Neskatoties uz atsevišķiem iebildumiem pret forsēto industrializāciju, padomju saimnieciskā politika Latvijā tika īstenota šajā virzienā. Tas mainīja Latvijas saimniecības struktūru, iedzīvotāju sastāvu.
Laika gaitā tika radīti daudzi pietiekami inovatīvi produkti – Latvijas PSR rūpniecības zīmoli bija, piemēram, skaņu tehnika, radioaparāti, telefoni, arī mikroautobusi “Latvija”. Taču liela daļa rūpniecības faktiski bija radīta padomju militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzīgu apkalpošanai un deva maz labuma Latvijas iedzīvotājiem – tā bija lielākā daļa pēc Maskavas rīkojuma Latvijā izvietoto t.s. Vissavienības nozīmes rūpniecības uzņēmumu.
Nepārvaramus izaicinājumus daudziem uzņēmumiem radīja 1980.-90. gadu pārmaiņas – pāreja uz brīvo tirgu, konkurences apstākļiem. Rietumu ražojumi daudzās jomās izrādījās pievilcīgāki. Atgūstot neatkarību, problemātiski bija PSRS laikā radītie rūpnīcu un izejvielu piegādātāju savstarpējie sakari, kā arī PSRS un sociālistiskās valstis kā noieta tirgus – saražotā produkcija nebija domāta brīvā tirgus apritei, bet gan noteiktām PSRS saimniecības nozarēm vai arī visas PSRS patēriņam un armijas vajadzībām.
Rūpniecības giganti izrādījās nepietiekami elastīgi, daudz līdzekļu bija jāiegulda modernizācijā, un tikai daļa lielo uzņēmumu turpināja strādāt arī jaunajos, brīvas saimniecības un visas pasaules konkurences apstākļos.
