Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kapulaukos atrastie apģērbu fragmenti un rotas liecina, ka sievietes valkājušas linu kreklu, vilnas brunčus, segušas uz pleciem villaini, galvā likušas vainagu un galvasautu, kājās vilkušas ādas vai cita materiāla apavus un sējušas kāju sietavas.
Latgaļu sievietēm bijuši vairāku veidu vainagi. Kopš 8. gadsimta lietoti lentes vainagi, kopš 9. gadsimta arī grīstes vainagi. Tiem aizmugurē bija piekari – bizes. 12. gadsimtā, kas ir metāla vainagu krāšņāko formu laiks, tos sāka aizstāt ar auduma vainagiem. 13. gadsimtā pēdējie jau bija kļuvuši par vienīgajiem.
Villainei bija ne tikai praktiska, bet arī rotājoša nozīme. Tās izmēri bija ap 60–90 x 110–130 cm, un tā parasti tikusi izgatavota no tumši zila vilnas auduma. Latgaļu villaiņu senākie atradumi ir no 7. gadsimta.
Rotājumam izmantoja bronzas gredzentiņus. Sākotnēji tie bija novietoti villaiņu galos, malās vai visapkārt apmalei. 11.–12. gadsimtā rotājums jo bieži klāja visu villaini. Tad tās arī ir viskrāšņākās. Kopš 12. gadsimta sastopamas rūtaina un rakstaina auduma villaines, kur kopā ar vilnu lietots lins. Ar 13. gadsimtu pakāpeniski samazinājās un izzuda bronzas rotājums. To nomainīja stikla un alvas kreļļu, krāsainu dziju izšuvums.
Krekli bija tunikveida, ar garām piedurknēm, bez apkakles un ar priekšpuses šķēlumu. Brunči tika darināti no vilnas vai pusvilnas auduma. Tie bija gan nešūti, gan šūti, un tos ap vidu saturēja austa josta. Kājauti tīti no pēdas uz augšu, un līdztekus auta malai tikusi tīta arī šaura prievīte, ar kuru zem ceļa auts apsiets. Apavi darināti ar mīkstu zoli un bijuši kā viendetaļas, tā vairākdetaļu. Sieviešu apavu purngali nereti bijuši rotāti ar bronzas zvārgulīti vai spirālīti.
Sievietēm bija diezgan noteikts rotu komplekts. Pēc lietošanas nozīmes vispirms jāmin apģērba saspraušanai un saturēšanai nepieciešamās rotas – t.i., rotadatas un saktas. Tālāk jārunā par tērpu greznojošām rotām – kaklarotām kā kaklariņķi, kreļļu, piekariņu, kauri gliemežvāku virtenes, lociņa važturi ar važiņām. Tās tika izkārtotas pēc izmēriem tā, lai viena otru neaizsegtu un varētu cita citu papildināt.
Aproces parasti nēsātās vienādas un vienādā skaitā uz abām rokām. Gredzenu valkāšanā simetrijas princips ievērots retāk. To skaits var sasniegt pat 10. Pastāv jautājums, vai tas rotu daudzums, ko mēs fiksējam apbedījumā, ir lietots dzīvē ikdienā, jo ne viss ir praktiski nepieciešams vai pat var traucēt darbā.
Bez apģērba saturēšanas un rotāšanas funkcijas rotām bija vēl kāda cita nozīme – norāde uz nēsātāja sabiedrisko un mantisko stāvokli. Interesanti, ka 12. gadsimtā un vēl 13. gadsimta sākumā daļa no kaklariņķiem kļūst lieli, masīvi un smagi, it kā to īpašnieki būtu sacentušies patērētā materiāla daudzumā.
Visas rotas mijiedarbojās un papildināja cita citu. Tās bija pakļautas zināmām "modes" tendencēm. Rotu formas un ornaments laika gaitā piedzīvoja izmaiņas. Norisinājās jauna "dizaina" meklējumi. Tāpat vērojama popularitātes pieaugšana un samazināšanās, etniskās un lokālās īpatnības. Nebija sveša arī no citurienes ievesto krāšņumlietu nēsāšana. Rotu izgatavošanai izmantoti dažādi materiāli – bronza, alva, stikls, sudrabs, dzelzs u.c. Taču visbiežāk tā bija bronza.
Par vienas rotas – kaklariņķa ar noplacinātiem galiem – dzīvi: tas ir viens no visbiežāk lietotajiem Austrumlatvijā, arī, šķiet, pieder pie visskaistākajām kaklarotām.
Sākotnēji, 7.–8. gadsimtā, noplacinātie gali ir šauri un biezi, rotāti ar rombiskām fasetēm. Tālākā attīstībā kaklariņķa gali tiek ar vien paplašināti, tā iegūstot lielāku virsmu ģeometriskam ornamentam. Tas ir visai daudzveidīgs. Ornaments tiek veidots ar vienu vai vairāku elementu palīdzību. Piemēram – skuja, slīpais krusts, līklocis, saulītes, rombs jeb stūrainā saule, jumtiņš. Galu noplacināšana, ornamenta izmaiņas nav viss, ko rotkaļi veikuši labākas formas un izskata meklējumos.
Ap 1000. gadu kaklariņķim sāk piekārt mēlītes. Šo trapecveidīgo piekariņu skaits var sasniegt 40. Ap 1100. gadu līdzās mēlītēm sāk piekārt zvārgulīšus.
Zināmi mēģinājumi pilnveidot kaklariņķu noplacināto galu noslēgumus, pārņemot tos no cita veida kaklariņķiem, piemēram, seglu un kāšu gali, cilpu gali. Taču plašāku izplatību šie jaunievedumi neiegūst.
13. gadsimtā rotās norisinās zināmas pārmaiņas. Ieviešas jaunas formas kā, piemēram, riņķa saktas. Tomēr kopumā joprojām saglabājas iepriekšējās rotas. Sākot ar 14. gadsimtu, samazinās rotaslietu daudzveidība. Vienkāršojas to rotāšanas paņēmieni un ornaments. Pakāpeniski izzūd kaklariņķi, rotadatas, aproces. Joprojām plaši lieto saktas un gredzenus.
