centrālkomitejas sekretārs, Jūsu ideoloģiskajā vadībā atradās arī VDK. Kā tas izpaudās?

Mēs nekādus lēmumus viņiem nepieņēmām, mums tādu tiesību nebija, viņi bija pakļauti Maskavai. Pārējais viss notika mutiski. Mēs nekad neko viņiem nerakstījām, ka Drošības komitejai jādara tas un tā; tā nebija mūsu prerogatīva.

Bet kas notika mutiski?

Ja uzskatām, ka kaut kādas nebūšanas notiek, teiksim, Centrāltirgū, un milicija ar to netiek galā. Tad aicināju, lai paskatās pa savu līniju, jo tur visur arī bija čekisti, kas skatījās, kurš zog, kurš nezog, kurš tirgo pa labi, pa kreisi. Tādus uzdevumus varēju uzstādīt, bet stratēģiski par politiskiem jautājumiem vispār nekad nekādas sarunas nav bijušas – tas tur ne to runā, vajag pārbaudīt, tādus uzdevumus nekad neesmu devis, nebija mans pienākums.

Ko tieši Jūs darījāt augusta puča dienās?

Sēdēju Centrālkomitejā, mēģināju sazvanīties ar Maskavu, neviens telefons neatbild. Tā varbūt arī bija kļūda. Ir tiešais vads ar visiem sekretāriem un ar pašu Gorbačovu, neviens klausuli neceļ. Beidzot pacēla Strojevs, sekretārs, kas atbild par lauksaimniecību.

Viņš saka: “Man nav nekādu norādījumu un neko nezinu.” Mums nebija nekādu norādījumu. Tā bija viena no Gorbačova kļūdām.

Cik lielā mērā VDK ietekmēja procesus, kas Latvijā notika, sākot ar Gorbačova perestroikas pasludināšanu, līdz neatkarības kustībai. Kāda bija VDK loma?

Es gan toreiz, atrodoties visos amatos, gan tagad varu droši pateikt – nekā nejutu. No otras puses saprotu tos, kas VDK vadīja. [Edmuds] Johansons, viņu ielika, viņam nebija ne pieredzes, ne sajēgas, kas tas VDK ir, kaut gan zvērestu bija devis, pat nezina par ko…

Visur, kur notiek lielas nepatikšanas, kaut vai dambi pārrauj vai notiek sprādziens, visur darbojas tās sistēmas, kas nodrošina drošību un meklē vainu, vainīgos. Nekas tamlīdzīgs te nenotika. Atklāti uzstājās pret pastāvošo varu, neviens neko nedara. Tādēļ es, būdams Vislatvijas Glābšanas komitejas priekšsēdētājs, rakstīju un visi mani kolēģi, kas ar mani darbojās vadošā amatā, parakstījām vēstuli Gorbačovam. Ja te neviens neko nedara, tad tas ir mans pienākums, vienalga, kas ar mani te notiks, bet es redzu, ka viss iet ne pa to ceļu, kur mēs visi esam no apakšas līdz augšai zvērējuši. Tādēļ man to vēstuli inkriminēja. Tas bija tiesiski argumentēts un pamatots gājiens.

Tad tas, ka VDK neko nedarīja ar tiem, kas uzstājās pret Padomju Savienības varu, tā bija VDK patvaļa?

Nostāja. Protams. Vienu dienu man piezvanīja pa tiešo vadu: “Lidostā būs lidmašīna, kas gaidīs, brauciet un sēdieties tai lidmašīnā, un mēs aizbrauksim uz vienu sanāksmi.“ Viss tas tiek protokolēts, aizbraucu uz lidostu, gaidu lidmašīnu, mani pavadonis attiecīgais sagaida. Iesēdāmies un lidojam. Nosēžamies nevis civilā lidlaukā, bet kādā citā. Es nezinu, kur tas ir. Man pasaka, ka brauksim uz dzīvokli. Tādi dzīvokļi bija visur un ir arī tagad šodien tagadējai varai, tie ir vajadzīgi. Aizbraucam, tukšs dzīvoklis, neko ēst, neko padzert, un viņi kādi pieci cilvēki bija. VDK augstākais vietnieks arī ar viņiem, viņi kaut ko spriež. Tad augstākais vīrs pienāk klāt un aicina parunāties. Domāju, nošaut vedīs vai kur.

Visa saruna notiek par to, cik man ir uzticīgu strādnieku, vienības, vīru. Saku, man tādu vispār nav. Kā - vispār nav? Varbūt kādā rūpnīcā? Saku, varbūt kādā ir, bet tādas, kas man būtu pakļautas, nezinu. Nopratināja, saprata, ka man tiešām nav. Teicu, ka vienīgais, ko esam izdarījuši, esam izveduši kārtējo apmācību virsniekiem, rezerves virsniekiem, kādiem 200 cilvēkiem. Atlidināja mani atpakaļ, un nekas nenotika.

Pēc kāda laika bija vēl viena tikšanās. Es biju uz Centrālkomiteju aizbraucis Maskavā, mani  paaicināja uz vienu apspriedi vakarā. Aizveda ārpus pilsētas, tur bija Jazovs, tas bija ilgi vēl pirms puča, un vesela virkne cilvēku, kurus nepazinu. VDK priekšnieks augstais arī bija, uzvārdu neatceros no galvas.

[Lietuvas Komunistiskās partijas CK 1.sekretārs Mikolass] Burokjavičus zvana Gorbačovam. Izrādās, Gorbačovs visu dzird, tas bija ārpus pilsētas, acīmredzot sakari bija, kur viņš klausījās. Burokjavičus saka: “Kad pildīsiet savu solījumu izbeigt visas nekārtības, kas Viļņā notiek?” Gorbačovs saka: “Nu, pildiet Jūs savus solījumus, rādiet iniciatīvu! Nav ar ko, ko es varu, varu uzstāties vai ko, esmu visu izdarījis, ko esam norunājuši.”

Sapratu, ka bijusi noruna, kur Burokjavičum kāda vienība jāizveido, un tad parādīsies tie, kas turpinās. Beidzās ar to, ar ko beidzās Viļņā.

Tad sapratu, ka viss kumēdiņš, tā braukāšana vajadzīga, lai uzzinātu, vai Rubikam ir kādas vienības sagatavotas? Vai krūmos vai mājās sēž un kuras var izmantot? Man tādu nebija, un man tādu mērķu nebija. Viss, ko es darīju, bija likuma ietvaros. Es uzskatīju, ka ne man – partijas organizācijas 1.sekretāram, vēl vairāk – Politbiroja loceklim, ir te kaut kas jāorganizē, lai aizstāvētu padomju varu. Tas jādara visiem tiem, kas devuši zvērestu un eksistē tādēļ, lai to varu aizstāvētu.

Šī publikācija tapusi LTV, Lsm.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadu pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses. Šo sēriju noslēgs dokumentālā filma „Atmodas labirintā” par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem, kas LTV ēterā tiks demonstrēta 2020. gada janvāra beigās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.  #SIF_MAF2019